otrdiena, 2010. gada 2. marts

Pēdējie vārdi...

Tīkami smaržoja saldie, tvanīgie dūmi, es jutos iztukšots un būtu ar mieru gulēt miegā vai gadu.
O, es sapratu visu, sapratu Pablo, sapratu Mocartu, sadzirdēju kaut kur aiz muguras viņa briesmīgos smieklus, zināju, ka visas simttūkstoš dzīves spēles figūras ir manā kabatā, satriekts atskārtu spēles jēgu, dzīros sākt vēlreiz no gala, vēlreiz izciest visas spēles mokas, vēlreiz šausmināties tās bezjēdzības priekšā, vēl un vēlreiz izstaigāt savas iekšējās pasaules pekli.
Kādreiz es labāk apgūšu figūru spēli. Kādreiz es pratīšu smieties. Pablo gaidīja mani, Mocarts gaidīja mani.

H. Hese "Stepes vilks"

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru