sestdiena, 2010. gada 27. februāris

Dreams

Šonakt man rādījās tehnoloģiski inovatīvs sapnis – pilsētā gar ielu malām ir izbūvētas slīdošās lentes – kā lidostās. Melnas ar fosforizētām maliņām, lai naktī būtu labāk saskatāmas. Ikviens, kas vēlas dodies mājup vai citās darīšanās, tik uzkāpj uz lentes un kā čemodāns nokļūst pie vajadzīgajām namdurvīm. Tik svarīgi neuzkāpt uz nepareizās. Tad var nokļūt nepareizajā „terminālī”. Pamodos un nolēmu – rakstīšu vēstuli pilsētas domei ar ierosinājumu attīstīt pilsētas aplentošanas projektu. Nekur pasaulē taču nekā tāda nav. Mums būs iespēja radīt pašiem savu tūrisma objektu – slīdošo lentu pilsēta, slīdošo cilvēku pilsēta. Welcome to your sliding city! Welcome to your sliding dream! Your slide - your dream!

+++

Vakar vai aizvakar man sapnī rādījās mežonīgi savvaļas mustangi – šie neiejātie, neieseglotie prēriju zirgi. Ne jau viens. Bars. Kādi simts, daudzi simti. Kā aizveru acis, tā viss – skrien, auļo. Un es šo skrejošo mustangu pūļa vidū. Pelēki putekļi. Zeme dun. Saule asi griež. Es skrienu ar viņiem. Tāds nevaldāmi mežonīgs spēks. Mustangi. Balti, tikai balti ar vējā un skrējienā plīvojošajām krēpēm. Rēc un sprauslā. Es skrienu starp viņiem. Kaut varētu šo visu baru vienos seglos ielikt! Šo mefistofeliski dionīsisko spēku, kas raujas no dzīlēm uz āru, ārdot visas formas un robežas. Spēks, kas ļauj justies tik varenam un spēcīgam. Mustangi kā Nīčes varasgriba.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru