otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Sarunas par mākslu

Esot teiciens – kā nedēļu sāksi, tā pavadīsi. Šoreiz to uzsāku, apmeklējot LMC organizēto pasākumu – mākslinieku darbu prezentācija – Daiga Krūze, Jānis Blanks, Patricija Brekte.

Klausoties šķita, ka mākslinieka stāstījumam par viņa/viņas mākslas darbā atveidoto, tā tapšanas gaitu būtu jāpiešķir atsevišķs literārā žanra nosaukums, uzdodot jautājumus -vai mākslinieka teiktajam ir kāds sakars ar mākslas darbu, kas, pēc „autora nāves”, ir sācis pats savu autonomo dzīvi? Varbūt mākslinieka stāstītais par mākslas darbu ne ar ko vairs neatšķiras no, piemēram, mākslas kritiķa teiktā par šo darbu? Varbūt vien valoda piespēlē saikni starp radītāju un radīto?

D.Krūzes gleznas ....
Kādu pasauli savos darbos mēģina attēlot mākslinieks? Varbūt drīzāk – kas ir tā pasaule, kas runā caur mākslinieku? Vai tie ir melnās ogles triepieni? Pilsēta ar anonīmiem bez-vaibstu maskās tērptiem cilvēkiem, tik uzbāzīgiem, tik par savu atsvešināto eksistenci atgādinoši kā treknie ogles vilcieni uz audekla. Cilvēki, kas, zaudējuši veidolu, ir vien lācīši, rotaļlietas, rotaļlietas vienam priekš otra, kuri apkārtējos vien interesē kā to saturu uzšķērdēji un zāģu skaidu urbinātāji? Pazaudētais draugs-suns, ar ierobežoto staigātbrīvību, suns vārdā „Nāc šurp” (nevis „Fass”, „Pie kājas”, „Nekod”, „Nepamet”, „Neaizej”...), kas, sakožot govi, ļaujoties savai iekšējai kaislei, rada vien tās saimniecē kaunu un neveiklību. Pasaule, kurā otrs tiek pakārtots pirmā vajadzībām. Varbūt tas viss ir vien sapņojums par mākslas darbu, ar mākslas darbu, mākslas darbā? Sapnis taču sastāv lielākoties no ikdienas materiāla pārstrādes, no iepriekšējā dienā piedzīvotā pārstrādāšanas, integrēšanas mēģinājuma apziņas kopējā dzīvē... Es atpazinu šo pasauli.

Interesanti bija klausīties Jāni Blanku. Ne tik daudz kā mākslinieku, bet kā cilvēki, kā vīrieti – klausīties „psihodramatiski” – vīrieša stāstījumu par savām sajūtām, skatījumu uz dabu, līdzcilvēkiem, draugiem, radiem, bērniem. Klausīties, cik grūti ir runāt par sajūtām, taču cik viegli saruna vedas, runājot prāt-īgi. Sajūtu valodas veidošana vēl ir nepabeigts uzdevums. Mākslinieks, kas cenšas sagādāt pārsteigumu rūpīgajam mākslas vērotājam, iezīmējot savās gleznās, piemēram, 149 sīkus rasas pilienus. Rūpīgais mākslas vērotājs, kas apstājas un iedziļinās. Rūpīgais dzīves dzīvotājs, kas apstājas un ieklausās. Kur apstāties, bet kur atkal tālāk iet, neizdāļājot savu dzīvi pa grašiem... ?

Patricija Brekte stāstīja par animācijas filmu, ko veidota, balstoties uz ceļojumos gūtajiem iespaidiem... Vīrietis-vējš, kas savaldzina „mājsaimnieci”, kas devusies ceļojumā uz kūrortu, un kuru mājās gaida apakšveļā dejojošs vīrs. Animācijas sižets šķita gaužām nobružāta lubene, kuras pamatā ir, tā saucamais, ‘kūrorta romāns’. Vai tā ir ejoša prece? Vai arī šādā stāstā var tapt "māksla"? Dailes teātris nule kā no repertuāra noņēma Romana Kozaka režisēto lugu „Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi”, kur Dostejevksis stāsta par savu piedzīvojumu, par cilvēkiem, kuri tikai šķietami atbraukuši atpūsties, jo patiesībā katrs vien kaldina savtīgus plānus par naudas gūšanu... Nu, ko, no repertuāra noņēma, bet varbūt animācija – šis zīmētais kustīgums - ļaus atkal "kūrorta romānā" iekustināt cilvēku sajūtas un domas....

Katrā ziņā mani mākslinieku sarunas „iekustināja”...


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru