piektdiena, 2010. gada 9. jūlijs

Trīs veldzējošas izstādes

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, nenojaušot digitālās fotogrāfijas ēras sākumu un tās masveidīgo izplatību, amerikāņu filosofe Sūzena Sontāga rakstīja, ka „pēdējā laikā fotogrāfija pārvērtusies par gandrīz tikpat plaši iecienītu laika kavēkli kā sekss vai dejas, - kas nozīmē, ka gluži tāpat kā kuras katras masu mākslas gadījumā, vairums ļaužu fotogrāfiju nepiekopj kā mākslu. Pa lielākai daļai tā ir sociāls rituāls, aizsardzība pret bailēm un varas instruments”. Sontāgas vārdos nevar nepamanīt jau agrāk marksistiski ievirzītā domātāja Valtera Benjamina izteikto nožēlu par fotogrāfijas kā tehniski reproducējama izstrādājuma negatīvo ietekmi uz mākslu, kurai tagad tiekot laupīta „aura” – skatītāja un mākslas darba intimitāte „šeit un tagad”. Neskatoties uz kritiku par fotogrāfijas tehnisko izcelsmi un konkurenci ar pašām lietām, tā sevi ir pārliecinoši pieteikusi mākslas telpā, un, manuprāt, Raimo Lielbrieža fotoizstāde to spilgti apliecina.

R.Lielbrieža izstāde „Melnbaltā pietura” piedāvā aplūkot 19 melnbaltas analogās fotogrāfijas. Tajās redzamā pasaule ir tukša no cilvēkiem, tie redzami vien divās fotogrāfijās, turklāt attālināti. Attēlos nav tverta nedz steiga, nedz kņada, fotogrāfs apzināti ir meklējis pretējo. Tajās lielākoties ir redzamas dabas ainavas, kas uzņemtas no „pieturas”, kurā var piesēst vai piestāt ātruma un garā ceļa nogurdinātie, rodot mieru dabas vērojumā: ziemoti ceļi un upes piekraste, koki jūras krastmalā, akmeņi un zvejnieku laivas jūrā, mājas, muzejs, pludmale. Tiesa tādējādi fotogrāfs atkārto dabas romantizējošās klišejas, nevis tās sublīmo – nereprezentējamo – spēku un grandiozumu. Fotogrāfs ir filigrāni notvēris apkārtnes klusuma ģeometrisko uzbūvi, meklējot formas attiecības ar gaismas līniju, kas uzrāda ikdienas redzējuma steigas aizsedzošo dabu pār skatiena dziļumu.

Retais nebūs kaut ko dzirdējis par fragmentēto darbu projektos. Līdzīgi strādā arī daudzi mākslinieki – no viena projekta pie otra. Paulis Liepa ir izstādījis grafikas „Projekts „Dzīve””. Viņa darbi ir atrasti kādas mājas bēniņos. Tā tos varētu raksturot dēļ to nobružātības, burtu un attēloto objektu formām un krāsām. Grafikās ir redzami ēdieni, virtuves un telpu plānojumi. Līdz ar šiem tēliem, iznirst vesela pasaule – ataust atmiņā 1980tie gadi, Maskavas olimpiādes gaidas, pirmās skolas dienas un citi bērnības tēli. Ģeometriski sadalītās telpas attēli, kuros jūtama nostaļģijas garša, pārvērš P.Liepas izstādi darbnīcā, kas restaurē gan bijušas, gan nebijušas sajūtas, atceļot telpas ģeometrisko nosacītību un tā vietā piedāvājot iztēles brīvo spēli. P.Liepas mākslas darbi dekonstruē laika hronoloģisko plūdumu, uzsverot mākslas spēju spēlēties ar laika anahroniskumu un atkārtot jau reiz bijušo, vēsturiskajam piešķirot estētisku vērtību. Savukārt eksistenciālisma iecienītais jēdziens „projekts”, kas sasaistīts ar jau klišejisko tēzi, ka eksistence ir pirms būtības, atkārto, ka tas, kas tu esi, kļūst iespējams caur sevis kā projekta realizāciju, jo tava būtība nav iepriekš noteikta, bet tu pats to veido. Taču tā var izrādīties vien mākslinieka ironija par dzīvi kā projektu, jo P.Liepas mākslas tēli mūs aizved pret mūsu pašu gribu pasaulē, kuru vien esam ciemiņi, ne konstruktori.

Nīderlandiešu mākslinieka Basa de Būera darbs „Dzeguze” – finiera plāksnēs iebūvēts lielizmēra pulkstenis ar dzeguzi ir vien vērojams caur sienās izdobtiem decentrētiem caurumiem. Robežas kļūst pludenas – kurš lūkojas no „koka dobuma” – dzeguze vai izstādes apmeklētājs, vairs nav pašsaprotami. „Dzeguze” piedāvā iespēju „ielūrēt” dzeguzes sadzīvē, izaicinot publiskā/privātā nošķīrumu un uzsverot skatiena un vēlmes saistību – ieskatīties, kā norit un top laiks un atgādinot, ka pats laiks ir attēls dēļ tā sintezējošās dabas sensiblajā plūdumā. Dzeguze, perējot cita ligzdā, piesaka ne tikai abstraktās telpas cilvēciskošanu māju simbolā, bet arī tās identitātes un noturības sabrukumu migrācijas un mobilitātes laikā – nav vienota pasaule, ir vien dažādas vietas, telpas fragmenti.

Studiju biedre, kas reiz interesējās par matemātisko loģiku, bet tagad strādā slimnīcas reanimācijas nodaļā, uzzinot par manām interesēm par estētiku, jautāja, vai tiešām es ticu, ka māksla un skaistai izglābs pasauli. Protams, ka neticu, taču apmeklēt kim? izstāžu vasarīgo pieteikumu ir vērts, jo tas var būt tik pat veldzējoši ikdienas skrējienam kā pelde dzestrā jūrā, turklāt, ja pēc tam vēl izdodas draugu lokā pavadīt laiku sarunās par mākslu un futbolu līdz pat baltajai vasaras rīta gaismai.

Raksts publicēts žurnālā "Ir", Nr.14, 8.-14.jūlijs, 2010, 28.-29.lpp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru