otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Atkal kino

Šoreiz krievu kino – vairākas filmas, ko Ieva Pitruka nodēvējusi par „apokaliptiskām, jo to problemātika, par spīti visai marginālajiem varoņiem, nebeidzas kaimiņu mājas pagalmā, bet uzrāda Jāņa atklāsmes grāmatā pareģotās pēdējo laiku pazīmes sabiedrībā.” (I.Pitruka „Krievijas kino – atpakaļ pie skatītāja”, Kino Raksti, 2010/1 (26), 32.lpp.) Es gan vairāk šīs filmas raksturotu kā filmas par zudušo tēvu ar tēvu domājot simboliski varas centru Lakāna nozīmē.

Tēlojot upuri (2006), Kirils Serebņikovs. (par filmu te un te)
Stāsts par puisi, kas milicijā tēlo upuri kriminālnoziegumu inscenējumos. Viņa dzīve rit kā peldot pa kādu siltu un liegu piena upi. It kā viss vienalga, taču laimes nav, īsta prieka nav. Vien sapņos mēdz atgriezties tēvs, kas neliek mieru, atgādina par grēku, par neizdarīto, par vienaldzīgi nodzīvot dzīvi. Līdzīgi vārdi izlaužas no varoņa - izmeklētāja, pusmūža vīrieša; vārdi, kas iezīmē paaudžu konfliktu – konfliktu starp padomju ideālu pārņemto paaudzi un tās atvasi – pēc-sabrukuma paaudzi, paaudzi bez ideāliem, atsvešināto un anonīmo paaudzi. Ko iesākt ar šādu pasauli? Kā tajā dzīvot? Kā netēlot upuri? Kā izrauties no drāmas trijstūra – upuris-vajātājs-glābējs?

Gruz-200 (2007), Aleksejs Balabanovs (par filmu - te un te).
Bezjēdzīgas slepkavības, bezjēdzīgs sods, bezjēdzīga dzīve, bezjēdzīgs karš... un sapnis par laimi, par nākotni... Kurš kuru – sapnis vai īstenība gūs virsroku? Tā rit dzīve "savienībā"...

Vilcēns (2009), Vasīlijs Sigarjovs.
Mātes prostitūtas-alkoholiķes, no savas mātes atkarīgās, attiecības ar meitu. Frustrējoši tracinošas sajūtas, kas līdzinās Hanekes „Funny games”. Vēlme lekt ekrānā un aizstāvēt, sodīt, pārmācīt. No kurienes tāda skatītāja reakcija? Varbūt pati sabiedrība, kas tiek attainota filmā, ģenerē šādus „grēkāžus”, ar kuru palīdzību pašiem paslēpties no savā sajūtām un kaislībām, no saviem sapņiem par labāku dzīvi un dusmām pret pelēkabsurdo ikdienu? Un tomēr...

Priekšā vēl „Skābeklis”(2009), Ivans Viripajevs, kā arī Iļjas Hržanovska "4" ar V.Sorokina scenāriju (mans prieks gan balstās atmiņās par redzēto „Kapeiku”).

Jāatzīst, ka vairākās filmās marginālas personības tiek atainotas kā atkarīgas no savas mātes vai spēcīgā tās varas ietekmē (Hanekes „Klavierskolotāja” – Ērika, kas dzīvo kopā ar pataloģiski kontrolējošu māti rada pašas meitas-teicamnieces-priekšzīmīgās-profesores destruktīvo „vājumu” – noslieci uz seksuālu pazemošanu, sodu un vainu. Līdzīgi filmā Gruz-200 viens no varoņiem – akmens-nejūtīgais-bez-vaibstu milicis izrādās bezjūtīga būtne, kas vien „jūt” savas mātes-alkoholiķes „sāpes”, ar kuru, protams, viņš dzīvo kopā, pats būdams jau vīrietis labākajos gados. Arī „Tēlojot upuri” galvenais varonis dzīvo pie mātes, bet tēvs vien parādās nakts sapņos...) Tas nu tā... analizējot upuri.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru