Pārdomas, piezīmes, komentāri

Latviešu sievietes portrets

2012-01-04T12:58:00.003+02:00

"Latviešu sieieti raksturo tas, ka viņa nevar ciest vīriešus. Arī tad, ja viņa pati to nezina. Latviešu sievietei ir daudz mātišķāka nekā vidējā eiropiete, teiksim tā. Viņa ir panākusi to, ka vīrieši neizaug [..] Nu, tas atkal ir kā fon Trīra Antikristā: latviešu sieviete principā domā, ka viņa ir brīnišķīga! Ka būt mātei ir lieliski. Bet viņa neredz savu agresīvo pamatu, to, cik viņa ir arī šausmīga, - viņa nenolaižas ar liftu sevī. Reiz manā mājaslapā bija aptuveni šāds jautājums: "Vai tad vīrietis, kurš pamet sievu ar vienpadsmit bērniem, nav cūka?!" Te jau ir ietverta doma, ka vīrietis pametis sievu, nevis - ka varbūt sieva viņu ir aiztriekusi vai arī viņi nav pratuši sadzīvot. Taču jāsaprot: ja sieviete šādi pasaka, viņa vairs nav tā, kas viņa ir, bet gan jau tiesnese. Un latviešu sievietei tas ir tipiski - uzskatīt, ka viņa ir nevis tikai puse laulības, bet gan arī tiesnese, tā, kura nosaka, kā ir pareizi. Viņa neredz, ka tas ir agresīvi un destruktīvi un ka tas arī ir cēlonis, kāpēc nav iespējama vienošanās. Klajākā izpausmē tas izskatās šādi: vienīgais, ko man vajag no vīrieša, ir bērns, un, kad tas dabūts, jāizprovocē konflikts, lai vīrietis aiziet. Un, protams, tad viņš ir arī cūka. Viss pēc plāna," Viesturs Rudzītis, žurnāls "Ieva", 2011.gada 21.decembrī, 11.lpp.

Un atbilde par to, kāda ir Tēva kvalitāte: http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/teva_kvalitate/2010-06-21-114

Adele - Set Fire To The Rain (Live at The Royal Albert Hall)

2011-12-30T13:07:00.000+02:00

Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem. Protams, to ietekmējusi radio skanošā popmūzika. Taču man šķiet, ka viņai ir spēcīga balss un atšķirībā no visādām citādām šeit neviens tev neuzspiež kādas primitīvi erotiskas vizualiācijas.

Bakalaura darbs

2011-12-21T00:15:00.000+02:00

Šeit esmu publicējis savu bakalaura darbu, aizstāvētu 2006. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātē.

E.Šauers "Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un Dž.Lekofa darbos", 2006.

Saite uz Scribd

Maģistra darbs

2011-12-20T23:50:00.001+02:00

Mans maģistra darbs - "Attēls un vardarbība Žana Lika Nansī filosofijā"

Darbs pieejams arī iekš Scribd

Šeit publicēju savu maģistra darbu filosofijā, kuru aizstāvēju 2010.gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātē, par to iegūstot 9. Darba vadītāja bija prof. Māra Rubene, recenzentes - prof. Maija Kūle un asoc. prof. Elga Freiberga.

Zeitgeist 2011: Year In Review

2011-12-17T12:51:00.000+02:00

Garlaicība, lietderība

2011-12-06T00:14:00.001+02:00

Interaktīvajos sociālajos tīklos dominē politika un ekonomika. It kā ne par ko citu nebūtu ko runāt. Garlaicīgi. Neslēdzu tos iekšā, bet vienkārši palasu kādu grāmatu vai skatos datorā filmas. Lietderīgi.

Pirmdiena, 5. decembris

2011-12-05T23:42:00.001+02:00

Nereti tevi pārņem dīvaina sajūta, kad redzi un dzirdi kādu runājam, bet nevari atcerēties, kuru citu šī balss atgādina. Tā man bija šodien, kad dzirdēju runājam vienu savu paziņu, bet paralēli, klausoties viņā, centīgi mēģināju atcerēties, ko man šī balss atgādina.

Šodien ar studentiem runājām par A.Adleru. Man saistoša šķiet tēze, ka sastapšanās ar dzīves uzdevumiem ir mūsu brieduma spogulis.

U2 Glastonbury 2011 full

2011-10-02T12:45:00.001+03:00

Īsti vairs neatceros, vai teicu, bet atklāju, ka YouTube ir pilns ar Glāstenberijas dzīvajiem koncertiem pilnā apjomā, turklāt labā kvalitātē. Piemēram, šeit ir U2.

MUSE - Glastonbury Festival(2010)

2011-10-02T12:38:00.000+03:00

Johannes Brahms - Hungarian Dance No. 5

2011-10-02T12:31:00.001+03:00

Rīcības sekas

2011-09-18T00:09:00.000+03:00

Man treptelpas kaimiņš aizmiga savā dzīvoklī un dīvānu aizdedzināja. Ugunsdzēsēji atbrauca, policisti atbrauca, ātrie arī. Viss gan beidzās labi, tikai dūmi visās trepēs un neliels satraukums iemītniekos. Mīl kaimiņš ar draudzeni grādīgos lietot, un tā jau otrajā paaudzē. Un tāds tam visam rezultāts, nu, ne jau nu gluži vēlēšanu rezultāts, bet tomēr tas ir kaut kas ļoti līdzīgs - kādu konkrētu indivīdu konsekventi piekoptas rīcības sekas, kuru pamatā ir arī noteikts viņu pasaules redzējums un morālās vērtības, kas rezultējies ar negatīvu (protams, ir gadījumi, kad tas ir pozitīvi) ietekmi uz citu cilvēku dzīvi.

II pasaules kara vēsture

2011-08-14T23:02:00.002+03:00

Ja svētdienas vakaros, 21:00 iznāk ieslēgt Latvijas Radio-1, tad paklausieties Eduarda Liniņa veidoto raidījumu par 2.pasaules karu. Ja šodien būtu klausījušies, tad zināt, kam pieder vārdi Ich bereue nichts//I regret nothing - Es neko nenožēloju (tie esot leģendāri vārdi, kas turpinot dažu labu iedvesmot vēl šodien).

Šuvajevs, izglītotie analfabēti un sabiedrība kā receklis

2011-08-13T15:01:00.000+03:00

Šuvajevs aktīvi publicējas Kapitālā http://www.kapitals.lv/zurnala/kapitals-062011

Piemēram, rakstot par izglītību jūnija numuram, viņš norāda:

"Atliek vien paskatīties raidījuma Intelektuālā apokalipse rakstisko pārskatu, kas liecina par rakstītneprasmes apokaliptiskajiem apmēriem. Toties radošums gan netiek aizmirsts, un šādi nereti kreatīvi aizkreativizējas pat līdz kretīnismam."

"Patlaban, šķiet, pusizglītoto analfabētu vietā stājas izglītotie analfabēti. Skolas kaut kā pabeigtas, lasītprasme it kā apgūta, taču ar saprašanu ir tā vājāk."

"... mūžizglītība. Vienā ziņā tā ir pārmācīšanās, tā arī neko neiemācoties. Taču tā ir arī nemitīgā gatavība mācīties, kas faktiski rezultējas izmanībā."

Par mūsdienu zinātnieku. "Zinātnieks principā nepārskata pētniecisko lauku un zinātnes vēsturi. Viņš ir specializējies kādā šaurā jomā. Taču fragmentārisms viņu netraucē vispārināt, izlikties par zinātāju citās jomās. Zinātnieks pastāv uz darba dalīšanas pamata, un tas ļauj dzīvot uz citu rēķina." "Zinātnē svarīgs ir jaunākais un visjaunākais, tāpēc zinātniekam nemitīgi nākas apliecināt savu lietderīgumu. Zinātnieks ir kļuvis par strādnieku, tāpēc arī augstskolas tiek pārdēvētas par uzņēmējdarbību. Tādējādi zinātniekam jāiemācās sevis pārdošanas prasmē. Šādi viņš izmanās kļūt par moderno guru, kura runās dominē tādi daudznozīmīgi vārdi kā kontrolings, monitorings, supervīzija u.tml."

"Augstskolas tiek pārvērstas par tirdzniecības un patērēšanas institūciju. Cik atraktīvas ir lekcijas un attiecīgie pasniedzēji? Cik labi students jūtas, cik labi iekārtotas auditorijas? Studējošais ir patērētājs, tūrists izglītības tirgū. Atliek vien atķeksēt, vai nodarbības ir bijušas saprotamas, vai ieteiktā literatūra ir bijusi lasāma, vai tikuši iekļauti jauni mediji, vai ir bijusi iespējama e-apmācība, vai pasniedzēji nav bijuši seksistiski un tml. E-learning un Blended Learning ir jaunie buramvārdi."

Augusta numurā viņš spriež par politiku un Zalteru.

"M.Vēbera skatījumā politiķim izšķirīgas ir trīs īpašības: kaisle, atbildība un acumērs. Kaisle ir lietišķums, nodošanās politikas lietai. Atbildība ir kalpošana lietai, bet acumērs ir distancētības iestrāde. Tā vien šķiet, ka eksprezidentam nepiemīt neviena no šīm īpašībām. Parādoties pie apvāršņa, viņu raksturoja zaglīgums un melīgums. Savukārt pēdējā laikā viņam drīzāk raksturīgs atriebīgums un gļēvulība."

"Parasti šāda jezgaina rosīšanās ir savijusies ar moralizēšanu: tikumu panīkšana, morāla degradēšanās un tml. Zīmīgi, ka tas tiek pausts, atsaucoties vien uz savu statusu vai amatu. Taču paša personības nav. Jo personība nevar pastāvēt, neatkārtojot formālos aktus un procedūras. Savā ziņā publiskā (arī politiskā) trūkums neļauj pastāvēt personībai. Kāds Zatlera un politikas saistībā viņu salīdzināja ar banānu; atļaušos nepamatotu norādi uz viņa uzvārdu, proti, seglinieks nav jātnieks."

"Latvijā ik pa laikam uzvirmo pārspriedumi par pilsonisko sabiedrību. Dažkārt var rasties iespaids, ka šis apzīmējums ir tajā pašā virknē, kādā atrodas vārdi pīrsings vai liftings."

Sabiedrība kā receklis. "Recekļa pastāvēšanā ne bez vainas ir arī tā sauktie plašsaziņas līdzekļi. Recekli nodrošina informācijas trūkums. Bet informācija ir tas, kas ļauj spriest par atšķirībām starp diviem stāvokļiem. Informācijas vietā ir vēstījumi, paziņojumi u.tml. Latvijas informatīvo trokšņu telpu raksturo tas, ko var dēvēt par gvelšanu un vemstīšanos. Var jau gvelšanu paskaidrot, atsaucoties uz visiem (?) saprotamo vārdu bullshit. Runa gan ir par vāvuļošanu, nerūpējoties par patiesību. Savukārt vemstīšanās ir uzņemtā nepārstrādāta vai nedaudz modificēta izdalīšana. Mūsdienu pasaulē tas nav nekas jauns. Sabiedrība ir masificēta, tā ir indivīdu sabiedrība, kuri nemitīgi tiek deindividualizēti. Gvelšana un vemstīšanās satur recekli vai ir tā izejviela.
Dzīvot šādā receklī nav patīkami. Dažs labs dažkārt izteicies, ka viņam ir kauns par notiekošo Latvijā. Iespējams, ka īstā attieksme izpaužas vārdā pretīgi. Un tas izskaidro arī izceļošanu no Latvijas."

Gomorra

2011-08-13T00:19:00.001+03:00

Stāsts par itāļu mafiju.

Kas motivē būt nemierniekam Londonā?

2011-08-13T00:05:00.000+03:00

Par aktīvu līdzdalību grautiņos ceturtdien aizturēja Londonas olimpisko spēļu sūtnes lomai izraudzītu 18 gadu vecu jaunieti, kuras nodarījumus policijai atklāja viņas vecāki.

Savu atvasi Čelsiju Īvsu vecāki atpazina televīzijā, redzot meitu apmētājam ar akmeņiem policijas mašīnu un izlaupot mobilo sakaru aprīkojuma veikalu, rakstīja Lielbritānijas avīze The Sun. Aizturētā meitene savu vainu noliedza.

Meitenes māte Adriana Īvsa pastāstīja, ka nenožēlo savu rīcību, jo katram jāatbild par savu rīcību, un ģimenē meita bija mācīta atšķirt labu no ļauna.

Čelsija Īvsa kā talantīga sportiste un dziedātāja kļuva par vienu no Londonas olimpisko spēļu sūtnēm, kam jāsagaida olimpiādes viesi un jāiemieso Londonas pozitīvās vērtības.

Nekārtības sestdien sākās Londonā un otrdienas naktī izplatījās uz citām pilsētām. Tūkstošiem cilvēku demolēja un dedzināja ēkas un transportlīdzekļus un izlaupīja veikalus. Tiesas Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās ir sākušas strādāt diennakts režīmā.

P.S. Izrādās, tie tomēr nav nekādi "urlas", bet sociāli aktīvi jaunieši. Jauna veida izklaide. Šajā sakarā atceros, ka reiz, iedams klasē piektajā sestajā, vakarā pārnācis mājās, saviem vecākiem rādīju kaudzi ar Donald kožļenēm, kuras mums, vairākiem zēniem, nopirka klases biedrs, kurš no savu vecāku krājkasītes bija aizņēmies, ja pareizi atceros, rubļus 100. Tie tika ieguldīti Vecrīgā strādājošo poļu restaurātoru eksporta veicināšanā. Tovakar, mani vecāki, ko nelabu nojauzdami, kožļenes man konfiscēja, un otrā dienā skolā šis gadījums tika celts dienas gaismā priekšā arī klases audzinātājai. Nabaga klases biedram pēc tam no viņa vecākiem bija pamatīgas sukas. Tik dēļ tā, ka vēlējos saviem vecākiem paust prieku par klases biedra labo sirdi un vēlmi iepriecināt draugus. Tiesa, mēs, kurus viņš bija aplaimojis ar savu dāsnību, zinājām, ka nauda iegūta nelegāli, turklāt, ar šodienas acīm raugoties, lai panāktu labvēlību no klases "stiprākā", kas mēdza apcelt puisi, kura svars bija ievērojami virs vidējā... Tā kā, kas zin, kas motivēja šos jaunēkļus dauzīt policijas auto. Varbūt vēlme netikt izsmietam no draugu puses?

Dogtooth

2011-08-11T00:12:00.003+03:00

Stāsts par ģimeni - pusmūža vīru un sievu, kuri savus trīs bērnus - viņiem jau ap 30 - audzina nošķirti no ārpasaules, proti, neizlaiž no mājām. Vai viņiem izdodas bērnus izaudzināt bez agresijas, bez citām 'nosliecēm'? Diezin vai...

Vampīrsieviete

2011-04-05T20:00:00.000+03:00

Ķermenis un tā robežas. Ķermenis kā sensācija un teksts. Ķermenis kā medijs. Runā cilvēks vampīrs

Augstākās izglītības reforma

2011-03-11T23:10:00.001+02:00

Tas, kas mani nodarbināja, ir LU rektora pēdējās nedēļas laikā paustais. Pirmkārt, SAKI mājas lapā publicētā Auziņa nedēļas doma - http://www.saki.lv/viedokli/nedas-doma (izvērstāk ir NRA intervija: http://zinas.nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/42877-lu-rekors-auzins-augstakas-izglitibas-reforma-ka-trakonama-baseins.htm). Auziņš raksta:

Ar jaunu sparu aizsākušās diskusijas par augstākās izglītības efektivitāti un principa „nauda seko kvalitātei” ieviešanu. Manuprāt, šī jautājuma risinājums slēpjas šobrīd vēl maz diskutētā iespējā. Tā ir augstskolu daudzveidības un to misijas nostiprināšana, precīzi nosakot atšķirību starp reģionālajām un nozaru augstskolām, nozaru universitātēm un mākslas augstskolām, kā arī zinātnes universitātēm. Šāds modelis atļautu iegūt ievērojamu resursu koncentrāciju un izvairīties no situācijas, kad visas augstskolas nodarbojas ar visu.

Reģionu augstskolu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt - nodrošināt ļoti plaši pieejamu izglītību, fokusējoties uz bakalaura un profesionālajām studijām maģistra līmenī. Nozaru augstskolās un universitātēm uzmanība būtu jāvelta profesionāļu sagatavošanai savās nozarēs, ieskaitot augstskolas profilam atbilstošas doktora studijas.

Savukārt zinātnes universitātes misija ir tāda pati kā Latvijas valsts dibināšanas laikā - attīstīt akadēmisko zinātni, gan Latvijā tradicionāli spēcīgajās dabas zinātnēs, gan sabiedrībai tik ļoti nepieciešamajās sociālajās, un īpaši humanitārajās zinātnēs. Vienlaikus būt jānosaka atšķirīgas kvalifikācijas prasības, it sevišķi sadaļā par augsta līmeņa starptautiski atpazīstamu pētniecību, šo dažādo augstskolu pasniedzējiem.

Esmu boldā iezīmējis jēdzienus, kas man šķiet īpaši problemātiski Auziņa argumentācijā. Ja pareizi esmu sapratis Auziņu, tad faktiski tas, ko viņš piedāvā, kā reformu, ir tas, kas šobrīd jau vairāk vai mazāk jau darbojas - ir viena liela augstskola LU, atsevišķas nozaru augstskolas - RTU, LMA, RSU, RPIVA un, protams, reģionālās - Rēzeknē, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī.
Kāpēc man šķiet problemātiski iezīmētie jēdzieni un izteikumi. Protams, tie ir ļoti nenoteikti. Un tieši to nenoteiktības dēļ Auziņa piedāvātā reforma ir vien pseido-reforma. Īsāk sakot - aicinājums izvairīties no situācijas, kad "visas augstskolas piedāvā visu", manuprāt, pirmkārt, nonāk pretrunā ar apgalvojumu par "profesionāļu sagatavošana savās nozarēs" un "attīstīt akadēmisko zinātni". Jautājums - par ko tad te vispār ir runa? Par priekšmetiem, kas tiek pasniegti "visur", vai par studiju programmām, kas tiek realizētas "visur". Diezin vai te ir domāti priekšmeti, jo ir priekšmeti, kurus vienkārši nāksies pasniegt visur, ja vien attiecīgā augstākās izglītības mācību iestāde pretendē sagatavot kvalitatīvus absolventus. Piemēram, jebkurā programmā būtu lietderīgi pasniegt profesionālo ētiku u.tml. Runa ir par filozofiem. Skaidrs, ka inženieriem anatomiju nevajag pasniegt, bet fiziku būtu jāzina abiem. Tātad arī fiziķi strādās vairākās augstskolās, lai gan fiziku varbūt studēt kā bakalaura programmu varēs tikai vienā augstskolā u.tml. Ja runa ir par dublējošām studiju programmām, tad tās arī noteikti nav simtiem veidu. Es domāju, ka mēs katrs varētu ātri vien uzminēt, kas varētu slēpties aiz Auziņa nemiera vārdiem "visi piedāvā visu" - tā noteiktu būt ekonomika, mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības, daļēji - politoloģija, psiholoģija un jurisprudence. Proti, nebūt ne gara rinda. Tādas programmas, kuras māca labi ja divās augstskolās, ir pavisam maz - piemēram, žurnālisti ir gan LU, gar RSU, līdzīgi ir ar medicīnu (ārsts), lai gan savukārt par medmāsām var kļūt vēl virknē koledžu.
Tāda sajūta, ka visi, kas grib kaut ko reformēt, ir esenciālisma un klasiskās metafizikas pārņemti - atrast vienu īsto un pareizo atbildi, kas ļautu tālāk uzbūvēt visu augstākās izglītības sistēmu. Nereti šī aksioma ir "būs vairāk naudas, būs labāka izglītība". Problēma rodas tad, kad seko nākamais jautājums - kur ņemt naudu?
Man pašam šķiet, ka pasniedzēji un studenti mācību procesā cieš no tā, ka abpusēji ir pavirši, nevelta pārāk daudz laika un rūpju savam darbam - pasniegšanai, studēšanai. Atrunas ir dažādas: pasniedzējam nav laika, jo jāskrien uz vēl desmit augstskolām, jo citādi nepietiek nauda maizei, studentam savukārt negribās iespringt, jo pasniedzējs neiespringst, vai arī nav laika, jo arī jāskrien uz darbu, jo vecāki viņu uzturēt vairs nevar vai arī nav citu variantu, kā segt studiju maksu.
Ja būtu tā, ka tikai daži studenti mācītos attiecīgo kursu un pasniedzējam būtu tāda alga, lai viņš var veltīt vien dažas stundas nedēļā komunikācijai ar studentiem lekcijās, tad noteikti tie daži studenti būtu ar izcilu kvalifikāciju. Bet ko darītu pārējie? Turpinātu strādāt esošās sistēmas ietvaros - visi visiem un bez liekām prasībām? Vai valsts var atļauties, ka, piemēram, filozofijas bakalauru gadā iegūst vien 5 nevis 25 cilvēki? Un ko darīt, ja tomēr to vēlas iegūt 25? Labi, varētu būt tā, ka valsts (Izglītības un zinātnes ministrijas personā) pasaka - šogad mums vajag 10 filozofus, bet nākamgad vajadzēs 30 - tik arī naudu iedodam. Ja studēt grib 40, tad vai nu pa saviem līdzekļiem, vai jāizvēlas kaut kas cits.
Galu galā, šādi reflektējot, nonācu pie atziņas, ka man šķiet, ka būtu svarīgi maksimāli mazināt valsts finansējumu augstākās izglītības programmām, bet ieviest maksas studijas, pat ja vien simbolisku samaksu. Ja cilvēks grib studēt filozofiju vai medicīnu, tad viņš zina, ka filozofos budžeta vietas ir 5, bet medicīnā 200. Citādi iespēja studēt pa maksu, ja vien uzskati, ka to vēlies. Studenti būtu prasīgāki pret pasniedzējiem un pasniedzējiem būtu papildus ienākumu avots, ja vien maksa būtu lielāka par pašizmaksu. Ja neviens nepiesakās studēt kādu no programmām, tad jautājums - vai tai vispār ir jāpastāv?

Un nobeigumā atgriežoties pie Auziņa - izskatās, ka viņš uzskata, ka LU varēs sagatavot visu, bet citas tikai kaut ko vienu, piemēram, LU drīkstēs sagatavot ekonomistu tāpat, kā Rīgas Stokholmas Ekonomikas augstskola (specializētā) vai kā Rēzekne (reģionālā, tātad piedāvā visu) u.tml. Ar ko tad īsti reģionālā atšķirsies no zinātnes augstskolas, man nav skaidrs.

Par tās saucamo "nācijas izmiršanas problēmu" un "imigrantu draudiem"

2011-02-15T22:48:00.000+02:00

Seksa policija: tas nozīmē ne vien aizliegumu bardzību, bet arī nepieciešamību regulēt seksu ar derīgu un publisku diskursu palīdzību.

Tikai daži piemēri. Viens no lielajiem jauninājumiem varas tehnikās 18.gadsimtā bija "iedzīvotāju" kā ekonomiskas un politiskas problēmas parādīšanās: iedzīvotāji kā bagātība, iedzīvotāji kā darbaspēks vai darbaspējas, iedzīvotāji līdzsvarā starp viņu pašu skaita pieaugumu un resursiem, kas ir viņu rīcībā. Valdība ieraudzīja, ka tām ir darīšana nevis vienkārši ar pavalstniekiem, pat ne ar "tautu", bet ar "iedzīvotājiem", ar specifiskām parādībām un dažādiem tos raksturojošiem faktoriem: dzimstību, mirstību, dzīves ilgumu, vairošanos, veselības stāvokli, slimošanas biežumu, uztur un mitekli. [..] Šīs ekonomiskās un politiskās problēmas centrā ir sekss: vajag analizēt dzimstības procentu, laulībā stāšanās vecumu, laulībā un ārlaulībā dzimušo skaitu, dzimumattiecību agrīnumu un biežumu, veidu, kā tās padarīt auglīgas vai neauglīgas, celibāta vai aizliegumu sekas, pretapaugļošanās metožu izmantošanu - šo bēdīgi slavenos "postošos noslēpumus", par kuriem demogrāfi revolūcijas priekšvakarā zina, ka laukos tie jau ir pierasti. Protams, jau labi sen tika apgalvots, ka valstij jābūt apdzīvotai, ja tā grib būt bagāta un varena. Taču pirmoreiz, vismaz pastāvīgi, kāda sabiedrība apliecina, ka tās nākotne un bagātība ir saistīta ne vien ar pilsoņu skaitu un tikumu, ne vien ar viņu laulību likumiem un ģimenes organizāciju, bet arī ar veidu, kādā ikviens piekopj seksu. Notiek pāreja no rituālā izmisuma par bagātnieku neauglīgo izvirtību, par vecpuišiem un izvirtuļiem uz diskursu, kur iedzīvotāju seksuālā uzvedība ir vienlaikus gan analīzes objekts, gan iejaukšanās mērķis. [..] Caur iedzīvotāju politekonomiju veidojas vesels seksa novērošanas režģis. Rodas seksuālās uzvedības, tās noteicējfaktoru un seku analīze uz bioloģiskā un ekonomiskā robežšķirtnes. Parādās arī šīs sistemātiskās kampaņas, kuras viņpus tradicionālajiem paņēmieniem - morālas un reliģiskas pierunāšanas, finansiālas ietekmēšanas līdzekļiem - no pāru seksuālās izturēšanās mēģina iztaisīt saskaņotu ekonomisku un politisku uzvedību. 19. un 20. gadsimta rasisms še rod dažu no saviem atbalsta punktiem. Valstij jāzina, kas notiek ar pilsoņu seksu un kā viņi to piekopj, taču katram pašam ir jābūt spējīgam kontrolēt, kā viņš to izmanto. Sekss ir kļuvis par likmi spēlē starp valsti un indivīdu, turklāt par publisku likmi; tajā ir ieguldīts vesels diskursu, zināšanu, analīžu un priekšrakstu klājiens.

M.Fuko "Seksualitātes vēsture. 1.daļa. Zinātgriba" 20.-21.lpp.

Šajā sakarā nāk prātā PSRS laulātā pāra uzvedības grāmatas un Ķīnas "viena bērna politika". Taču attālas atbalsis ieskanas arī "latviešu izmiršanas" "demogrāfijas problēmas" sakarā.

Mana prezentācija par I.Kanta "Spriestspējas kritikas" 59.paragrāfu

2010-11-30T13:07:00.001+02:00

Prezentācija rādīta LU VFF maģistru II kursam, 29.11.2010.

ESauers par spk 59paragrafu

View more presentations from Edijs77.

Tauriņa efekta kopija

2010-10-24T12:05:00.001+03:00

Apstiprinātā kopija/Copie Conforme. Režisors Abas Kiarostami- vēl viena filma, ar kuru ir vērts sākt brīvdienu rītu. Kiarostami pazinējiem viņa rokraksts filmā būs pamanāms - skaņas un attēla nošķirtība, garas epizodes braucošās automašīnās, arī viens no galvenajiem varoņiem stipri atgādinās jau redzētos citās Kiarostami filmās.
Filmā ir daudz dziļu atziņu. Viena, kas man īpaši palika atmiņā - viens žests var fundamentāli mainīt attiecības. Atziņas, kas runā pretim tik ierastajam, ka dzīve ir mainījusies tad, kad ir noticis kaut kas grandiozs. Taču nereti pietiek ar pavisam nelielu svārstību, nelielu žestu, lai notiktu fundamentālas izmaiņas (tauriņa efekts).

Laika un solījumu politiskā relativitāte

2010-10-14T12:53:00.003+03:00

Pirms vēlēšanām - ZZS priekšvēlēšanu programma: "Tuvākajā laikā izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas." (Teksts)

Pēc vēlēšanām - Delfi: "Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) valde pirmdien nolēma atbalstīt Latvijas karavīru dalības pagarināšanu starptautisko atbalsta spēku misijā Afganistānā, portālu "Delfi" informēja ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis." (Teksts)

(Šī vienkārši aizķērās, kā pēdējo dienu spilgtākā deviance. Arī citiem politiskajiem spēkiem šādus varētu sameklēt ne vienu vien, piemēram, http://www.cieti.lv/ un citur.)

Uzskaņošanās dienai

2010-10-09T18:26:00.001+03:00

Kā sākt dienu? Parasti diena sākas bez šāda jautājuma. Bet ja tomēr jautā, tad atbildes katram būs atšķirīgas, lai gan būs arī kopīgais. Draugi un paziņas man ir stāstījuši, kā nu kurais sākot dienu. Vienam tā sākoties ar krosu un rīta rosmes vingrošanu, citam ar iešanu pirtī, vēl kādam- ar cigareti gultā. Es izmēģināju dienu sākt ar filmu. Ne tikai tāpēc, ka no rītiem ir možāks prāts un mazāka iespēja aizmigt skatoties. Drīzāk - filma uzskaņo dienas iecerēto darbu un pārdomu veikšanai. Atraisa asociācijas, veido distanci pret rutīnu. Piemēram, šo brīvdienu sāku ar I.Bergmaņa "Persona" (1966) - eksistenciālu tēmu caurvītu darbu par cilvēciskās tuvības iespējamības apšaubīšanu un galīguma apjausmas radītās frustrējošās alkas pēc otra un cīņas ar sociuma uzlikto lomu štampiem:

Vēl kāds labs raksts par noskaņojumu - Nīče.

Sherlock Holmes

2010-07-27T13:45:00.001+03:00

Filma-izklaide, kas ievērības cienīga ar izsmalcināto vīriešu draudzības attainojumu (salīdzini ar Sex&City femīno simulakru). Labi aktieri. Spraigs sižets, taču tā kā filmu mājas apstākļos skatījos pa daļām, tādējādi labāk atskārtu, ka tā ir vien viegla izklaide... Laikam jau arī režisors neko citu nebija iecerējis. Un jau arī noskaņojumi, kad tieši šāda žanra filmas arī ir visatbilstošākais laika kavēklis un "pārslēgšanās", "attiešanas" veids.

Šerloka Holmas un dr. Vatsona pāriem noteikti ir vēsturisks duelis, ieprtim tik populārajiem "vientuļniekiem-cīnītājiem" 007, kalniešiem, rokijiem, terminatoriem u.tml. Duelis/pāris, kas ir tik ļoti draudzības vārdā veicamo darbu piesātināta kaislību spēle, kurā racionālais nemitīti mijas ar iracionālo, sievietēm-kaliem, kas groza galvas, atstājot vien otršķirīgu lomu. Pshilogiem/psihoterapeitiem te būtu ko izvērstiem par patriahāla/matriahāla pasaules struktruējuma saspēli. Paralēles varētu vilkt ar Platona-Sokrata gaitām - gan spriestspējas līdzvērtīgumā, gan cīņas mākslā - Platons ('plato'- platais) esot bijis varens cīkstonis, bet Sokrats - aktīvs un krietnis kareivis dienesta laikā. Ir vērts skatīties, ja pēc spraigas ikdienas gribas spraigu izklaidi, taču ne eksistenciālus meklējumus.

Deivņas dziesmas 9 songs

2010-07-27T13:28:00.003+03:00

Deviņas dziesmas – 9 songs (2004) britu režisora Maikla Vinterbotoma (Michael Winterbottom) filma, kuru Guardian esot nosaucis par seksuāli visatklātāko filmu. Divu rokmūzikas cienītāju – sievietes un vīrieša – intīmo attiecību anatomija, vinjete. Laba mūzika, sižets – salīdzinoši vienkāršs, aristoteliski trejāds: ievads/iztirzājums, kulminācija, nobeigums. Filma aizkustina ar meistarīgi ataino abu varoņu panesamo esamības vieglumu, kas pārņem tikko iemīlējušos kaisles pārņemots; tik pat vieglas ir arī filmas beigas, kuru iznākums ielaužas skatītāja priekšnojautās jau filmas laikā. Nekādas drāmas, nekādas traģikas, vien halocigēns troka un kaisles transs un eiforija.

P.S. Un, protams, - british english šarms.

Trīs veldzējošas izstādes

2010-07-09T12:44:00.003+03:00

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, nenojaušot digitālās fotogrāfijas ēras sākumu un tās masveidīgo izplatību, amerikāņu filosofe Sūzena Sontāga rakstīja, ka „pēdējā laikā fotogrāfija pārvērtusies par gandrīz tikpat plaši iecienītu laika kavēkli kā sekss vai dejas, - kas nozīmē, ka gluži tāpat kā kuras katras masu mākslas gadījumā, vairums ļaužu fotogrāfiju nepiekopj kā mākslu. Pa lielākai daļai tā ir sociāls rituāls, aizsardzība pret bailēm un varas instruments”. Sontāgas vārdos nevar nepamanīt jau agrāk marksistiski ievirzītā domātāja Valtera Benjamina izteikto nožēlu par fotogrāfijas kā tehniski reproducējama izstrādājuma negatīvo ietekmi uz mākslu, kurai tagad tiekot laupīta „aura” – skatītāja un mākslas darba intimitāte „šeit un tagad”. Neskatoties uz kritiku par fotogrāfijas tehnisko izcelsmi un konkurenci ar pašām lietām, tā sevi ir pārliecinoši pieteikusi mākslas telpā, un, manuprāt, Raimo Lielbrieža fotoizstāde to spilgti apliecina.

R.Lielbrieža izstāde „Melnbaltā pietura” piedāvā aplūkot 19 melnbaltas analogās fotogrāfijas. Tajās redzamā pasaule ir tukša no cilvēkiem, tie redzami vien divās fotogrāfijās, turklāt attālināti. Attēlos nav tverta nedz steiga, nedz kņada, fotogrāfs apzināti ir meklējis pretējo. Tajās lielākoties ir redzamas dabas ainavas, kas uzņemtas no „pieturas”, kurā var piesēst vai piestāt ātruma un garā ceļa nogurdinātie, rodot mieru dabas vērojumā: ziemoti ceļi un upes piekraste, koki jūras krastmalā, akmeņi un zvejnieku laivas jūrā, mājas, muzejs, pludmale. Tiesa tādējādi fotogrāfs atkārto dabas romantizējošās klišejas, nevis tās sublīmo – nereprezentējamo – spēku un grandiozumu. Fotogrāfs ir filigrāni notvēris apkārtnes klusuma ģeometrisko uzbūvi, meklējot formas attiecības ar gaismas līniju, kas uzrāda ikdienas redzējuma steigas aizsedzošo dabu pār skatiena dziļumu.

Retais nebūs kaut ko dzirdējis par fragmentēto darbu projektos. Līdzīgi strādā arī daudzi mākslinieki – no viena projekta pie otra. Paulis Liepa ir izstādījis grafikas „Projekts „Dzīve””. Viņa darbi ir atrasti kādas mājas bēniņos. Tā tos varētu raksturot dēļ to nobružātības, burtu un attēloto objektu formām un krāsām. Grafikās ir redzami ēdieni, virtuves un telpu plānojumi. Līdz ar šiem tēliem, iznirst vesela pasaule – ataust atmiņā 1980tie gadi, Maskavas olimpiādes gaidas, pirmās skolas dienas un citi bērnības tēli. Ģeometriski sadalītās telpas attēli, kuros jūtama nostaļģijas garša, pārvērš P.Liepas izstādi darbnīcā, kas restaurē gan bijušas, gan nebijušas sajūtas, atceļot telpas ģeometrisko nosacītību un tā vietā piedāvājot iztēles brīvo spēli. P.Liepas mākslas darbi dekonstruē laika hronoloģisko plūdumu, uzsverot mākslas spēju spēlēties ar laika anahroniskumu un atkārtot jau reiz bijušo, vēsturiskajam piešķirot estētisku vērtību. Savukārt eksistenciālisma iecienītais jēdziens „projekts”, kas sasaistīts ar jau klišejisko tēzi, ka eksistence ir pirms būtības, atkārto, ka tas, kas tu esi, kļūst iespējams caur sevis kā projekta realizāciju, jo tava būtība nav iepriekš noteikta, bet tu pats to veido. Taču tā var izrādīties vien mākslinieka ironija par dzīvi kā projektu, jo P.Liepas mākslas tēli mūs aizved pret mūsu pašu gribu pasaulē, kuru vien esam ciemiņi, ne konstruktori.

Nīderlandiešu mākslinieka Basa de Būera darbs „Dzeguze” – finiera plāksnēs iebūvēts lielizmēra pulkstenis ar dzeguzi ir vien vērojams caur sienās izdobtiem decentrētiem caurumiem. Robežas kļūst pludenas – kurš lūkojas no „koka dobuma” – dzeguze vai izstādes apmeklētājs, vairs nav pašsaprotami. „Dzeguze” piedāvā iespēju „ielūrēt” dzeguzes sadzīvē, izaicinot publiskā/privātā nošķīrumu un uzsverot skatiena un vēlmes saistību – ieskatīties, kā norit un top laiks un atgādinot, ka pats laiks ir attēls dēļ tā sintezējošās dabas sensiblajā plūdumā. Dzeguze, perējot cita ligzdā, piesaka ne tikai abstraktās telpas cilvēciskošanu māju simbolā, bet arī tās identitātes un noturības sabrukumu migrācijas un mobilitātes laikā – nav vienota pasaule, ir vien dažādas vietas, telpas fragmenti.

Studiju biedre, kas reiz interesējās par matemātisko loģiku, bet tagad strādā slimnīcas reanimācijas nodaļā, uzzinot par manām interesēm par estētiku, jautāja, vai tiešām es ticu, ka māksla un skaistai izglābs pasauli. Protams, ka neticu, taču apmeklēt kim? izstāžu vasarīgo pieteikumu ir vērts, jo tas var būt tik pat veldzējoši ikdienas skrējienam kā pelde dzestrā jūrā, turklāt, ja pēc tam vēl izdodas draugu lokā pavadīt laiku sarunās par mākslu un futbolu līdz pat baltajai vasaras rīta gaismai.

Raksts publicēts žurnālā "Ir", Nr.14, 8.-14.jūlijs, 2010, 28.-29.lpp.

Teritorijas skrandas...

2010-03-31T19:46:00.002+03:00

"Ja mēs varētu simulācijas visskaistākajai alegorijai izmantot Borhesa sižetu, kurā impērijas kartogrāfi zīmē tik detalizētu karti, ka tā beigu beigās precīzi noklāj visu teritoriju (bet līdz ar impērijas norietu pamazām nodriskājas un sadrūp, vien atsevišķas skrandas vēl atrodamas tuksnešos - šīs sabrūkošās abstrakcijas metafiziskais skaistums, kas apliecina savu lepnību līdzi impērijai un satrūd kā sprāgonis, paliekot par augsnes substanci, gandrīz kā kopija, kas novecojot nav atšķirama no īstā priekšmeta),- taču šī fabula jau ir aizgājusi pagātnē, atstājot mums tikai otršķirīgo simulakru diskrēto šarmu."
Žans Bodrijārs Simulakri un simulācija Rīga: Omnia Mea, 2000, 7.lpp.

Joseph Brodsky - in Venice

2010-03-31T19:11:00.001+03:00

Анна Ахматова - Муза (Anna Akhmatova - The Muse)

2010-03-31T17:10:00.001+03:00

K piezīmes

2010-03-24T10:55:00.001+02:00

K. rakstīja:

"Vakar vakarā, ar autobusu braucot mājup pa tumsnējo pilsētu, sajutos pavisam dīvaini. Tāda sajūta mani piemeklēja pirmo reizi. Man ir tikai nedaudz pāri 30, bet šķiet, ka aiz muguras ir jau gadi 60 - sajūta, ka esi jau dzīvi nodzīvojis, nodzīvojis to mokošās ilgās un skumjās pēc laimes, ne tā, kā vēlētos, bet laiks kaut ko mainīt vairāk nav vairs atlicis, tāpēc atliek vien paciest un izturēt līdz galam, kas nav vairs tālu."

Jau pēc pāris stundām K. atkal rakstīja:

"Jo vairāk filmu es skatos, jo vairāk es zaudēju interesi par dzīvām sievietēm, iemīloties vien aktrisēs un kino varonēs. Un dzīvē sastaptās sievietes man vien atgādina varones no filmām. Pusaudžu elku fenomens tagad pavisam negaidīti un nemanot ir iemiesojies arī manī. Kā skolas laikos. Atceros klases biedrus, kas līmēja uz sienām savus kino varoņus: van dammi, belmondo, rokiju, terminotaru, sabrinu, pamelu andersoni. Tagad tas ir piemeklējis arī mani. Izabela Ipēra no Klavierskolotājas - aiz bargās kundzes aizslēpies nerealizētu alku un dziņu pārņemts trauslums un vājums. Penelope Krūza - izaicinoši nevainīgā jaunības seksualitāte, kas laupa jebkādu acu gaismu. Odrijas Tatū un Sofijas Marsos fraņču šarms. Varbūt laime būtu redzēt viņas visas kopā vienā kino ainā? Varbūt. Bet ko līmēt uz sienas kā nākamo plakātu?"

Kino

2010-03-23T17:17:00.004+02:00

Dažas pēdējā laikā redzētas filmas:

- The Hurt Locker(Sapieris/2009) - karš kā Nīčes Rausch vīrieša pasaules veidošanā;

tad divas filmas par "akliem" cilvēkiem:
- Scent of a Woman (Sievietes smarž/1992);
- Los abrozos rotos (2009) - Almodovara filma ar Penelopi Krūzi par vīriešiem, kas sievietes dēļ zaudē redzi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

- Vēl viena filma ar Penelopi Krūzu, kā arī Benu Kingsliju - Elēģija (Elegy/2009).

Vēstule

2010-03-23T17:16:00.000+02:00

11 November, 1912

Fräulein Felice!

I am now going to ask you a favor which sounds quite crazy, and which I should regard as such, were I the one to receive the letter. It is also the very greatest test that even the kindest person could be put to. Well, this is it:

Write to me only once a week, so that your letter arrives on Sunday -- for I cannot endure your daily letters, I am incapable of enduring them. For instance, I answer one of your letters, then lie in bed in apparent calm, but my heart beats through my entire body and is conscious only of you. I belong to you; there is really no other way of expressing it, and that is not strong enough. But for this very reason I don't want to know what you are wearing; it confuses me so much that I cannot deal with life; and that's why I don't want to know that you are fond of me. If I did, how could I, fool that I am, go on sitting in my office, or here at home, instead of leaping onto a train with my eyes shut and opening them only when I am with you? Oh, there is a sad, sad reason for not doing so. To make it short: My health is only just good enough for myself alone, not good enough for marriage, let alone fatherhood. Yet when I read your letter, I feel I could overlook even what cannot possibly be overlooked.

If only I had your answer now! And how horribly I torment you, and how I compel you, in the stillness of your room, to read this letter, as nasty a letter as has ever lain on your desk! Honestly, it strikes me sometimes that I prey like a spectre on your felicitous name! If only I had mailed Saturday's letter, in which I implored you never to write to me again, and in which I gave a similar promise. Oh God, what prevented me from sending that letter? All would be well. But is a peaceful solution possible now? Would it help if we wrote to each other only once a week? No, if my suffering could be cured by such means it would not be serious. And already I foresee that I shan't be able to endure even the Sunday letters. And so, to compensate for Saturday's lost opportunity, I ask you with what energy remains to me at the end of this letter: If we value our lives, let us abandon it all.

Did I think of signing myself Dein? No, nothing could be more false. No, I am forever fettered to myself, that's what I am, and that's what I must try to live with.

Franz

VFF/FSI vs Gojko - ko no tā mums būs mācīties?

2010-03-17T17:44:00.002+02:00

Manuprāt, VFF/FSI vs AL parāda, kā mūsdienās darbojas internets un sociālie mediji. Vienam intensīvi izplatot sev labvēlīgas ziņas ātri vien var gūt sabiedriskās domas labvēlību un priekšroku savam viedoklim. VFF izvēlējās klusēt, vismaz, daļa no vēstulē minētajām personām, kad otra puse - AL - turpināja pludināt vienu ziņu pēc otras visos iespējamajos kanālos. Rezultātā, kad VFF nāca klajā ar savu paziņojumu (sēdes lēmumu), tad tam jau vairs nebija nekādas nozīmes - to uztvēra kā kārtējo izgāšanos un "oldschool" paraugu.
Perfekti nostrādāja LU rektors M.Auziņš, kurš nostājās vairākuma pusē - LU VFF nesaprot moderno demokrātiju, Rietumu universitātes šādu "normālu jaunības radikālismu" pazīst, un tas tādu jezgu kā Latvijā neradītu. Skaisti, protams, internetā komentāros Auziņš tiek slavināts.
Ko no tā mācīties? VFF vajadzēja intensīvi un aktīvi reaģēt uz AL vēstuli - nezinu, blogot, twitterot, skriet uz radio, TV. Izklausās histēriski? Daļēji, bet mūsdienās mediji strādā ļoti ātri un negaida, kamēr tu pēc pāris nedēļām būsi noformulējis, ja noformulējis, viedokli. Protams, risks, ka tā var iekrist uz provokācijām, saglabājas, bet par to ir jādomā jau savlaicīgi.

Hypotheses non fingo jeb Kas ir eksperimentālā filosfija

2010-03-15T17:59:00.001+02:00

Manuprāt, tas, kas ir eksperimentālā filosofija, sākas ar Ņūtonu un viņa kritiku pret Dekartu un Leibnicu.

A.Janiak "Newton's Philosophy": http://plato.stanford.edu/entries/newton-philosophy/#HypNonFin

5. Hypotheses non fingo

One of the recurring themes in Newton's discussions of his predecessors’ and interlocutors’ strategies in natural philosophy — especially those of Descartes and Leibniz — is the question of the proper role of “hypotheses” in systematic enquiries into nature (see Cohen 1966). Indeed, one of Newton's most famous pronouncements in the Principia is: hypotheses non fingo, that is, “I feign no hypotheses.”[7] This phrase, which was added to the second edition of the text, is sometimes taken to mean that Newton eschews all hypothetical reasoning in natural philosophy. It may be more accurate to say that Newton does not systematically avoid hypotheses; rather, he believes that within the boundaries of experimental philosophy — the Principia and the Opticks (excepting the queries) can be considered works in this area — one may not hypothesize, but it is not improper to propose hypotheses to prod future experimental research. Such hypothetical speculations are either reserved for the queries to the Opticks, or are more or less explicitly labeled as such in the optics papers from the 1670s and in the Principia. For instance, in the Scholium to Proposition 96 of Book I of the Principia, Newton discusses hypotheses concerning light rays. Similarly, in query 21 of the Opticks, he suggests that there might be an aether whose differential density accounts for the gravitational force between bodies, as noted above.

Why, then, is a given proposition characterized as a hypothesis, and how does this illuminate Newton's attitude toward Leibniz? The case of the postulated aether in query 21 indicates a potential answer, for the most salient fact about the aether is that Newton lacks independent experimental evidence indicating its existence. This coheres with Cotes's rejection, in his preface to the Principia's second edition, of the common hypothesis that planetary motion can be explained via vortices on the grounds that their existence does not enjoy independent empirical confirmation (Newton 1999, 393). So it seems reasonable to conclude that hypotheses make essential reference to entities whose existence lacks independent empirical support. With such support, one's explanation would successfully shake off the mantel of “hypothesis.” Newton's contention, then, is that both Descartes and Leibniz proceed in a “hypothetical” manner by attempting to explain phenomena through invoking the existence of entities for which there is no independent empirical evidence. This may fit an important aspect of Leibniz's procedure in the Tentamen, which was briefly discussed above. For instance, in an attempt to account for the motions of the planetary bodies in that text, Leibniz introduces ex hypothesi the premise that a fluid surrounds, and is contiguous to, the various planetary bodies, and then argues that this fluid must be in motion (Leibniz 1849, 149; Bertoloni Meli 1993, 128-29). That is to say, as far as Leibniz's understanding of the planetary orbits is concerned, there is no independent empirical evidence indicating the existence of the fluid in question.

Newton's attitude toward hypotheses is connected in another way to his skepticism concerning Cartesian and Leibnizian natural philosophy. In the General Scholium, he contends: “For whatever is not deduced from the phenomena must be called a hypothesis; and hypotheses, whether metaphysical or physical, or based on occult qualities, or mechanical, have no place in experimental philosophy” (Newton 1999, 943). It therefore appears that hypotheses may be generated from various sorts of metaphysical principle or view, and so the exclusion of hypotheses may also represent a way of distinguishing “experimental philosophy” from metaphysics. Indeed, one of Newton's primary complaints against both the Cartesians and Leibniz seems to be that they mix metaphysical with experimental concerns — that they infuse metaphysical views, which he thinks are always questionable and highly disputable, into their experimental philosophy, thereby preventing the latter from proceeding on a secure empirical footing. His discussion of hypotheses is one of several ways in which Newton raises this concern about his predecessors’ methods.

Arī šis ir labs raksts: Shapiro, Alan E. (2002) Newton's "Experimental Philosophy": http://philsci-archive.pitt.edu/archive/00000534/

Kas ir dardienas filosofija?

2010-03-15T17:44:00.000+02:00

„Izglītības, zinātnes, kultūras, politikas attīstība patlaban prasa citādu domāšanas prasmju līmeni, citādu kogitācijas paradigmu, risinot daudzas ikdienišķas saskarsmes problēmas. Tieši ikdienišķas, respektīvi, darbadieniskas. Jo svētdienīgā garīguma kultivēšana, savas identitātes pašmērķīga reflektēšana un visāda citāda veida „padomāšana par augstākām lietām”, kas, neapšaubāmi, vienmēr ir bijusi un paliks katra cilvēka dvēseles maize, nekad neaizstās nepieciešamību sakārtot savas saimnieciskās, menedžeriālās, elektorālās, komerciālās un visas citas daudzveidīgās sociālās un politiskās attiecības. Jo īpaši tas nepieciešams mums, tieši šeit un tieši tagad. Var sacīt, ka angļu-amerikāņu „nekontinentālā” filosofija ir īsta darbdienas teorija – tā ir darba zirgs, kas ar loģisku disciplinētību, ar analītiski kritisku pacietību un empīrisku nevairīšanos no detaļām, no sīkumiem, labdabīgu stūrgalvību palikdama uzticīga optimālo risinājumu meklējumiem, velk Rietumu civilizācijas garīgās dzīves vezumu. Un tajā pašā laikā – tā nav pelēka. Tai piemīt – kā katrai labi nostrādātai darba dienai – savs romantiskais skaistums, kas visos laikos ir bijis darītāja, nevis sapņotāja alga.”
J.N.Vējš „Darbdienas filosofija”// Kentaurs, 1999.gada decembris, Nr.20, 35.-36.lpp.

Haika

2010-03-02T16:30:00.002+02:00

tu izpūti dūmus
es atvēru logu
aizlido naktī
dziedoši putni

- tā es rakstīju pirms nepilniem desmit gadiem...

Es&Co

2010-03-02T16:11:00.002+02:00

"Indivīds iemācās skatīt sevi tā, kā viņu redz citi. Viņš kļūst par uzņēmēju, kura darbības objekts ir paša dzīve, t.i., šā uzņēmēja firma saucas "Es&Co", kur Co viņš pats vien ir. Indivīdam nākas definēt sevi kā produktu, tā ražošanu un izplatīšanu. Sava individuālā kapitāla pašpārvalde iziet ārpus profesionālās dzīves, tā nepazīst nedz brīvdienas, nedz privāto sfēru. Šāds pašmenedžments ir totāla sevis mobilizēšana, turklāt neveiksmēs vai panākumu trūkumā ir vainojami nevis apstākļi vai citi, bet gan pats uzņēmējs. Izteikums, ka ikviens ir savas laimes kalējs, pārtop atziņā, ka katrs pats vainīgs savā nelaimē. Pastāvot panākumiem, indivīds apliecina savu "mentālo fitnesīgumu", savukārt panākumu trūkums liecina, ka viņš nav gana fitnesīgs. Tas paredz sevis "uztrenēšanu", inventarizāciju un efektīvu pašsuģestiju, kas variējas no dažādu psihotehniku izmantošanu līdz neirolingvistiskais programmēšanai. Sevis menedžēšana ir sajūgta ar atbilstīgu sevis prezentēšanu, indivīds nevis kaut kur ierodas vai uzstājas, bet prezentē sevi. Kļūstot par savas dzīves uzņēmēju, indivīda pašvērtību, tās izjūtu nosaka tas, cik labi izdodas sevi pārdot, lai pircējs būtu apmierināts. Indivīdam ir jākļūst par to, ko viņš vēlas prezentēt, viņš ir piedāvājums. Klientorientētā uzņēmējdarbība ir sajūgta ar patērēšanu. Patērējošais attiecas pret citiem kā pret preci, kuras vērtību nosaka maiņas vērtība. Šāda attieksme viņam ir arī pašam pret sevi, viņš jūt sevi kā preci un vienlaikus arī kā tās pārdevējs. Patērējošais principā nav ieinteresēts paša dzīvē, viņš visiem spēkiem cenšas nepazaudēt spēju pārdoties. Lai varētu pārdoties, viņam ir jāzina, pēc kā pastāv pieprasījums; viņa pašcieņa ir atkarīga no citiem, no viņu apstiprinājuma. Viņš neprot dzīvot sev, viņam nozīmīgi ir tikai panākumi un tas, kā panākt un apsteigt citus. Šāds indivīds principā nekad nav pats, viņš ir tukšums vai futrālis, ko steigšus var piepildīt ar apgrozībā pieprasīto."

I.Šuvajevs "Filosofija kā dzīvesmāksla". Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 83.-84.lpp.

Pēdējie vārdi

2010-03-02T11:54:00.002+02:00

Kapteinis palūkojās uz Fermīnu Dāsu un ieraudzīja viņas skropstās iezaigojamies pirmo ziemas sarmu. Tad pavērās uz Florentīno Arisu, uz viņas nepārvaramo spēku, uz viņa bezbailīgo mīlestību, un viņu pārņēma novēlotas aizdomas, nevis nāve, bet gan dzīve nezina robežu.
- Un kā jums liekas, - viņš ievaicājās, - cik ilgi mēs spēsim turpināt šitādu nolādētu braukalēšanu?
Atbilde Florentīno Arisam bija gatava jau piecdesmit trīs gadus, septiņus mēnešus un vienpadsmit dienas, ieskaitot arī naktis:
- Visu mūžu, - viņš sacīja.

G. G. Markess "Mīlestības holeras laikos"

Pēdējie vārdi...

2010-03-02T11:45:00.004+02:00

Tīkami smaržoja saldie, tvanīgie dūmi, es jutos iztukšots un būtu ar mieru gulēt miegā vai gadu.
O, es sapratu visu, sapratu Pablo, sapratu Mocartu, sadzirdēju kaut kur aiz muguras viņa briesmīgos smieklus, zināju, ka visas simttūkstoš dzīves spēles figūras ir manā kabatā, satriekts atskārtu spēles jēgu, dzīros sākt vēlreiz no gala, vēlreiz izciest visas spēles mokas, vēlreiz šausmināties tās bezjēdzības priekšā, vēl un vēlreiz izstaigāt savas iekšējās pasaules pekli.
Kādreiz es labāk apgūšu figūru spēli. Kādreiz es pratīšu smieties. Pablo gaidīja mani, Mocarts gaidīja mani.

H. Hese "Stepes vilks"

Pēdējie vārdi

2010-03-02T11:41:00.004+02:00

G. G. Markess "Pulkvedim neviens neraksta" pēdējie vārdi...

Sievai uznāca izmisums.
- Bet ko mēs pa to laiku ēdīsim? - viņa neatlaidās, sagrāba pulkvedi aiz flaneļa krekla apkakles un sparīgi sapurināja.
- Pasaki man, ko mēs pa to laiku ēdīsim!
Pulkvedim bija vajadzējis nodzīvot septiņdesmit piecus gadus - mats matā sava mūža septiņdesmit piecus gadus -, lai nokļūtu šādā situācijā. Taču viņš jutās tīrs, noteikts un nepieveicams, kad sievai atbildēja:
- Sūdus!

Violence and truth

2010-03-02T11:37:00.001+02:00

J.-L. Nancy:

Violence and truth have in common a self-showing act; both the core of this act and its realization take place in the image. The image is the imitation of a thing only in the sense in which imitation emulates the thing: that is, it rivals the thing, and this rivalry implies not so much reproduction as competition, and, in relation to what concerns us here, competition for presence. The image disputes the presence of the thing. In the image, the thing is not content simply to be; the image shows that the thing is and how it is. The image is what takes the thing out of its simple presence and brings it to pres-ence, to praes-entia, to being-out-in-front-of-itself, turned toward the outside (in German: coming out of presence-at-hand, Vorhandenheit, and into presence as Gegenwartigkeit). This is not a presence ‘‘for a subject’’ (it is not a ‘‘representation’’ in the ordinary, mimetic sense of the word). It is, on the contrary, if one can put it this way, ‘‘presence as subject.’’ In the image, or as image, and only in this way, the thing—whether it is an inert thing or a person—is posited as subject. The thing presents itself.

Bērnības iestrāvojumi...

2010-03-01T18:55:00.002+02:00

Iespējams mani filosofiskie aizmetņi ir meklējami mātes mātē – manā vecmammā, kas apguvusi mācību priekšmetus pie P.Dāles, P.Zālītes, L.Ausēja, P.Ķiķaukas, K.Strauberga, A.Dauges un J.Endzelīna u.c., studējot ģermāņu filoloģiju, bet visu mūžu nostrādājot nacionālajā bibliotēkā. Nesen atradu viņas diploma izrakstu. Kādus gadus desmit viņa nodarbojās arī ar manu audzināšanu. Nu, neko vairāk gan te piebilst nevaru. Tik vien saglabājušies grāmatu plauktos kā vien viņai no pirmā vīra dāvinātais Ortegas i Gaseta tulkojums latviešu valodā un viņas atbildes dāvana - T.Celma "Tagadnes problēmas", kā arī man nesaprotamais un pamatīgi saķēpātais Tukidīts oriģinālvalodā.

Latvietis un kapi

2010-03-01T16:31:00.004+02:00

Anekdote par latviešu kapu tradīciju no intervijas ar aktieri Andri Keišu žurnāla "Santa" 2009.gada dec. numurā.

"Zini anekdoti, kāpēc jāprecas ar latvieti? Vecs ebrejs māca jaunu, ka vispirms vajag precēt ebrejieti, jo tā viņam noteikti radīs bērnus. Pēc tam ar krievieti, jo būs laba gultā, un beigās ar latvieti, jo viņa ļoti labi kops kapiņus..."

Noli me tangere

2010-02-28T16:44:00.005+02:00

Noli me tangere.

Dreams

2010-02-27T19:11:00.002+02:00

Šonakt man rādījās tehnoloģiski inovatīvs sapnis – pilsētā gar ielu malām ir izbūvētas slīdošās lentes – kā lidostās. Melnas ar fosforizētām maliņām, lai naktī būtu labāk saskatāmas. Ikviens, kas vēlas dodies mājup vai citās darīšanās, tik uzkāpj uz lentes un kā čemodāns nokļūst pie vajadzīgajām namdurvīm. Tik svarīgi neuzkāpt uz nepareizās. Tad var nokļūt nepareizajā „terminālī”. Pamodos un nolēmu – rakstīšu vēstuli pilsētas domei ar ierosinājumu attīstīt pilsētas aplentošanas projektu. Nekur pasaulē taču nekā tāda nav. Mums būs iespēja radīt pašiem savu tūrisma objektu – slīdošo lentu pilsēta, slīdošo cilvēku pilsēta. Welcome to your sliding city! Welcome to your sliding dream! Your slide - your dream!

+++

Vakar vai aizvakar man sapnī rādījās mežonīgi savvaļas mustangi – šie neiejātie, neieseglotie prēriju zirgi. Ne jau viens. Bars. Kādi simts, daudzi simti. Kā aizveru acis, tā viss – skrien, auļo. Un es šo skrejošo mustangu pūļa vidū. Pelēki putekļi. Zeme dun. Saule asi griež. Es skrienu ar viņiem. Tāds nevaldāmi mežonīgs spēks. Mustangi. Balti, tikai balti ar vējā un skrējienā plīvojošajām krēpēm. Rēc un sprauslā. Es skrienu starp viņiem. Kaut varētu šo visu baru vienos seglos ielikt! Šo mefistofeliski dionīsisko spēku, kas raujas no dzīlēm uz āru, ārdot visas formas un robežas. Spēks, kas ļauj justies tik varenam un spēcīgam. Mustangi kā Nīčes varasgriba.

Mākslas femīnās proporcijas

2010-02-26T11:05:00.005+02:00

Kad pirms dažām dienām biju LMC mākslinieku prezentācijā, konstatēju no kādiem 30 cilvēkiem vīriešu kārtas ir tikai kādi 3 -4. Turklāt divi no tiem bija ieradušies 'profesionālā' sakarā - viens mākslinieks, otrs - fotogrāfs. Tātad brīvklausītāju paliek vēl mazāk. Hm... Ko tas nozīmē? Varbūt tas arī neko nenozīmē! (Iesildos LMC diskusijai par psihoanalīzi - bet, ja nu tomēr pīpe nekad nav tikai pīpe?)

Diskusijas

2010-02-26T10:56:00.004+02:00

Vakar paguvu būt trijos pasākumos... tāds neliels skrējiens, lai "atietu" no 5 stundu rakstītā maģistra eksāmena, pēc kuras bija tāda sajūta, it kā uz galvas būtu uzkritis krietns ledus gabals.

Tad nu biju i/z Arsenāls, kur notika diskusija par izstādi "Re, cik jauki?". Ilgi tomēr nenosēdēju... tā gadās. Gāju tālāk. Toties Arsenālā satiku sen nesatiktu filosofijas studiju biedru A.M. Ar viņu gan kaut kas ir atgadījies vai vismaz kāds atgadījums joprojām turpinās, jo sarunā ar viņu mani nepameta sajūta, ka esmu bijis vien kā tāds modinātājs, kas iezvanījies viņa sapņojuma nostūrī, kuru nospiežot var atkal ļauties tālākam sapņojumam vai mijkrēslim...

Pēc tam Aristotelis, Rētorika un izglītība. Dzirdēju vien L.M., kas analizēja, kas ir siloģisms. Atkal vien nosēdēju kādu pusstundu. Tā gadās...

Vēl pēc tam KIM's ar Kognitīvo centra vieslektoru no Itālijas - B.Pinna (Baingio Pinna)- 'visual science' pārstāvis runāja par vizuālajām ilūzijām, ko rada krāsas. Kontūru krāsas ietekmē laukuma krāsas uztveri. Ja līnija veido apli un līnijas malas ir dzeltenas, tad laukumu uztveram kā dzeltenu. Objekta krāsu mēdzam noteikt, vadoties pēc objekta perifērijas krāsas, piemēram, ja ziedam vidus ir balts, bet malas dzeltenas, tad sakām, ka zieds ir dzeltens ar baltu vidu. Tad vēl "Arlekīna efekts" - objektus, kas sastāv no atšķirīgām krāsām (tērpušies kā Arlekīni), tomēr uztveram kā vienotus objektus, lai gan tie ir 'sašķelti'. Magrits un Kadinskis ir krietni vien spēlējušies ar šīm ilūzijām. Nu un tādā garā... Varbūt pietrūka praktisku piemēru, kur šie zinātniskie atklājumi tiek pielietoti, taču bija visnotaļ interesanti. Interesentu bija tik daudz, ka KIM'ā pat nebija kur sērkociņam nokrist.

KIMā satiku senu draugu, mākslinieku A.Z., kas teica, ka mākslinieks J.B. ir melis, bet māksliniece D.K. ir dabas bērns, kas nesaprot, ko glezno. Pēc diskusijas runāju ar D.V. par kognīciju reprezentācijas problēmām, Dekartu, Strosonu un "filosofiju Latvijā"...

Daži piemēri no diskusijas KIMā.

Piemēram, kādā krāsā ir gleznā redzamais ceļš - dzeltens, melns, zils... ?

Cits piemērs:

Arlekīns un tā efekts...

Bet neatslābstam! Gatavojamies noskaidrot LIELOS JAUTĀJUMUS! Tad nu beidzot... - sīkāk šeit.

`

2010-02-26T08:53:00.004+02:00

Jo ātrāk eju, jo ātrāk domāju. Vai – jo ātrāk domāju, jo ātrāk eju. Skriet, skriet, skriet arvien ātrāk. Stop! Varbūt doma ir kaut kas trešais – kā dzirksteles, kas lec no naža trīšanas pret rotējošo akmens ripu. Varbūt! Doma, kā dzirkstele. Lai lec! Ka neielec tukšos salmos, tad nebūs ko kult. Lai nekuļ, būs mazāk stulbuma un dumjību! Esmu virzienā uz staciju. Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku. Visus velk uz centru. Vienots mērķis. Neizturami! Centrtieces spēks. Fizika. Fizikai runāt pretim nevar. Tāpēc jāklusē. Ātrāk sasniegt centru, to uzlādēto punktu, kas atkal izgrūdīs perifērijā. Centrbēdzes spēks. Pašam nekas nav jādara. Fizika virza mani. Iesūc un izspļauj. Pulsācija. Dzīvība. Pulss. Ir. Nav. Atkal ir. Eju tālāk.
Eju pāri ielai, bet uzskrienu ielas vidū virsū kādam cilvēkam, kas neļauj man iet tālāk. Tur. Cieši tur. Turi, cieši turi! Turi tieši pa vidu! Ielas vidus. Zaļš, zaļš, zaļš, oranžs, oranžs, sarkans. Es netieku uz priekšu, bet mašīnas jau sāk braukt. Nobrauks. Atlaidies! Atlaid! Ļauj iet! Muļķības, neviens mani netur. Es jau sen esmu pārgājis ielu un jau esmu aiz viņējā stūra. Cits kvartāls. Tās atkal bija iedomas. Vēlme, lai pietur. Lai pieturos. Tik pieduros. Tik pieduries! Bet ielas slidenas it visur vienādi. Saspringtu. Būt gatavam kritienam! Ja saspringst, tad nekrīt. Neuztiecies! Neuzticies ne ielai, ne kājām. Tad uzticas. Nepaļaujies! Tad paļausies. Būs vieglāk iet, ja neuzticēsies. Neuzmetīs, neapmetīs. Esmu saspringts - kā sāls stabs no pasakas. Nevienu nejūtu. Eju, eju. Kaut kā eju. Eju garām desmitiem, simtiem, tūkstošiem. Bet nejūtu. Vismaz nenokritīšu...

+++

Piezvanīt. Nē, labāk nezvanīt. Bet varbūt būs vieglāk, ja piezvanīšu. Neizlēmība. Nē, tā nav neizlēmība. Nē, tā ir neizlēmība. Jau dubulta neizlēmība. Tūlīt būs kubā, un tad jau vairs neapstādināt. Aizies ģeometriskā progresijā bezgalībā. Piezvanu. Zvanu, zvanu. Neceļ. Ceļ! Ceļ, bet noliek. Zvanīt atkal? Bet ja atkal ceļ un noliek? Atkal neizlēmība. Neizlēmība nekam neder. Tāds nekam neder. Zvanu. Ceļ. Runā. Čau! Čau! Noliek. Atkal noliek. Spēle? Neizlēmība? Otrā galā arī neizlēmība? Neizlēmība zvana neizlēmībai? Absurds kaut kāds. Tas nekam neder un āmen!

Vīriešu - sieviešu diena...

2010-02-23T17:04:00.002+02:00

Šodien esot 23. februāris... vīriešu diena. Šajā sakarā nejauši uzdūros uz kādu citātu par vīriešu-sieviešu attiecībām, 8. martu, bet netikai...

Kārais vīrietis un kārā sieviete – vai attiecības ir cīņa par varu?

Viesturs Rudzītis „Pie Tēva”, 68.lpp.:
„Šis tirgus, kurā sievišķās un vīrišķās vērtības savstarpēji svārstās, rada arī iespējamas varas mehānismu, kuru cilvēk ātri uztver. Sieviete var manipulēt ar vīrieti, ja izdodas panākt, ka tas ir nemitīgi seksuālā badā, - tad viņš var būt gatavs izpildīt visas sievietes iegribas. Savukārt vīrietis var manipulēt ar sievieti, nedodot viņai ēst vai arī neapgādājot ar citiem resursiem no ārpuses. Tādēļ dažreiz sieviete atdodas par sviestmaizi, bet citreiz – par briljanta kaklarotu. Bet vīrietis, lai tikai iegūtu iemīļotās roku un sirdi, dažreiz dāvina viņai trīs sarkanas tulpes un šampanieti 8. martā, bet citreiz iekaro puspasaules. Tātad arī šeit seksa emocionālā motivācija atkāpjas otrā plānā, bet darbojas varas spēles ar nosaukumu „maksā tas, kam vairāk gribas”. Un parasti nezin kāpēc iznāk, ka vīrietim vairāk gribas seksu, bet sievietei un viņas bērniem – ēst. Kas no emocionālā un pat fizioloģiskā viedokļa ir pilnīgi aplami.

Šajā sakarā jāatceras mīts par Teiresiju, kurš septiņus gadus bija pavadījis kā sieviete – par to, ka nosita sievieškārtas čūsku, bet tas nav tik svarīgi. Tad lūk, Zevs ar Hēru sastrīdējušies par jautājumu, kas seksā gūst vairāk baudas – vīrietis vai sieviete. Dabiski, ka Hēra ļoti gribēja saņemt atbildi, ka vīrietis, jo no tās loģiski izrietētu, ka tātad vīrietim par to jāmaksā vai kā citādi jārūpējas par sievieti un tās papildinājumiem – bērniem.

Abi izlēmuši prasīt Teiresijam, jo viņam vienīgajam ir bijusi šī pieredze – būt gan sievietei, gan vīrietim. Taču Teiresijs atbildējis no Hēras viedokļa galīgi neizdevīgi, ka, mērot desmit ballu sistēmā, seksā sieviete gūst baudu, kas atbilst deviņām ballēm, bet vīrietis – vienai. Hēra izmisusi dusmās atņēma Teiresijam acu gaismu (pēc cita mīta varianta to izdarīja Atēna), toties Zevs pagarināja tā mūžu. Kā lai Hēra tagad panāk, ka vīrietis un sieviete saskaņoti rūpējas par ģimeni?”

Sīkāk - http://viestursrudzitis.lv/

Atkal kino

2010-02-23T16:47:00.005+02:00

Šoreiz krievu kino – vairākas filmas, ko Ieva Pitruka nodēvējusi par „apokaliptiskām, jo to problemātika, par spīti visai marginālajiem varoņiem, nebeidzas kaimiņu mājas pagalmā, bet uzrāda Jāņa atklāsmes grāmatā pareģotās pēdējo laiku pazīmes sabiedrībā.” (I.Pitruka „Krievijas kino – atpakaļ pie skatītāja”, Kino Raksti, 2010/1 (26), 32.lpp.) Es gan vairāk šīs filmas raksturotu kā filmas par zudušo tēvu ar tēvu domājot simboliski varas centru Lakāna nozīmē.

Tēlojot upuri (2006), Kirils Serebņikovs. (par filmu te un te)
Stāsts par puisi, kas milicijā tēlo upuri kriminālnoziegumu inscenējumos. Viņa dzīve rit kā peldot pa kādu siltu un liegu piena upi. It kā viss vienalga, taču laimes nav, īsta prieka nav. Vien sapņos mēdz atgriezties tēvs, kas neliek mieru, atgādina par grēku, par neizdarīto, par vienaldzīgi nodzīvot dzīvi. Līdzīgi vārdi izlaužas no varoņa - izmeklētāja, pusmūža vīrieša; vārdi, kas iezīmē paaudžu konfliktu – konfliktu starp padomju ideālu pārņemto paaudzi un tās atvasi – pēc-sabrukuma paaudzi, paaudzi bez ideāliem, atsvešināto un anonīmo paaudzi. Ko iesākt ar šādu pasauli? Kā tajā dzīvot? Kā netēlot upuri? Kā izrauties no drāmas trijstūra – upuris-vajātājs-glābējs?

Gruz-200 (2007), Aleksejs Balabanovs (par filmu - te un te).
Bezjēdzīgas slepkavības, bezjēdzīgs sods, bezjēdzīga dzīve, bezjēdzīgs karš... un sapnis par laimi, par nākotni... Kurš kuru – sapnis vai īstenība gūs virsroku? Tā rit dzīve "savienībā"...

Vilcēns (2009), Vasīlijs Sigarjovs.
Mātes prostitūtas-alkoholiķes, no savas mātes atkarīgās, attiecības ar meitu. Frustrējoši tracinošas sajūtas, kas līdzinās Hanekes „Funny games”. Vēlme lekt ekrānā un aizstāvēt, sodīt, pārmācīt. No kurienes tāda skatītāja reakcija? Varbūt pati sabiedrība, kas tiek attainota filmā, ģenerē šādus „grēkāžus”, ar kuru palīdzību pašiem paslēpties no savā sajūtām un kaislībām, no saviem sapņiem par labāku dzīvi un dusmām pret pelēkabsurdo ikdienu? Un tomēr...

Priekšā vēl „Skābeklis”(2009), Ivans Viripajevs, kā arī Iļjas Hržanovska "4" ar V.Sorokina scenāriju (mans prieks gan balstās atmiņās par redzēto „Kapeiku”).

Jāatzīst, ka vairākās filmās marginālas personības tiek atainotas kā atkarīgas no savas mātes vai spēcīgā tās varas ietekmē (Hanekes „Klavierskolotāja” – Ērika, kas dzīvo kopā ar pataloģiski kontrolējošu māti rada pašas meitas-teicamnieces-priekšzīmīgās-profesores destruktīvo „vājumu” – noslieci uz seksuālu pazemošanu, sodu un vainu. Līdzīgi filmā Gruz-200 viens no varoņiem – akmens-nejūtīgais-bez-vaibstu milicis izrādās bezjūtīga būtne, kas vien „jūt” savas mātes-alkoholiķes „sāpes”, ar kuru, protams, viņš dzīvo kopā, pats būdams jau vīrietis labākajos gados. Arī „Tēlojot upuri” galvenais varonis dzīvo pie mātes, bet tēvs vien parādās nakts sapņos...) Tas nu tā... analizējot upuri.

Sarunas par mākslu

2010-02-23T16:30:00.002+02:00

Esot teiciens – kā nedēļu sāksi, tā pavadīsi. Šoreiz to uzsāku, apmeklējot LMC organizēto pasākumu – mākslinieku darbu prezentācija – Daiga Krūze, Jānis Blanks, Patricija Brekte.

Klausoties šķita, ka mākslinieka stāstījumam par viņa/viņas mākslas darbā atveidoto, tā tapšanas gaitu būtu jāpiešķir atsevišķs literārā žanra nosaukums, uzdodot jautājumus -vai mākslinieka teiktajam ir kāds sakars ar mākslas darbu, kas, pēc „autora nāves”, ir sācis pats savu autonomo dzīvi? Varbūt mākslinieka stāstītais par mākslas darbu ne ar ko vairs neatšķiras no, piemēram, mākslas kritiķa teiktā par šo darbu? Varbūt vien valoda piespēlē saikni starp radītāju un radīto?

D.Krūzes gleznas ....
Kādu pasauli savos darbos mēģina attēlot mākslinieks? Varbūt drīzāk – kas ir tā pasaule, kas runā caur mākslinieku? Vai tie ir melnās ogles triepieni? Pilsēta ar anonīmiem bez-vaibstu maskās tērptiem cilvēkiem, tik uzbāzīgiem, tik par savu atsvešināto eksistenci atgādinoši kā treknie ogles vilcieni uz audekla. Cilvēki, kas, zaudējuši veidolu, ir vien lācīši, rotaļlietas, rotaļlietas vienam priekš otra, kuri apkārtējos vien interesē kā to saturu uzšķērdēji un zāģu skaidu urbinātāji? Pazaudētais draugs-suns, ar ierobežoto staigātbrīvību, suns vārdā „Nāc šurp” (nevis „Fass”, „Pie kājas”, „Nekod”, „Nepamet”, „Neaizej”...), kas, sakožot govi, ļaujoties savai iekšējai kaislei, rada vien tās saimniecē kaunu un neveiklību. Pasaule, kurā otrs tiek pakārtots pirmā vajadzībām. Varbūt tas viss ir vien sapņojums par mākslas darbu, ar mākslas darbu, mākslas darbā? Sapnis taču sastāv lielākoties no ikdienas materiāla pārstrādes, no iepriekšējā dienā piedzīvotā pārstrādāšanas, integrēšanas mēģinājuma apziņas kopējā dzīvē... Es atpazinu šo pasauli.

Interesanti bija klausīties Jāni Blanku. Ne tik daudz kā mākslinieku, bet kā cilvēki, kā vīrieti – klausīties „psihodramatiski” – vīrieša stāstījumu par savām sajūtām, skatījumu uz dabu, līdzcilvēkiem, draugiem, radiem, bērniem. Klausīties, cik grūti ir runāt par sajūtām, taču cik viegli saruna vedas, runājot prāt-īgi. Sajūtu valodas veidošana vēl ir nepabeigts uzdevums. Mākslinieks, kas cenšas sagādāt pārsteigumu rūpīgajam mākslas vērotājam, iezīmējot savās gleznās, piemēram, 149 sīkus rasas pilienus. Rūpīgais mākslas vērotājs, kas apstājas un iedziļinās. Rūpīgais dzīves dzīvotājs, kas apstājas un ieklausās. Kur apstāties, bet kur atkal tālāk iet, neizdāļājot savu dzīvi pa grašiem... ?

Patricija Brekte stāstīja par animācijas filmu, ko veidota, balstoties uz ceļojumos gūtajiem iespaidiem... Vīrietis-vējš, kas savaldzina „mājsaimnieci”, kas devusies ceļojumā uz kūrortu, un kuru mājās gaida apakšveļā dejojošs vīrs. Animācijas sižets šķita gaužām nobružāta lubene, kuras pamatā ir, tā saucamais, ‘kūrorta romāns’. Vai tā ir ejoša prece? Vai arī šādā stāstā var tapt "māksla"? Dailes teātris nule kā no repertuāra noņēma Romana Kozaka režisēto lugu „Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi”, kur Dostejevksis stāsta par savu piedzīvojumu, par cilvēkiem, kuri tikai šķietami atbraukuši atpūsties, jo patiesībā katrs vien kaldina savtīgus plānus par naudas gūšanu... Nu, ko, no repertuāra noņēma, bet varbūt animācija – šis zīmētais kustīgums - ļaus atkal "kūrorta romānā" iekustināt cilvēku sajūtas un domas....

Katrā ziņā mani mākslinieku sarunas „iekustināja”...

Изображая жертву

2010-02-17T08:41:00.003+02:00

Skatos Krievijas jauno kino.Fragments no Kinotavra laureāta filmas "Изображая жертву" (2006). Griež kā ar nazi. Sveiciens visiem Avatar faniem! (Jaunākiem par 18 gadiem neiesaku!)

Sala

2010-02-15T15:06:00.004+02:00

Noskatījos Krievijas kino - Sala/ "Остров"(2009)
Kino recenzenti runā, ka šī filma raksturo pareizticības tēmas izmantošanu krievu kino veidošanā. Stāsts par vīru, kas visu savu dzīvi velta viena grēka - nokaušanas - izpirkšanai, dzīvojot viens pats uz salas un kurinot klostera siltummezglu. Biju cerējis uz kaut ko līdzīgu Tarkovska dziļumiem, bet izrādījās nedaudz humoristiska filma par "bačušku" tēmu, lai gan tiek skartas arī tādas būtiskas tēmas, kā - vai tas, ka esi mācītājs, nozīmē, ka tava ticība ir augstāka un pareizāka, nekā "vienkāršā" cilvēka ticība.

...

2010-02-15T15:04:00.000+02:00

Epifānija

Es mēdzu piecelties un iet. Stundu, divas, trīs. No rīta līdz vēlai naktij. Es eju līdz nonāku līdz punktam, kad varu apstāties. Apstājos, kad atrasts punkts ģeometriskā koordinātu sistēmā, ko sauc par iekšējo pasauli. Kad atrasts punkts, no kura var turpināties kāda pašprogresējoša funkcija, kāda ģeometriska vai vismaz aritmētiska progresija. Es mēdzu piecelties un iet, kad grūti. Es mēdzu piecelties un iet uz punktu, ko sauc par sevi. Es mēdzu piecelties un iet pie sevis.

KCL

2010-02-09T12:54:00.002+02:00

Naudu šodien "apgriež" daudziem. Tad nu šāda "apgraizīšana" (jeb kā dzirdēju pirms kāda laika sakām kādu Latvijas Radio korespondentu "valsts pārvaldes nežēlīga apgraizīšana") skārusi arī Londonas Karalisko Koledžu (KCL) (šeit un šeit), uz kuras budžeta apgriešanu, t.sk. filosofu "izmešanu", asi reaģēja vairāki citu valstu filosofi. Piemēram, pazīstama Holandiešu Ņūtona speciālista vēstule ir šeit, bet kāda pazīstama britu kantieša ieraksts savā blogā ir šeit.

Par ko raksta "Lilit" 02/2010?

2010-02-08T19:43:00.000+02:00

Pirms dažām dienām manās rokās nonāca kāds Latvijā visnotaļ lasīts sieviešu žurnāls – Lilit – 2010.gada februāra numurs.

Ja izlaižam intervijas par dzīves „pārmācītām” sievietēm (šoreiz tā ir Marija Naumova), kas tagad ir sapratušas „kas ir kas”, protams, neba jau bez vīriešu līdzdalības šī sapratne atnāca, tad tur ir pilns ar „pērlēm” par pasaules uzbūvi, dzimuma lomu attiecībām, veiksmi, bet ne tikai...

Piemēram ---

Man jaunums bija jēdziens „ladyboy”, kas ir virsraksts modes „lappusītei” – sieviete-modele, kas demonstrē modes apģērba tendences februārim. Viņa ģērbta kā vīrietis, bet dažās fotogrāfijās pat nevar pateikt – vai tas ir vīrietis, vai sieviete. Tāds hibrīds...

Ar interesi lasīju ezotēriķes Ingas Janovskas un astrologa Igora Vasiļjeva rakstu „Radiniekus neizvēlas”. Raksts iztirzā kādu „gadījumu”, kad vienā ģimenē, kur visi citi ir normāli, viens vīra gabals ir „neveiksminieks” un tīrais ņerga – visiem dzīvo uz kakla, neviens darbs viņu neapmierinot un taisot visādas nepatikšanas, no kurām citiem viņš esot jāpestī laukā. Skaidrojums ir sekojošs: „Līdzīgi ir ar sodu tuviniekiem – radītājs salasa vienā ģimenē vairākas dvēseles, kam jāatdod noteikts karmiskais parāds, un sūta viņiem vienu nelāgu radinieku kā kopīgu pārmācību visiem. Ingrīda auklējas ar Viktoru, lai izpirktu savu nevērību kādā no iepriekšējām dzīvēm.”(49.lpp.) Tā teikt: God is a Bank!

52.-55.lpp. ir psiholoģes Jeļenas Šubinas raksts „Dzenoties pēc panākumiem”. Raksta pieteikums jau vien ir daudz sološs: „Brīdis, kad, kaut ko sasniegusi, guli uz lauriem, var kļūt par tavu ienaidnieku. Dzīvot veiksmīgi nozīmē būt kustībā [šeit un turpmāk - mani izcēlumi] – soli pa solim doties tikai uz priekšu. Izzini trīs laimes faktorus un nepalaid garām brīdi, kad veiksme pievērsusies tev savu labvēlīgo vaigu!” Raksts aplūko trīs dzīves laimes faktorus – laiku, ūdeni un naudu, un skaidro, kā pie tiem nokļūt.
Nodaļā „Atrodi savu ūdeni!” teikts: „Otrs veiksmīgas dzīves noslēpums – veselība. Un viens no tās nodrošinātājiem ir ūdens. "Jēdziens „tīrs ūdens” šodien vairs nepastāv. [Jēdziens "tīrs ūdens" un tīrs ūdens nav viens un tas pats, nemaz nerunājot par priekšstatu, ka agrāk - kādā zudušajā pasaulē - ūdens bija tīrs, bet tagad viss ir "sagandēts"]. Pat izlaists caur vairākiem filtriem un kā pats dārgākais iepildīts glītās stikla pudelītēs, tas nes sevī informācijas lādiņu, ko nedrīkst ignorēt. Ikviens ūdens – gan tas, kurā peldamies, gan tas, kurā gatavojam ēdienu, kuru dzeram – satur daudzus jo daudzus piemaisījumus un ķīmiskos elementus. Tās ir organiskās vielas, hormoni, medicīnisko preparātu un sadzīves ķīmijas sadalīšanās produkti, rūpniecisko atkritumu izmeši, kas varbūt nonākuši vidē simtiem kilometru no tavām mājām. Lai cik rūpīgi tiktu ievērotas attīrīšanas normas, tie vienalga nonāk augsnē, bet no tās – ūdenī. Vārdu sakot, izredzes, ka uz tava galda var nonākt sterili tīrs ūdens, līdzinās nullei. Tāpēc ir vērts zināt, ko varam pretstatīt tai sliktajai informācijai, kuru regulāri saņemam līdz ar ūdeni. [..]
Tātad veselība ir cieši saistīta ar cilvēka tiesībām uz individualitāti. Ar tiesībām izvēlēties, ko ēst un dzert, kā izskatīties, ko vilkt mugurā, ko mīlēt un kā dzīvot. Lai izdarītu jēdzīgu izvēli, jābūt tīrai apziņai. Arī par to atbild ūdens.” [Tagad vismaz zināms, kas vainīgs pie krīzes - netīrais ūdens.]

Kā jau īstā sieviešu žurnālā, neiztikt bez rakstiem par vīriešu „potenci”, kuros sieviete tiek reprezentēta kā tāda, kuras visas laime un labsajūta ir atkarīga no vīrieša, turklāt no vīrieša seksuālajām spējām. Un otrādi – vīrietis šeit parādās kā vien aprūpējams vārgulis, nenobriedusi personība, kura dzīvi nosaka vien falls, par kuru viņš pats nemaz nav atbildīgs. Par to rūpes jāuzņemas sievietei. 77.lpp. no raksta „Mīlas ierocis – lolojams un kopjams. 22 padomi kā pasargāt vīru no impotences: iz tautas zināšanu pūra, zinātniski, maģiski, ezotēriski un ļoti praktiski. Gādā par sava vīrieša seksuālajām iespējām, un viņš parūpēsies par tevi! Un ne tikai gultā."

Neiztikt bez a la zinātnes atklājumiem. Ja zinātne ko saka, tad par to neviens nešaubās un tas ir patiess: „Spāņu seksologi ir noskaidrojuši, ka vīrieša potencei par labu nenāk aizmigšana uz vēdera, jo šādā stāvoklī tiek traucēta asinsrite mazajā iegurnī un rezultātā pasliktinās erekcija. Viņi iesaka vīriešiem gulēt uz sāniem vai muguras.”

Žurnāla beigās nonācu pie raksta „Seksuālā evolūcija. Vecuma diktētie seksapīla noteikumi”. Raksts aplūko vairāku jau gados pāri 45, kā arī gados vēl līdz 30 sieviešu „seksapīlismu”. Ieraugot Madonnu, kurai jau 51, man nez kāpēc radās jautājums – vai viņai jau ir bijis klimakss... kas atgādina par neizbēgamā vecuma un tam sekojošā gala tuvošanos, kas, protams, ir kas kaitīgs un slimīgs.

Protams, visu pamatojošā statistika par vīriešiem, pēc kuru gaumes ir jāorientējas katrai sievietei: „65% aptaujāto vīriešu seksīgi šķiet īsi matu griezumi vai arī uz augšu saņemti mati.”

Grāmatu apskatā tiek ieteikts izlasīt trīs grāmatas, no kurām viena ir „Dao un De Kanons. Laodzi.” Aprakstā ir šāds teikums: „... vari iepazīties ar Ķīnas un pasaules filozofijas vēsturē ļoti nozīmīgu darbu, kas pirmo reizi tulkots pa tiešo no senķīniešu valodas. Sinologi gan savā starpā kašķējas – ir vai nav burts burtā [!!! manuprāt, viņi rakstīja ar hieroglifiem] no pirmautora, bet mūs, lasītājas, lai neskar cunftes meistaru iekšējās rīves: lasām un baudām ar komentāriem vai bez tiem (atkarībā no tā, vai vēlamies izprast vai saklausīt vārdu mūziku).91.lpp. Tagad katrs zina, kam tie komentāri grāmatu beigās domāti - vārdu mūzikas saprašanai. Turklāt saprast nozīmē klausīties kaut ko, kā klausās mūziku...

Horoskopi ar likumiem:
„Tām, kuras vēl tikai meklē savu otro pusīti, vērts atcerēties: labāk mazi, nevainīgi meli, nevis liela, skaudra patiesība.”
„Februārī tev jājūt, ka esi īstajā vietā un esi vajadzīga. Vīrietis centīsies novērst tavu uzmanību no savām darba lietām. Nepieļauj to, jo rezultāts būs tikai strīdi, asaras un dusmas. Savaldies un kontrolē savas emocijas!”
„Likums: Ja divi strīdas, vainīgs ir tas, kurš gudrāks.” [Kāpēc tad būt gudram???]
„Likums: Māksla patikt nav nekas vairāk kā māka piemānīt.” [Lieliska pāreja no "mākslas" pie "mākas", kas, protams, nav viens un tas pats] „Likums: Neviens nekļūst par sievietes draugu, ja var kļūt par mīļāko.” [Vīrs, draugs, mīļākais - trīs apzīmējumi radījumam "vīrietis". Ass - sieviete.]

Žurnāls bez testa nav žurnāls: Tests: „Katrā no mums ir vēl kāds apslēptais Es. Šī otra personība mēdz izspēlēt negaidītus jokus un varbūt pat sagriež tavu dzīvi kājām gaisā. Izpildi testu un uzzini, kas tevī slēpjas un kā iedraudzēties ar savu otro Es.” ["Slēpto" talantu atklāšana kā pāprastā psihoanalīzes dalījumā starp apziņu un bezapziņu ir modes lieta. Katrs taču grib būt "slavens", jo slavens nozīmē bagātību un laimi. Nevis jāstrādā, bet jābūt izmanīgam viltniekam, lai atklātu kādus savus iekšējos "spēkus", kas visu izskaidro un atrisina. Gluži kā sazvērestības teorijās.]

Visa iepriekš teiktā sakarā man nav skaidrs, kāpēc šajā žurnālā var atrast TV raidījuma "100 gramu kultūras" reklāmu (47.lpp.). Uz kādu mērķauditoriju tad šis raidījums tēmē? Kāpēc LTV tērē naudu, lai reklamētu šo raidījumu drukātajā sieviešu žurnālā, kura saturs ir katastrofāli pārbāzts ar seksisma klišejām, sterotipiem un vienkārši - ar muļķībām un aplamībām, nevis izlieto šo naudu sakarīgāk, piemēram, reklamējot šo raidījumu kādā no LTV kanālu prime time (piemēram, "Dinamo" spēļu starplaikos), vai vienkārši ieguldot šo naudu paša raidījuma attīstībā, piemēram, sakarīgas raidījuma mājas lapā internetā izveidošanai.

Un vēl - vai nav dīvaini, ka žurnāls, kas pretendē būt "emancipēto" sieviešu aizstāvis, patiesībā ir tik ļoti balstīts tajā, ko dēvē par patriarhālo pasaules modeli: sieviete ir jāpielāgojas vīrietim; sieviete kā subordinēta, vīrieša pasaules redzējuma definēts "objekts"...

Filmas

2010-01-13T13:23:00.006+02:00

Au Hasard Balthazar (1966) – šo Roberta Bresona filmu noskatījos, jo par to raksta Ransjērs grāmatā "Future of Image". Filma ar ilgstošu un tālejošu pēcgaršu.

Devil Wears Prada (2006) – lieliska izklaide un ieskats darba vidē, kas ir pazīstama daudziem. Šajā filmā no Merilas Strīpas staro tāda elegance!

Examined Life (2008) – 9 filosofi par mūsdienu aktuālajām tēmām.

Coco avant Chanel (2009) – lieliska izklaide ar Odriju Tatū, parādot, ka viņa var būt ne tikai lieliska komēdiju aktrise, bet prot atainot nostalģisku "Solveigu".

Gegen die Wand (2004) – lieliska vācu filma par turku imigrantiem. Filma, kas savā ziņā apvērš eiropiešu stereotipus par turkiem, parādot turku imigrācijas "tumšās puses". Filma, kas būtu jāredz katram Īrijas latvietim.

Baltā lente / Das weisse Band (2009) – Hanekes pēdējais veikums par grēku un grēcīgumu. Pirmais iespaids – filma neattaisno uz Haneki liktās cerības. Taču... Šo filmu vērtēju, kā dvīni filmai "Klavierskolotājai", kurā tiek dekonstruēta autoritātes vardarbība, kas bāzēta seksualitātē. Tieši kopsakarā ar "Klavierskolotāju" šī filma iegūst citu jēgu.

Pola X (1999) – rež. Leo Karakss. Par mākslinieku un viņa mūzām. Mūzas ir mūžīgas, bet ne mākslinieks, turklāt mūzām var būt Gorgonas galva.

Tetro (2009) – tiem, kas joprojām fano par Krustēvu un Conversation, šo filmu labāk neskatīties. Smaga vilšanās.

El Aura (2005) – Argentīnas mistērija-detektīvs. Izklaide ar nelielu padziļinājumu. Ir vērts redzēt vismaz tiem, kas pēc Antikrista noskatīšanās vēlās izsekot tam, kā "meža" simbols tiek apspēlēts citās filmās. Te - tieši mežs izrādās mistēriju un dīvaino notikumu vieta.

Bob le falmbeur (1956) – stāsts par spēlmani un laupītāju Bobu, kas fortūnas aizrauts, neiekrīt policistu slazdā. Smēķē visi un visur.

Julie and Julie (2009) – lieliska izklaide un baudījums Merilas Strīpas talanta cienītājiem, kā arī viņas tandēma ar Tuči lielisks turpinājums (iepriekš: Devil wears Prada). Filma, kas apspēlē divas mūsdienu modes lietas: ēstgatavošanu un blogošanu.

Nenotveramais Antonijs Zimmers, arī šeit. (2005) – šo filmu noskatījos LTV-1 kanālā. Galvenajā lomā Sofija Marso (tā pati, kas nule kā rādītajā identitātes spēlē ar Moniku Belučī filmā "Neatskaties"/Ne te retourne pas (2009) un spiedzes-trieciennieces lomā kara-action-drāmā "Les femmes de l'ombre" (2008)). Sižets vienkāršs. Beigas nojaušamas, taču – ne Marso šarms.

Last Tango in Paris / Ultimo tango a Parigi (1972) – vai teicu, ka skatījos arī šo? Kino klasika "Sapņotāju"/Dreamers (2003) (kurā spēlē vēlāk Hanekes izmantotais Maikls Pits un, protams, toreiz vēl topošā bondameitene Eva Grīna) jaunā trīsdemistgadnieka Bertoluči izpildījumā ar nobriedušo Marlo Brando (tas pats, kas Krustēvs-1) un jauniņo Mariju Šneideri. Salīdzinājums – Lolita. Beigas – nāve.

Brīvības/Matīsa stūris

2010-01-07T10:58:00.000+02:00

Brīvības/Matīsa ielu stūris nu ir pavisam tumšs: vienā pusē slēgtā 1.slimnīca, otrā - tukšā Brīvības 88 ēka, bet pa vidu - bumbu patversmes, tagadējās šautuves pakājē sēž apsnigušais marginālis Irbīte. Kā no bērnības atceros, Brīvības 88 ēkā reiz kāda dzīvokļa stipri pelēkajos logos vīdēja Jūlija Studenta (1898-1964) atstātie grāmatu plaukti jeb kā mēdza teikt viņu vēl dzīvu redzējusī mana māte, kas uzauga pretējā mājā un kurai vēlāk pievienojos arī es, "tur dzīvojis kāds profesors Students", bet uz ēkas kupola - toreiz klātu ar sarkanajiem dakstiņiem -, spārnus izpletis, stāvēja akmens ērglis. Tiesa, to novāca jau padomju laikos, kad ēkai lika skārda jumtu, bet ērglis bija kļuvis bīstams dēļ kara laikā zaudētās vienas kājas.

Makjavelli

2010-01-06T16:22:00.001+02:00

"Cik slavējami būtu, ja valdnieks turētu doto vārdu un rīkotos atklāti, nevis ar viltu, to saprot katrs. Tomēr mūslaiku pieredze rāda, ka taisni tie valdnieki veikuši lielas lietas, kas maz ņēmuši vērā doto vārdu un ar viltu pratuši sagrozīt ļaudīm galvu, bet beigās uzvarējuši tos, kas balstījušies uz godīgumu."

"Tā kā valdniekam nepieciešams izmantot zvēru dabu, viņam jāņem no tiem lapsa un lauva. Lauva nespēj pretoties slazdiem, lapsa - vilkiem. Tātad jābūt lapsai, lai pazītu slazdus, un lauvam, lai izbiedētu vilkus."

Nikolo Makjavelli "Valdnieks", XVIII, Rīga: Tapals, 2007, 79.lpp.

In Google we trust

2009-12-21T09:20:00.001+02:00

Google meklētājā vārdu kopa "kam vajadzīga šī valsts" meklēta 1'070'000 reižu...!!! Nez', Google palīdz arī ar atbildēm???

...

2009-12-21T09:13:00.001+02:00

Atpakaļ uz Latviju. Atrast darbu. Strādāt. Sildīt tuvākos un ekonomiku. Un mēģināt pierādīt, kam vajadzīga šī valsts. Maybe...

Tracking 18th-century "social network" through letters

2009-12-19T18:51:00.001+02:00

Apgaismības vizualizācija

The Known Universe by AMNH

2009-12-19T18:49:00.001+02:00

Visuma vizualizācija.

Pārbaudītā dzīvē

2009-12-18T23:15:00.014+02:00

Filmas "Žižek" veidotāja Astra Teilore radījusi jaunu kino darbu par filosofiem "Examined Life". Jāatzīst, ka arī šajā filmā neiztikt bez tādiem/-ām "šovmeņiem/-nēm", kā, piemēram, Žižeks un Batlere, kas pazīstami ar saviem radikālajiem un skandalozajiem priekšnesumiem masu medijos.

"Part of the fun of “Examined Life” comes from watching these very intelligent people try to make themselves intelligible." Vairāk - šeit.

Protesti un nauda

2009-12-18T23:15:00.012+02:00

Duāla daba izteikumam "No protestiem nauda neradīsies". Tas rada pretēju efektu nekā tas saka: pieaug dusmas, nevis 'inovatīvi' risinājumi.

Atbalsts invalīdiem un sociālie mediji

2009-12-18T22:59:00.006+02:00

Sociālo mediju ziņas efekts par invalīdu tirdziņu (invalīdi nu esot mēmi no lielā un straujā apmeklētāju pieplūduma) ir spilgts pozitīvas "viral" un "word-of-mouth" piemērs. Ziņas pamatā: personiski vērtīga rīcība citu labā.

Jo vairāk tu esi iesaistīts dažādos sociālajos medijos (draugiem.lv, klab.lv, twitter, dažādi forumi u.tml), jo vairāk saskaries ar dažādām, iespējams, ar noteiktu nolūku izplatītām ziņām. Es visbiežāk esmu saskāries ar gadījumu, kad aicina kādam ziedot asinis. Taču ziņu izplatīšana internetā kā komunikācijas veids tiek izmantots ne tikai "cēlo" mērķu sasniegšanai. Daudzi to izmanto kā reklāmu vai kā nomelnojošas baumas, jo sociālo mediju pienākums nav pārbaudīt ziņu patiesumu, bet vien to publicēt autoram vēlamā veidā. Tāpēc vienmēr der vadīties pēc atsevišķiem kritērijiem, piemēram, cik uzticams ir ziņas avots (piemēram, kāda ir viņa iepriekšējo ziņu ticamība).

Ziņu izpatīšanās internetā jau notiek labu laiku un visdažādākajos virzienos un veidos, un tās aizsākums, manuprāt, ir meklējams interneta e-pastu "spamos" (vēl plašāk - internetā vispār un cilvēku "baumošanas" jeb komunikācijas dabā). Mārketingā šādu ziņu izplatīšanos pa internetu dēvē par "viral" mārketingu, kas ietver word-of-mouth jeb ziņu izplatīšanās mutvārdu formā.

Savu artavu šajā mūsdienās sazarotajā komunikāciju tīklojumā ienes ne tikai ar internetu tiešā veidā saistītas tehnoloģijas, bet arī citas. Piemēram, mobilais telefons ar video kameru un pieslēgumu internetam ļauj man vienā mirklī kļūt par kāda notikuma aculiecinieku un to jau nākamajā sekundes simtdaļā izplatīt globāli, jo telefons jau vairs nav tikai telefons - tas ir arī video/foto kamera, kas pieslēgta internetam! I am media!

Future of Image

2009-12-13T18:41:00.004+02:00

Vakar vietējā grāmatnīcā nopirku mūsdienu franču filosofa J.Ranciere grāmatu 'Future of Image' (€ 14), lai gan man tā jau bija elektroniskā formātā. Ne vienmēr to izdodas labi aprakstīt, taču... tas ir prieks, tā ir bauda lasīt grāmatu grāmatas formātā, nevis kādas melnbaltas kopijas vai ieskannētus pdf failus datora ekrānā.

Šajā grāmatā Ransjēra pārdomu lokā ietilpst 'tēla' tēma: tēls un māksla un vizualizācija, tēls un reprezentācija un nereprezentējamais u.tml.

Ko es lasu?

2009-12-12T13:36:00.006+02:00

Pašreiz lasu Hābermasa 12 lekcijas par modernisma diskursu, konkrēti, par Bataiju, kā arī pašu Bataiju - divus rakstus par Nīči no "Visions of Excess" - "Nietzschean Chronicle" un "The Obelisk".

Komentārs par Karoga komentāru

2009-12-10T22:01:00.005+02:00

Biju šo ierakstu publicējis arī kādā citā interneta vietnē, kur saņēmu kādu komentāru, kuru uzskatīju par lietderīgu pārpublicēt arī šeit. Autortiesības uz to patur tā īstenais autors :)

Godīgi sakot, man tavi jautājumi likās vēl jocīgāki par Kolmanes teikto.
Pirmais (Vai tas nozīmē, ka Karogs ir "izbeidzies", jo tam nebija konkurentu?) ir kaut kāds straw man. Kurš kaut ko tādu ir teicis? Neviens, izņemot tevi, šķiet.
Uz otro varētu atbildēt - why not? Ja vien pieņem, ka ilgtermiņa vajadzības un nacionālā kultūra te kādu krata, tad protams, ka ir samērīga (bleeding obvious).
Trešais jautājums jau nav par naudas ziedošanu vienam, bet gana par, ja tā varētu teikt, nozares līmeni.
Pēdējais vispār ir garām kasei (kāpēc kādam šodien ir jāmaksā par to, kas tikai iespējams dos labumu nākotnē?) Iespējams, ka iemesls, kāpēc tu maksā par savu vai savu bērnu izglītību ir tāds, ka, iespējams, tā tev vai viņiem dos kādu labumu nākotnē.
Un par utilitārismu. Godīgi sakot, mēs te nezinām, vai tie ir Kolmanes pašas argumenti, vai retorika, kas domāta publikai (kura parasti labāk saprot, ja parāda uz pirkstiem, ka nākotnē tas atmaksāsies). Turklāt ar atsauci uz sekām vēl nepietiek, lai kļūtu par utilitāristu.
Man arī nešķiet, ka pāreja uz netu kaut ko baigi atrisina, jo pati izdevuma drukāšana jau nav dārga. Es pieņemu, ka drukāšana sastāda labi ja ceturto daļu no numura sagatavošanas izdevumiem. Lielākas izmaksas prasa numura sagatavošana - honorāri autoriem, autortiesības, mākslinieciskais noformējums utt., bet neta gadījumā tas viss paliek spēkā. Tā ka ietaupījumi šķiet minimāli.

Kino, kas uzrunā

2009-12-10T21:55:00.002+02:00

Takeshi Kitano "Ahilejs un bruņurupucis"(Akiresu to kame, Japāna, 2008)
http://www.imdb.com/title/tt1217243/

Filma stāsta par zēnu Mačisū, kura tēvs, būdams rūpnieks un baņķieris, vienlaikus arī gleznu kolekcionārs, vēlas, lai dēls kļūtu par izcilu mākslinieku. Un zēns arī neko citu nedara – tik zīmē, pat, ja jādara, kas cits, piemēram, matemātikas stundā skolā jārisina uzdevumi, vai jāļauj autobusam braukt tālāk, nevis tas jāaptur, nostājoties tā ceļā, lai varētu uzzīmēt citādi kustīgo objektu. Taču pavērsiens zēna dzīvē nāk ar tēva uzņēmumu bankrota un tam sekojošo tēva slepkavību/pašnāvību, mātes pašnāvību. Seko nežēlīga dzīve laukos, smaga dzīve pusaudža gados. Taču gleznošana paliek – Mačisū to dara pat uz darba rēķina. Līdz sastop kādreizējā tēva izstāžu kuratora dēlu, kas arī ir kurators. Viņš kļūst par Mačisū padomdevēju, sakot kādā virzienā būtu jāattīsta gleznošana. Un, šķiet, tas kļūst liktenīgi Mačisū – viņš kļūst atkarīgs no šiem padomiem. Tiesa, jau iepriekš, dzīvojot laukos, viņš saņem kāda lauku mākslinieka norādi – "Tu glezno nepareizi." Tālāk, pārmetumu par citu mākslinieku atdarināšanu, Mačisū saņem arī no mākslas kuratora. Un tā līdz mūža beigām, meklējot arvien jaunus un jaunus mākslas izteiksmes līdzekļus, nevis, lai ļautos mākslas darbā atklāties patiesībai, bet cenšoties izpatikt mākslas kuratoram. Šķiet, šajos meklējumos Mačisū zaudē jebkādu saikni ar dzīvi – visa apkārtējā pasaule kļūst par iespējamo mākslas objektu vai līdzekli tā radīšanai – pat miruši gados jaunā meita ir vien iespējamais jauna mākslas darba līdzeklis, nekas vairāk. Viņu pamet arī visu laiku līdzdarbīgā sieva – vienīgais cilvēks, kas saprata mākslinieku. Mačisū turpina meklēt īsto "piedāvājumu", ejot līdz pat galējām situācijām – eksperimentiem ar pirmsnāves stāvokļiem, kuros esot varētu uzgleznot Īsto mākslas darbu. Taču – nesekmīgi. Ir pazaudēta dvēsele, ar kuru gleznot – kā to reiz raksturoja kāds Mačisū studijas biedrs, kas, zīmējot kluso dabu, to pārvērta grafiskā eksperimentā, bet vēlāk kļuva par slavenu grafiti mākslinieku Amerikā. Pēc smagiem apdegumiem, jau sirmā vecumā un vientulībā palikušais Mačisū ir vien izsmiekla objekts ārstiem un krāmu tirdziņa apmeklētājiem. Kas ir īstā māksla? Tas paliek skatītāja ziņā, bet filma beidzas ar sievas aicinājumu Mačisū doties mājās...

Sergei Dvortsevoy "Tulpan"(Kazahkstāna, 2008)
http://www.imdb.com/name/nm0245361/

Kazahstānas okeāna – bezgalīgās stepes apogejs, kas ir kā magnēts, kā "Solaris" kosmiskā apziņa. Tuļpan – tas ir meitenes vārds, tas ir arī tikko no armijas pārnākušā puiša sapnis par nākotni. Atgriešanās ir grūta – spītīgi smagi sadzīviskie apstākļi, nevešanās līgavas meklējumos. Taču galvenais varonis Boni tomēr paliek uzticīgs stepei, nevis lielpilsētas vilinājumam, kuram ļaujas ne tikai viņa draugs, bet arī Tuļpans, kas dodas uz "koledžu".

Nagisha Oshima "Jūtu impērija"(Ai no corrida, Japāna, 1976)
http://www.imdb.com/title/tt0074102/

Atklātība, kas sevī slēpj aizklātību.

Claire Denis "Trouble every day"(Francija, 2001)
http://www.imdb.com/title/tt0204700/

Vampīrisma dzimšana no farmaceitiskajiem eksperimentiem smadzeņu pētījumos. Joprojām cenšos sadzīt rokā kādu citu Klēras Denī filmu "L'Intrus". Pēc abu filmu noskatīšanās, kāds interneta kino blogeris bija ierakstījis, ka ir divas Klēras Denī. L'Intrus, šķiet, ir slavena ne tik daudz pašas filmas dēļ, cik dēļ mūsdienu franču filosofa Žana Lika Nansī komentāriem par šo filmu – kā Nansī teksts par šo filmu, nevis pati filma.

Kolmane un Karogs

2009-12-09T00:28:00.004+02:00

I.Kolmane raksta par "Karoga" nākotni Delfos.

Rezumēšu viņas argumentu:

Karogs padomju laikos bija platforma brīvībai, tāpēc to visi pirka. Kapitālisma apstākļos, kur visu nosaka pieprasījums-piedāvājums, tādus žurnālus kā Karogs pērk "minoritāte" - 10%. Ja šo žurnālu neizdod, tad minoritātei vajadzētu paust sašutumu par pārkāptajām tiesībām un atņemto produktu. Neskatoties uz to, ka žurnālu lasa 10%, tas ir vajadzīgs, jo ir darbarīks, kura pielietojuma rezultāts nav redzams īstermiņā, bet ilgtermiņā. Pat vēl vairāk, ir vajadzīgi vairāki šādi žurnāli. Citāts: "Periodisks izdevums ir obligāts posms ikkatras nacionālas kultūras un jo sevišķi rakstniecības infrastruktūrā, jo rakstniecībā periodika ir darbarīks, instruments, nevis tikai kritikas platforma, kā tas mēdz būt vizuālajā mākslā, dramaturģijā vai mūzikā." Tādējādi Kolmane apelē pie nacionālas kultūras kā nosacījuma, kāpēc Karogs būtu jāizdod.
Iemesls, kāpēc minoritāte neceļ iebildumus, ir tas, ka, iespējams, Karogs nemaz nav auditorijai paticis, jo tajā publicējušies pārāk atšķirīgi viedokļi. Tas tikai pastiprina viņas tēzi, ka nepieciešami vairāki literatūras žurnāli, jo tas vairotu konkurenci, kas savukārt padarītu kolorītāku un auglīgāku kultūrainu. Žurnāls būtu arī noderīgs izdevējiem, jo jau iepriekš ļautu atfiltrēt kvalitatīvos rakstniekus no nekvalitatīvajiem. Noslēgumā, atkāpjoties no pozīcijas, ka valstij būtu jādod nauda Karoga izdošanai, Kolmane apelē pie auditorijas "mātišķuma", kuram būtu jāvēlas izauklēt dzejnieki kā bērni, lai tie iegūtu Nobela prēmijas.

Daži jautājumi:

Vai tas nozīmē, ka Karogs ir "izbeidzies", jo tam nebija konkurentu?
Vai apelācija pie nacionālās kultūras un ilgtermiņa vajadzībām ir samērīga ar prasību pēc finansējuma literatūras žurnālam?
Cik vietā ir apelācija, ka visi vēlētos ziedot naudu vienam, lai pēc tam, pateicoties šim vienam (Nobela prēmijas laureātam), varētu gūt kādu labumu (pat ja tikai nacionālu lepnumu un valsts atpazīstamību)?
Galvenais jautājums - kāpēc kādam šodien ir jāmaksā par to, kas tikai iespējams dos labumu nākotnē, turklāt tā utilitārais labums nav skaidri saskatāms?

Vai es pareizi sapratu - Kolmane aizstāv Karogu, balstoties utilitārismā?

Bin Ladens - fikcija vai nē?

2009-12-06T12:58:00.002+02:00

Kad lasu ko šādu- BBC: No Bin Laden information in years, atceros "Wag the Dog" ainu par seržanta Schumann'a nāvi un viņa atgriešanos dzimtenē kā īstam varonim pienākas.

Ķermenis, krīze, slimības

2009-12-05T14:27:00.004+02:00

Kāpēc par krīzi tiek runāts ķermeņa kategorijās? Piemēram, tiek teikts - "no krīzes ir jāatveseļojas", vai arī - "politiķiem ir jāattīrās". (Atcerots Šuvajevs "Prelūdijās" rakstīja par valsts kursu kā kūrēšanu medicīniskā izpratnē (iziet kūri)).

Nemaz nerunājot par "putnu gripu", no kuras, nevis atveseļojas vai neatveseļojas, bet "kas prasa upurus"- ja prasa, tad jādod, lai ir miers. Kā pasakā par pūķi, kas apēd ciema jaunavas, līdz neatnāk princis, kas nocērt galvu, vai kā Bībeles Ābrams, kas ziedoja savu dēlu dievam. Šo motīvu varētu turpināt un turpināt... uzburot arvien krāšņāku mītisko ainu.

Piezīmes par valsti, protestiem un risinājumiem

2009-12-01T17:04:00.011+02:00

Šī komentāra pamattēze ir: lai uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju, ir ievērojami jāpalielina uzņēmējdarbības un zinātnes sadarbība.

Latvijā pašreiz notiek dažādi nemieri, protesti "pret". Taču "pret" ko? Kopsavelkot varētu teikt - pret valdību, pret politiķiem, lai gan šis "pret" mēdz būt ļoti nekonkrēts un individualizēts. Respektīvi, "pret" tiem, kas reprezentē un kuriem ir deleģēta valsts pārvalde. Tas nozīmē, kuri ir atbildīgi par valstij neatņemamu un nepieciešami piederīgu funkciju kontroli, pārraudzību, plānošanu, vadīšanu. Un, faktiski, ar šo punktu politiķis ne ar ko neatšķiras no jebkura cita vadītāja, no jebkuras citas autoritātes, piemēram, skolotāja, pasniedzēja, policista, mācītāja, vecākiem (Vai šīs autoritātes Latvijā netiek cienītas? Varbūt - mācītāji.)

Kas ir valsts funkcijas? Piemēram, nodrošināt tās teritorijā esošo iedzīvotāju migrācijas regulāciju, teritorijas sargāšana, kārtības nodrošināšana, birokrātisko resursu kontrole, lai tie būtu spējīgi iekasēt nodokļus. Pašreiz notiek šo funkciju pārvaldes optimizēšana, pārskatīšana, revidēšana, balstoties uz pamatjautājumu - vai tiešām valstij tas ir jādara un, ja jādara, vai tam ir jāatvēl tādi resursi?

Kā redzams, resursi tiek samazināti. Tāpēc ir skaidrs, ka valsts pārvaldē darba vietu skaits tuvākajā laikā nepalielināsies. Ja tā, tad ikvienam bezdarbniekam būtu jāmeklē cits darba devējs. Bezdarbniekiem būtu jāvēršas pie uzņēmējiem, vai arī pašam par tādu jākļūst. Jo tieši uzņēmējdarbība tuvākajā laikā "vairos" naudu un darba vietas Latvijā. (Jāatzīst, ka arī tie, kas izbrauc no Latvijas darba meklējumos, brauc strādāt privātajā sektorā, nevis, teiksim, Īrijas ministrijās). Ironizējot varētu teikt, ka protestiem būtu jābūt nevis pie Saeimas vai MK ēkas, bet pie uzņēmēju ēkām. Bezdarbniekiem jāorientējas uz vietām, kas nav atkarīgas no valsts finansējuma.

Uzņēmēji teiks - bet mums nav darba vietu. Taču, ja atceramies aksiomu, ka ikviena uzņēmējdarbība ir tendēta uz arvien lielākas peļņas gūšanu, uz savas ražošanas un noieta tirgus paplašināšanu, tad šāda atbilde ir vien savas neprasmes apliecināšana. Tātad - ja kāds saka, ka man nav darba vietu, tas nozīmē - "es nezinu, kā attīstīt savu ražošanu".

Lai attīstu ražošanu, ir jābūt "idejai" - jaunam un oriģinālam produktam, kuru tirgot, ražošanas efektivitātes palielināšanas idejām u.tml. To uzņēmējs var izgudrot pats, vai arī vērsties pie kāda, kas to jau ir izdarījis vai ir gatavs to izdarīt viņa vietā vai labāk par viņu. Te "uz skatuves" parādās zinātne šī vārda plašākajā nozīmē. Manuprāt, šajos krīzes apstākļos Latvijas uzņēmējiem vajadzētu stāvēt rindā pie Latvijas vai ārvalstu zinātniskajiem pētniecības un izglītības centriem, kas palīdzētu kopā vai atsevišķi izgudrot jaunus produktus. Uzņēmējiem ir jāpalielina sava jauda.

Kāda ir valsts loma šajā spēlē? Valsts ir ne tikai arbitrs strīdos, bet arī taisnīgs līdzekļu sadalītājs, lai tie, kuriem sākotnējās pozīcijas/resursi (piem., bērni no nelabvēlīgām ģimenēm u.tml.) atšķiras no citiem, tomēr būtu vienlīdzīgi ar citiem spēlētājiem. Ir saprotams, kāpēc uz ielām protestē policisti, pensionāri, ārsti, skolotāji. u.c. no valsts finansējuma atkarīgie. Lai gan, izņemot policiju, citi, stingri ņemot, varētu tikt nodoti privātā pārvaldniecībā - slimnīcas var būt privātas, skolas un augstskolas arī var būt privātas vai pa maksu, pensijas var tik krātas privātos pensiju fondos, institūti var atbalstīt privāto filantropu idejas. Valstij būtu vien jākontrolē, lai visiem tik un tā būtu iespējas saņemt gan pamatizglītību, nepieciešamo veselības aprūpi u.tml.

Kāds būtu pretarguments manām pārdomām? Pirmkārt, realizējot augstāk minēto modeli, kad zinātne kļūst cieši sasaistīta ar uzņēmējdarbību, rastos drauds, ka vairums zinātņu nozaru nespētu argumentēt finansējuma nepieciešamību un būtu lemtas izzušanai. Piemēram, ja eksaktās zinātnes (fizika, ķīmija) to varētu panākt, tad ko būtu jāiesāk vairumam humanitāro zinātņu? Otrkārt, lai uzņēmēji spētu investēt intelektuālās jaudas palielināšanā, tiem ir nepieciešami papildus līdzekļi, kas tiem var nebūt un kurus neviens var nevēlēties tiem piešķirt vai aizdot. Treškārt, cilvēki paši var organizēties, veidojot uzņēmumus (piemēram, satiekoties vienam grāmatvedim, vienam izgudrotājam, vienam personāla vadītājam, vienam šoferim utt. var izveidot kopēju uzņēmumu. Pretarguments - kur ņemt sākotnējas investīcijas?). Ceturtkārt, tā varbūt ir vien "tukša demagoģija"...

Brīvais laiks

2009-11-28T14:28:00.006+02:00

Kāpēc cilvēki, kas nokļūst "svarīgos" amatos, saka, ka viņiem vairs nav brīvā laika? Vai šāds brīvā laika zudums ietekmē lēmumu pieņemšanu? Bieži viņi jau iepriekš zina, ka brīvais laiks nebūs, ka šis "amats" jau "to paredz". Visbiežāk tas saistās ar politiku, uzņēmējdarbību un medijiem.

Mūsdienās laiks ir "saspiests", jādzīvo "ātri", taču bez brīvā laikā, bez "sholē", kā to sauca grieķi, nevar izsvērt, kas ir labs un kas ir slikts. Ir jāiegūst distance pret notiekošo, lai to izvērtētu. To var iegūt, tikai uz kādu brīdi "izkāpjot" no vilciena.

Ņūtons vs Leibnics

2009-11-28T13:55:00.008+02:00

Kas gan mums zināms par Ņūtonu un Leibnicu? Varbūt skolas laikā dzirdēts par Ņūtona trim dabas likumiem, Leibnica logaritmiem? Iespējams, matemātiķi, fiziķi un filosofi te varētu piebilst ko vairāk.

Šie divi zinātnieki bija sava laika izcilākie savu jomu pārstāvji – fiziķis un matemātiķis. Šī piebilde pat ir nedaudz neprecīza, jo 17.-18.gadsimtā filosofija, fizika un matemātika vēl nav strikti nodalījušās viena no otras, kā neatkarīgas zinātnes. Tāpēc Ņūtona tekstos varam atrast ne tikai matemātikas un fizikas aprēķinus, bet arī pārdomas par dabas uzbūvi, telpas un kustības attiecībām. Pārdomas par to, ko mēdz dēvēt par „dabas filosofiju”.

Atslēgas figūra Ņūtona dabas filosofijas izstrādē ir Dekarts. Tieši Dekarta darbs „Filosofijas principi” iemanto Ņūtona lielāko kritiku nekad viņa dzīves laikā nepublicētajā darbā „Par gravitāciju”.

Pašreiz strādāju pie mācību esejas par Ņūtona un Leibnica nesaskaņām, kas balstījās viņu atšķirīgās izpratnēs par mehānikas būtību un tās pielietojamību cēloņsakarību skaidrošanai. Leibnics uzskatīja, ka mehānika ir saprātīga (intelligent) un balstīta uz sadursmēm (collision). Piemēram, kustība rodas no tā, ka viens objekts "ietriecas" otrā, vai arī – kustība apstājas, jo kāds viens objekts traucē otram. Šis piemērs var šķist triviāls, taču divu objektu sadursme bija pamatmodelis planētu kustību skaidrojumam saules sistēmā.

Savukārt Ņūtons neuzskatīja, ka visas dabas parādības var izskaidrot tikai ar sadursmēm, pietiek ja to var izmērīt. Par galveno Ņūtona un Leibnica strīdus objektu kļuva gravitācijas spēka skaidrojums – kā cēloņsakarību ietvaros izskaidrot ķermeņu savstarpējo pievilkšanos? Leibnics pārmeta Ņūtonam, ka Ņūtons gravitāciju skaidro kā kaut ko 'mistisku', kā 'brīnumu', ja vien netiek ieviests 'ētera' jēdziens – sīku daļiņu iedarbība uz objektiem un debesu ķermeņiem, kas notur planētas to orbītās, neļaujot tām „aizlidot” centrbēdzes kustībā. Lai gan Ņūtons noraidīja ‘ētera’ esamību, viņš patiesi nesniedza skaidrojumu tam, kas ir gravitācijas (pievilkšanās) cēlonis, taču viņš pamatoja, ka gravitācija ir cēlonis citām dabas parādībām, turklāt norādīja, ka ne visu, kā to vēlētos Leibnics, var izskaidrot ar mehānistiskām cēloņsakarībām – kā divu objektu sadursmi. Piemēram, cilvēku pārvietošanās ir saprātīga, taču tā nav sadursme.

Tuvāk ar pamattekstiem var iepazīties šajā grāmatā - Isaac Newton, Philosophical Writings (Cambridge Texts in the History of Philosophy), Andrew Janiak (Editor), 2004.

Ņūtona "De Gravitatione" pieejams arī Google Books - šeit.

Kino

2009-11-28T13:15:00.003+02:00

Noskatījos triloģiju "Krustēvs":
- 1.daļa(1972) - kļūšana par personu, kas reprezentē varu, un no tā izrietošās sekas; M.Brando un A.Pačīno - lielski;
- 2.daļa(1974) - krustēva transcendēšanās un noslēgšanās sevī; bailes un vientulība;
- 3.daļa(1990) - vīrieša sastapšanās ar savām jūtām un domas par nāvi. Tiesa, 3.daļā jau filmas sākumā ir nojaušamas filmas beigas un dažu cilvēku nāve.
"Krustēva" triloģija ir kino kā māksla, kurai piemīt kaut kas tāds, ko mēdz raksturot ar "aizrautība", "aizgrāptība", "intosikācija"(Nīčes termins): pēc filmas noskatīšanās vēl ilgi domā par filmu un tās varoņiem, vēlies klausīties šīs filmas mūziku utt. Līdzīgs stāvoklis bija pēc "Graustu miljonāra" noskatīšanās.

Vēlējos uzzināt ko vairāk par Daianu Kītoni. Aktrise esot ne tik daudz slavena ar "Krustēva" lomām, cik ar mīlas stāstu ar Vidiju Alenu, bet Oskaru saņēmusi par 1978.gada filmu "Annie Hall"(režisors - Vudijs Alens). Nominēta vēl trīs reizes. Pēdējo reizi 2004.gadā.

Lūk, lai iepazīstu šo aktrisi, noskatījos, "Something's Gotta Give"(2003) - komēdija, kurā viņa kopā ar Džeku Nikolsonu izspēlē pusmūža cilvēku mīlas attiecības. Filma nepretendē uz dziļu cilvēka eksistenciālās situācijas analīzi - tā drīzāk ir divu izcilu aktieru rotaļa, kas sagādā baudu ik vienam tās vērotājam. Biju pārsteigts, ka Kītone šajā lomā izskatās daudz lieliskāka nekā Krustēvā. Nu, ja, šeit viņa ir 'komiskās aktrises' statusā - un viņa tiešām ir "smieklīga", kā saka Harijs Sanborns (Dž.Nikolsons).

Noskatījos arī "Devil wears Prada"(2006). Komēdija, kas lieliski atspoguļo būtiskus mūsdienu darba vides aspektus - jaunu cilvēku vēlmi atdoties darba devējam nākotnes karjeras vārdā. Lomās: Merila Strīpa, Anna Hateveja un Stenlijs Tuči. Dodiet vairāk šādas lomas Merilai Strīpai!

Sapriecājies par Strīpas un Tuči tandēmu, nolēmu noskatīties "Džūlija un Džūlija", taču neizturēju pirmās 20 minūtes. Iespējams, ka man bija tāds noskaņojums, ka nevēlējos skatīties kādu sadzīvisku komēdiju par ēdienu gatavošanu. Tāpēc izvēlējos ko citu...

Krievijas filma - "Cilvēks, kurš zināja visu"(Человек, который знал все, 2008). Stāsts par vīrieti, vēstures institūta darbinieku, kas pašnāvības mēģinājuma rezultātā iegūst paranormālas spējas iegūt atbildi uz jebkuru jautājumu. To izmanto mafija, specdienesti. Lai gan filma ir spraiga un interesanta, tomēr tās beigas šķiet nepārdomātas un līdz galam "nenoturētas".

Vēl nesen noskatījos Klita Īstvuda "Changeling"(2008) ar Andželinu Džoliju galvenajā lomā. Īstvuds prot filmas nostrādāt līdz pēdējai niansei, un tieši tas ir iemesls, kāpēc šī filma var garlaikot. "Pārāk tīra" un ar "morāli". Filma ir pārāk "noslēgta" tālākai interpretācijai. Šī ir filma, kas saka "Skaties, mācies un dzīvo labāk!". A.Džolija spēlē izcili.

Kino

2009-11-20T01:33:00.003+02:00

Noskatījos Shinya Tsukamoto "A snake of june"(2006) - melnbalta, vizualitātes fenomenu dekonstruējoša filma. Atgādināja Hanekes Hidden un Benny's video. Atkal atcero Lakānu - filmā skatiens tiek cieši sajūgts ar seksualitāti. Neparasts operatora darbs, kadrējumi. Filmu, kuru grūti aprakstīt ar vārdiem - nepakļaujas, bet ir vērts redzēt.

Bet Filipa Jankovska "Каменная башка"(2008) ar bokseri Valujevu un Oksanu Fanderu galvenajā lomā bija tāds diezgan pasekls mīlasstāts. Saistošākais - ko iesākt, ja tev visi apkārtējie saka, ka Kaķa ir Kaķa, bet tev pašam liekas, ka tā nav Kaķa.

Turpinu arī sekot Sofijai Marso, tāpēc "Ne te retourne pas"/"Neatskaties"(2009), cita starpā tur spēlē arī Monika Bellučī. Filma ir pārbaudījums skatītājam - jāmēģina izsekot galvenās varones identitātes pārvērtībām, un brīžiem pašam nonākt strupceļā, nesaprotot, vai tie ir specefekti, vai paša iztēle. Ja nebūtu Marso un Belluči, būtu jāsaka, ka Linčam šāda veida eksperimenti padodas daudz labāk.

Vēl paguvu noskatīties "À l'aventure"/"Intīmie piedzīvojumi"(2009), ko režisējis Jean-Claude Brisseau, tas pats, kas "Les anges exterminateurs"(2006). Abas šīs filmas Latvijas skatītājam jau būtu jāzina. Jaunākais ir stāsts par sievieti, kas iepazīstas ar hipnozi praktizējošu psihoanalītiķi, kas regulāri maina partneres. Vienu vakaru viņi nolemj veikt eksperimentu - ļauties hipnozei, lai iepazītu orgasma augstākās pakāpes. Dažādi viņiem tur iet, taču interesantākais šajā filmā, manuprāt, ir kas cits - stāsti par fiziku, ko piedāvā kāds izbijis fiziķis, kas strādā par taksistu- skatītājam būs laba iespēja uzzināt daudz interesantu faktu. Un ne tikai skatītājam. Arī galvenai varonei galu galā tas šķiet vissakarīgākais nodarbes veids -klausīties stāstos par fiziku. Tā teikt - ja jāizvēlas starp divām "neredzamām" pasaulēm - psihoanalīzi vai fiziku, izvēle tiek dota par labu fizikai.

Hābermas Maskavā

2009-11-20T00:11:00.002+02:00

Aizvadītajā Filosofijas dienas konferencē Hābermas atbild uz klātesošo jautājumiem. Piemēram, viņš tik daudz esot devis filosofijai, bet ko filosofija ir devusi viņam?

Svētku salūts

2009-11-17T22:50:00.004+02:00

Maskavā kaujas filosofi?

2009-11-17T21:42:00.003+02:00

16.novembris ir Starptautiskā filosofijas diena. Šogad to ļoti plaši atzīmē arī Krievijā. Atklāšanā runās gan prezidents D.Medveģevs, gan Maskavas mērs J.Luškovs. Īpašais viesis - vācu filosofs J.Hābermass. No Latvijas uz šo pasākumu ir devusies LZA Filosofijas un socioloģijas direktore Maija Kūle.

Negaidīti plašu sabiedrības uzmanību minētais pasākums Krievijā ieguva ar kādu savdabīgu notikumu - sakāvās filosofi. Savdabīgu, jo mēdz uzskatīt, ka filosofi ir cilvēki ar "mierīgu dabu", "intraverti", "atrauti no laicīgās pasaules" un tamlīdzīgu stereotipu apņemti dīvaiņi, gandrīz vai - ne-cilvēki.

Taču klātesošo argumenti un vērojumi liecina, ka nebūt nav ieviesta kāda skaidrība kautiņa atmaskošanā un tā konstatācijā vispār, pat ja argumenti šķiet pārāk vāji.

"Никакой драки не было, - сообщил агентству РИА Новости доктор философских наук, заместитель директора Института философии РАН Сергей Никольский .- Я здесь нахожусь с шести утра, сейчас уже почти три и при мне никто не дрался.Я нахожусь в центре событий и ничего подобного не наблюдаю".

Cita ziņa savukārt vēsta, ka vainīgs kāds atskaitītais students ar garīgi nelīdzsvarotu izcelsmi. Bet NTV demonstrē lietišķos pierādījumus - portfeļa atstātus zilumus uz filosofijas profesores sejas. Sižeta fonā pamanāma arī M.Kūle.

Ņemot vērā, cik plaši šis pasākums tika pieteikts Krievijas masu medijos (Sarptautiskās filosofijas dienas svinības ar tās konferenci), tad jāsāk domāt, vai tik šis nav kāds reklāmas triks? Taču tas tā arī var nebūt, pat tad, ja rodas vilinājums meklēt skaidrojumu tikko minētajā virzienā. Tas ir kļuvis par neatņemamu mūsdienu pasaules fenomenu, ka plaši pasākumi, kas potenciāli tiks atspoguļoti masu medijos, pievelk personas, kas vēlas nokļūt mediju un sabiedrības uzmanības lokā, uzsverot mediju kā tiesneša lomu (tiesāšana slepus nav tas pats, kas tiesāt publiski), kā arī ļaujot realitātei kārtoties mediju loģikas pavadā. Taču ir jāatceras, ka mēdz būt arī vienkāršas sakritības un nejaušības.

Daily

2009-11-15T21:45:00.002+02:00

"Why have I accepted this proposal of a daily chronicle? Because the everyday fascinates me as a constitutive dimension of modernity. Everydayness appears with the decline or the disappearance of the rhythm of mythic and cosmic scansions, when the epic and even the novel eclipsed themselves behind the daily, in all senses of the word: intimate or public, the day-to-day repertory of a succession of fleeting presents, without origin or destination. From Heidegger to Benjamin and from Lefebvre to Debord, from micro-history to the painting of days a` la On Kawara, without forgetting the ‘psychopathology of daily life’, the everyday, the daily has run like a nervous system through our culture, stimulating it. Well before our time, Hegel could say that the reading of the daily paper was the daily prayer of the modern man. But this prayer as yet honoured a divine spirit present in each moment of its own history. For us, the everyday flows rather like the inconsistent and insignificant instant where each present takes its leave. Sometimes, the event prompts an enigmatic or monstrous presence, unable to be appropriated and unforgettable. The everyday then takes charge, simultaneously, of the repetition of the shock and its erasure. This is what is happening in an exemplary way at the moment: already September 11 is fading a little, no longer always makes the front page nor even the inside front page of the dailies, but at the same time it does not cease to come to us and to come alive to us, anew, with its questions. Barring events to the contrary, this is what I will chronicle.."~ J.-L. Nancy, Consecration and massacre (Postcolonial Studies, Vol. 6, No. 1, pp. 47–50, 2003).

Domas eksperiments

2009-11-15T20:13:00.001+02:00

Domas eksperiments nr.1: „kāda būtu cilvēce, ja nebūtu (izgudrosts) X”. Piemēram, kāda būtu cilvēce, ja nebūtu kino?

Domas eksperiments nr.2 jeb vienkārši konceptuālā spēle: „X – joprojām nerealizēts projekts”. Piemēram, kino – joprojām nerealizēts projekts, Latvija – joprojām nerealizēs projekts, cilvēks - joprojām nerealizēts projekts utt.

Звягинцев "Изгнание"

2009-11-14T19:06:00.003+02:00

Spēcīga filma no Krievijas. Filmā varone Верa iesaucas: Ir taču iespējams dzīvot nemirstot?! Tas taču ir iespējams. Ja zudusi šī ticība, kas veidojas divu cilvēku starpā, viena cilvēka un pasaules starpā, tad dzīvot nav vērts. Sasalums.

Savukār "Valkyrie" ar Tomu Krūzu ir visnotaļ virspusēja un tukša - darbības attīstība visnotaļ vienkārša, bez liekiem sarežģījumiem, intrigām. Lēta izklaide.

Kopības cilvēks

2009-11-14T11:34:00.007+02:00

Istabas biedrs no Ganas, sauksim viņu par Eliasu, ir atšķirīgs no manis. Kad es guļu, viņš mēdz čabināt politelēna maisiņus, grabināt atslēgas, ļaut aizcirsties skapja durvīm, neizslēgt gaismu vai tieši pretēji - ieslēgt to nakts laikā visā istabā. Kad viņš guļ, es cenšos būt kluss un viņu netraucējošs, rēķinoties, ka viņš guļ.
Elisa dzīvē svarīgu lomu ieņem Dievs. Viņš ne tikai svētdienās apmeklē baznīcu, bet regulāri konspektē Bībeli un lūdzās. Viņam bija svarīgi arī noskaidrot, uz kādu baznīcu eju es.
Viņš, atgriežoties no mācībām, vienmēr skaļi saka "Labvakar" un aizejot "Uz redzēšanos". Vienmēr apjautājas, kā es pavadīju dienu un vai pa nakti esmu izgulējies.
Atceros, pirmās satikšanās reizē viņš pateica "paldies" un pateicībā paspieda roku kādas reizes desmit. Tādu pazemību biju vien dzirdējis par japāņiem, bet ne piedzīvojis.
Ja runājam par kaut ko tādu, kā individuālism, tad šķiet, ka Elias nav indivudālists. No vienas puses, tas man liek justies tā, it kā viņš nerēķinās ar manām interesām, taču, no otras puses, man šķiet, ka šeit parādās kāda atšķirība mūsu pasaules uzskatos. Viņa nerēķināšanās nav apzināta darbība. Runa ir par kādu kopības izjūtu, kas paredz 'nobīdīt malā' daļu no personiskajām interesēm. Ir kāds īpašību kopums, ar kuru cits īpašību kopums nav savienojams, pat ja abi ietver virkni "pozitīvu" īpašību. Nevar būt kopības cilvēks, bet vienlaicīgi nemitīgi domāt par otra sajūtām. Kopības cilvēkam daudz kas ir kopīgs ar otru - kad viens mostas, iespējams, jāmostas arī otram un otrādi. Ir kāds kopējs ritms, kas viņus vada, neļaujot pārāk izlauzties viena vai otra iegribām.
Man tas atgādina Virzas "Straumēnus" - homogēnu zemnieku sētu, kas pulsē kā viena miesa atbilstoši dabas ritmam.

Vai ātrums ir apvēršams?

2009-11-11T01:22:00.006+02:00

"Diena":

Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izveidojusi jaunu kampaņu “Ātrums. Nāvīgi viltīgs. Esi gudrāks!”. Tajā tiks skaidroti psiholoģiskie iemesli, kuru dēļ cilvēki pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu Latvijā. Mūsu kultūrā ātrums ir vērtība, tā kampaņas prezentācijā atzina psihologs Ansis Jurģis Stabingis. CSDD šobrīd neapsver iespēju palielināt atļauto braukšanas ātrumu uz Latvijas ceļiem, kas ir 90 km/h.

Vai tikt tā gudrība nav ātruma māte? Un vai viena reklāmas kampaņa apvērsīs visu XX., XXI. gs. kultūru?

Reklāmas klipi ir visnotaļ bezgaumīgi, turklāt rada jautājumus par reklāmas ētiskajiem aspektiem - tās galvenais varonis "ātrums" atgādina cilvēku ar garīgiem traucējumiem!!! Kāpēc tieši šie cilvēki izvēlēti kā ātruma prototips???

Klips 1 (Dzīvoklis)
Klips 2 (Mašīna)

Apgaismības tumsā

2009-11-11T00:33:00.006+02:00

Intervijā Krievijas žurnālam "Kosmopolis", 2004.gadā franču filosofs Žans Liks Nansī norāda uz Apgaismības tumšo pusi kā Eiropas krīzes aizsākumu, "Eiropas idejas" zudumu, ASV lomas pieaugumu, globalizācijas neiespējamību, pieaugošo fragmentāciju (kopienas, kas savā starpā nekomunicē), imperiālismu iepretim valstiskumam, ekonomisko attiecību prevelēšanu starpvalstu attiecībās, nacionālās identitātes sabrukumu, sekularizācijas un imigrācijas saistību, diviem 1968. gadiem, roku kā radīto identitāti, jēgu, kas parādās caur dažādām zīmēm, kuras mums dod vien mājienus, nevis ko saņemam kā pasūtījumu, par jauno kino, kas ienāk vairs ne no Eiropas, bet no Āzijas, proti, Irānas, kino, kas pārvērties Holivudas kompjuterizētajās un videospēļu caurastajās filmās.

Joprojām aktuāla intervija.

Saruna par Āfriku

2009-11-11T00:26:00.005+02:00

Šodien ar istabas biedru no Ganas runājām par Āfriku, Ganu un Latviju. Viņš bija pārsteigts par to, ka Latvijā vien 2,5 miljoni cilvēku, kā arī, ka mums neesot vērtīgo izrakteņu, kas var būt par iemeslu negatīvai atkarībai no Krievijas.

Ganā oficiālā valoda ir angļu, arī ģimenēs; vien dažas ciltis uztraucoties par savu pamatvalodu, citādi - "valodas jautājums" nav aktuāls.

Un vēl- Āfrika nav vienota zona! Iedzīvotājiem katrā valstī esot izteikta identitātes izjūta ar savu valsti- gan ekonomiski, gan politiski. To varot ļoti labi izjust, šķērsojot rūpīgi apsargātās Āfrikas valstu robežas.

Vilciens uz Nansī

2009-11-10T23:36:00.004+02:00

Kā atpūta no studijām joprojām ir kino (vizuālā patērēšana?):

Krievijas m.f. "Бумажный солдат"(2008) ir stāsts par pirmos kosmonautus sagatavojošo gruzīņu ārstu, kas mirst dienā, kad Gagarins paceļas gaisā. Ārst dzīvo savā - atzinību neguvušā, nepārliecinātā - pasaulē, kas, kā liek nojaust režisors, rada atsvešinātību pret apkārtējiem - pret sievu, kas netiek sadzirdēta, draugiem, draudzenēm. Vai zinātnei tiešām nav nekā kopīga ar cilvēciskajām attiecībām, cilvēku pasauli? Kolorīts ir kāda varoņa teiktais - vēlme dēvēt sevi par inteliģences pārstāvi ir mazvērtības kompleksa pazīme. Režisors A.Germans par šo darbu esot saņēmis vairākas balvas. Kāds filmu izvietojis arī YouTube.

Lielisks baudījums bija "Ten minutes older". Divsēriju filmu (Čells un Trompete) ir veidojuši vairāki pazīstami režisori, piemēram, Godārs, Kaurismeki, Džārmušs u.c. kā veltījumu režisoriem Podniekam un Hercam Frankam. Filmas veido īssstāsti/īsfilmas par laiku (Čells) un dzimteni (Trompete). "Čellā" īpaši interesanti bija skatīties īsfilmu "Vilciens uz Nansī" - sarunu starp Anu Samardžiju un Žanu-Liku Nansī, mūsdienu franču filosofu, sarunu par atšķirībām, asimilāciju, nosacījumiem, kādos domājam par kopību, par Eiropu u.c. Savukārt "Trompetē" - Kaurismeki, ko sāku apbrīnot arvien vairāk dēļ "skaidrības" un "minimālisma".

Noskatījos arī Abasa Kiarostami "Maize un aleja" - stāstu par suni un zēnu jeb - lai tiktu garām niknam sunim, vienmēr līdzi jābūt desai vai maizei. Stāsts par bailēm un pamestību. Nansī min, ka Eiropas krīzi uzrāda arī tas, ka jaunais kino ienāk Eiropā no Āzijas, proti, no Irānas.

Darcey Bussell is exciting

2009-11-08T11:52:00.003+02:00

Šodien, caurlūkojot britu preses izdevuma the Guardian mājas lapu, uzgāju rakstu par ilgus gadus esošo britu primabalerīnu Dārsiju Baseli (Darcey Bussel). the Guardian norāda, ka Basele tagad būšot tiesnese kādā deju šovā. Nu, ja, jo karjera jau vairs nav zenītā.

Meklēju YouTube'ā kādu viņas video. To tur, protams, ir daudz. Viņa tiešām ir apburoša. Biju pārsteigts pats par sevi, ka klasiskais balets tā var aizraut. Tiesa, agrāk ar sajūsmu biju vērojis modernā baleta izpildījumus Mezzo kanālā.

Karmenas mēģinājumā - šeit.

Demonstrējot Gulbju ezera deju - šeit.

BBC par Dārsiju Baseli (part 1, part 2).

Mediji un māksla

2009-11-07T21:33:00.002+02:00

Pārdzīvojums, ko rada mediju ziņas, ir tāds pats pārdzīvojums, ko rada mākslas darbi. Un otrādi. Tie viens otru var aizstāt, pārņemot otru.

Ar to gribu pateikt, ka 'kairinājums', ko saņem šausmu filmu skatītājs, ir tāds pats, ko saņem kara ziņu skatītājs. Šausmas ir šausmas. Mediji izmanto šo 'traģiskā' konceptu.

Kino māksla kā mierinājums

2009-11-07T19:18:00.005+02:00

Nīče uzskatīja, ka mākslai ir jābūt dzīves apliecinātājai. Lai atgūtos no tekstu studijām, kas nereti prasa daudz enerģiju, vakarus pavadu ar kino.

Pēdējās skatītās filmas:

"Enemy at the Gates"(2001). Fraņču režisora skatījums uz Staļingradas kauju caur snaipera tēlu. Galvenajā lomā Džūda Lovs, kas nedaudz disonē ar citiem krievu zaldātiem. (Kad visu dienu esi cīnījies ar filosofijas tekstiem, tad "action" filmas ir ļoti terapeitiskas.) Filma man lika jautāt par cildenā tēmu mākslā un dzīvē - vācu zaldāti bieži tiek attēloti kā cēli, taču viņu darbības ir agresīvas un nežēlīgas. Taču to grūti iznest priekšplānā, jo cildenais to cenšas aizsegt, nepieļaut. (Vai lai atceramies omīšu, opīšu stāstus par vācu zaldātiem, gludinātajos uzvalkos, pieklājību, staltumu u.tml.)

"Taste of cherry"(1997). Abas Kiorastami meklējumi pēc dzīves apliecinājumiem. Atbilde ir līdzās. Čiršu ogu saldajā garšā. Tik kur nakts tumsā dārzā rast saldās ogas!? (Salīdzinājums ar Ēdenes dārzu, kur augli atrod sieviete, kas dod vīritiem. Kiorastami piedāvā citu skatījumu - ogas atrod vīrietis, kas tās iedod sievietei.) Šo filmu skatījos, jo pašreiz studēju Žanu Liku Nansī, fraņču filosofs, kurš sarakstījis grāmatu par šo režisoru "Kiarostami Abbas: The Evidence of Film".

"Rosetta"(1999). Šo filmu skatījos, apzinot Kannu kino festivāla laureātus. Filma stāsta par jaunu meiteni, kas ir mātes alkoholisma un darba meklējumu nomocīta. Histērisks tēls (to labi parāda arī operatora raustīgā kamera), kuru pat gribas nosodīt, taču arī Roseta pati grib sevi nosodīt.

Intervija ar Žižeku.

2009-10-29T20:34:00.003+02:00

Intervija ar slovēņu filosofu - marksistu un Lakāna speciālistu - Slavo Žižeku. Šeit.

Dīvainie svešķermeņi

2009-10-29T16:17:00.001+02:00

Strange Foreign Bodies
[excerpt]

Jean-Luc Nancy

translated by Liz Wendelbo

The body exposes itself to the depths of its guts, between the fibers of its muscles and along its vessels. It exposes the inside to the outside and always escapes further, deeper into the abyss that it is. However this is the truth of the world: it comes out of nothing, it is created, which means that it is unproduced, unformed, and not constructed. It is an alteration and a spasm of nihil. The world is an explosion and an expansion of an exposure (which can be called “truth”, or “meaning”). The chiasm of the body and of the world exposes exposure to itself—and with it, the impossibility to finally bring the world to the spirit, and bring meaning to significance.
The body is a strangeness which is not preceded by familiarity.

[...]

Pārpublicēts no: http://www.lacan.com/lacinkXXXII7.html

Sezāns, Pikaso, Mondriāns un Hāga

2009-10-29T15:55:00.007+02:00

Šodien biju Hāgā. Karadžiču nesatiku. Satiku Pikaso, Sezānu un Modriānu. Šodien satiku Sezāna Peldētājas un Arlekīnu, Pikaso Sibilu, kas ļāva saprast Nansī vārdus, ka portrets ir tēlu tēls. Viņš runāja par "Olgas" portretu. Satiku jūru, gliemžvākus, sāls garšu, turkus uz mola, kas nakts tumsā ķēra butes, suni ar zibsnījošu kaklasiksnu, bet kaķi ar zvaniņu kaklā. Satiku diplomātu no Krievijas vēstniecības, kas rādīja ceļu, autobusa šoferi, kas bārās uz bezbiļetnieku, satiku arī sevi, esot 6 stundu gājumā.

Angels & Demons

2009-10-29T15:49:00.002+02:00

R.Hovarda Angels and Demons: pasaule ir kodēta, to saprast var vien zinātnieki vai reliģiskas organizācijas. DaVinci kods aizraujošāks.

Dena Brauna iedvesmotās filmas eleganti izmanto ideju, ka pasaule nav tāda, kādu to redzam. Tā ir simbolu caurstrāvota, simbolu, kuros iekodēta pasaules radīšanas mīkla, vēstījums par pasaules nākotni. Šo noslēpumu var atminēt vien zinātnieki, ko iemeso Toma Henka varonis, un reliģiskas organizācijas, kas ir cieši pietuvinātas 'pasaules radīšanai'.
Filma uztur spēkā hierarhisku skatījumu uz cilvēku kopību. Un dramatiski spēlējas ar baznīcas kā cilvēku veidotas, tātad cilvēku kaislību un intrigu caurstrāvotas, institūcijas peripētijām. "Angels and Demons" gadījumā ir Vatikāns un pāvests.

Par "Paranormal activity"

2009-10-27T01:59:00.004+02:00

Tiem, kas redzējuši The Pervert’s Guide to Cinema ar Žižeku, Exorcistu un Blēras raganas, šī filma drīzāk būs interesants pētījums par baiļu konstruēšanu no skatiena, skaņas un realitātes fenomeniem. Tieši skatiens, attēls, tēls, ir tie, no kuriem, manuprāt, šajā filmā dzimst dēmoni un bailes, jo tas, kas nepakļaujas skatienam, proti, neredzamais, tumsa, ir biedējošais, dēmoniskais, monstrozais. Skatienam ir jābūt klātesošam un vērojošam - dokumentālā kino efekts. Skatiens tiek sajūgts ar skaņu, ar balsi, kuru skatiens nespēj tvert (no kurienes tad īsti nāk balss?).
Ja ir kaut cik bijusi darīšana ar Lakānu (piemēram, noklausīts Freibergas lekciju kurss, tas pats Žižeks v.tml.), tad te, manuprāt, viņa skatiena izpratne tiek ekspluatēta pilnā sparā, lai ģenerētu "šausmas". Atslēgas vārdi filmā ir Mika teiktais Keitai: "Tu ne pie kā neesi vainīga". Vaina un skatiens - tas, ko tu redzi, un sajūta, ka tevi kāds vēro, sasaistās ar vainas apziņu un var kļūt nepanesami. No tā izeja ir vien Andalūzijas suņa stilā - skatiena sašķelšana, atšķelšana, kas gan ir tikai ilūzija, jo kamera filmē tik un tā.

Internetā raksta, ka "absolūti ģeniāla šausmene". Es tomēr esmu citās domās.

(Vērts pārdomāt nošķīrumu - šausmu/baiļu filma.)

"Paranormal Activity" - Official Trailer [HQ HD]

2009-10-27T01:55:00.001+02:00

The Match Factory Girl (Aki Kaurismäki, 1990)

2009-10-24T00:03:00.004+03:00

Lieliska filma. Tajā tik pat kā nav dialogu. Vārdi ielaužas kā ziņu pārraides no TV ekrāna. Atsvešinātas attiecības, atsvešināta pasaule. Izeja vien kā Kamī Svešiniekam - nāve. Nāve kā žurkām.
Šī filma pat ievietota YouTubā pilnībā.

Aizvakar Krievijas kino "Par kropļiem un cilvēkiem": http://www.imdb.com/title/tt0156849/
Tāds dīvains mistrojums, palēlināta gaita, absurda elementi, atvērts jēgas lauks. Citādi- nesapratu.

Graustu miljonārs un Irina Palma

2009-10-19T01:07:00.003+03:00

Noskatījos "Graustu miljonāru". Tā tiešām ir pasaka ar laimīgām beigām, ko katram ir vērts redzēt. It sevišķi, ja plāno doties uz Indiju. Pāris dienas netiku vaļā no soundtreka - dažas dziesmas vajadzēja klausīties vēl un vēl, piemēram, "Ringa, Ringa".

Otra filma - "Irina Palma" ar Marianu Feitfulu. Viegla izklaide ar mātes-dēla attiecību izspēlēšanu uz maz-dēla nāves fona.