piektdiena, 2009. gada 12. jūnijs

Ž.L.Nansī darbi poļu valodā

Jean-Luc Nancy, Obraz i przemoc. Wybór pism o sztuce,
[Image and Violence. Selection of writings on art]
Jagiellonian University Press, Krakow.

Jean-Luc Nancy (born 1940) belongs to the most noteworthy, most often commented on and translated contemporary French philosophers. After the death of Michel Foucault, Gilles Deleuz, or Jacque Derrid (who offered him a separate book pt. Le toucher), he is one of the last representatives of postmetaphysical French philosophy.
Nancy, author of such books as L'experience de la liberte, Une pensée finie, Corpus, La communauté desoeuvrée, Le partage de voix, Les Muses or L'être singulier pluriel, is not a academic-type philosopher, believing in the neutrality of her own discourse and ability to attain unquestionable truth. His style, strongly rooted in the French poetic style, unveils surprising passages between perceptions serving to describe human existence. His thinking constantly circles around three basic themes: human freedom in the context of society, human existence rooted in its body or art, and as existence dyspozycji podmiotu. You may most generally call these philosophical writing strategies existential deconstruction.
The presented series contains texts having to do with image, comprised of original propositions from the field of the philosophy of art. Image, says the philosopher, is not an ordinary show, but that, which touches podmiot, that which does not leave it in peace, enabling him at the same time to cross his own boundaries. Image is not a copy of reality in the post-image sense, but a sudden manifestation of presence, which requires intensive looking. For Nancy the art of image is not an object of academic research, but a pretext to solving the problem of human existence and way of life in this world. The experience of art through the experience of image is before all the experience of thinking and it is therefore fascinating.
The following series broadens the meaning of not only our familiarity with the author, (known up until now from his translation of the book Corpus), but also gives us an exceptional opportunity to get to know one of the most interesting esthetic propositions of our present times. The broad forward by M. P. Makowski allows is to fit Nancy's meditations on image and art in the broader context of his philosophy.

Links: http://www.cash.polonistyka.uj.edu.pl/publikacje.php?i=hermeneia

Uzzini, kad tu miris

Globālajā tīmeklī a la internetā var atrast visu... pat testu, kas ļauj noskaidrot, kad pienāks pēdējā diena. http://www.navestests.com/

trešdiena, 2009. gada 10. jūnijs

Klods Levī-Stross svin 100 gadus un dzīvo nost


Pasaules slavenais franču strukturālais antropologs Klods Levī-Stross ir joprojām dzīvs - pērn 28.novembrī nosvinējis 100. dzimšanas dienu. Vēl viens simtgadnieks.

Ķīlis, VVF un 100 grami kultūras


Vakar raidījums "100g Kultūras" bija veltīts Jesejas Berlina 100 gadu svinībām Rīgā. Uz jautājumu, ar ko Berlins ir nozīmīgs latviešiem, Vaira Vīķe-Freiberga, cita starpā šo svinību goda patronese, atbildēja, ka svarīgas ir Berlina atziņas par brīvību un aicinājums pievērsties filosofijai, jo arī "mūsu senči tādi ir bijuši". Vai baltu ciltīm, kas, iespējams, līdzinājās tām pigmeju un aborigēnu primitīvās kultūras ciltīm, kuras šodien redzam Discovery un National Geographic kanālos, tad tas ir tālu no filosofijas! Radās iespaids, ka, būdama patronese, tomēr viņa maz ir dzirdējusi par J.Berlinu un filosfiju.

Savukārt Roberts Ķīlis, cita starpā Filosofijas nodaļas beidzējs, asi kritizēja filosofijas "fakultāti" un "institūtu" par to, ka Berlina 100.gadadiena esot bijusi "totāla to izgāšanās". Jo no filosofu puses šī gada diena esot pilnīgi ignorēta, un tai nekas neesot ticis veltīts. "Filosofiem esot jābeidz ķimerēties!" Šo gadadienu esot rīkojusi psiholoģe (V.Vīķe-Freiberga), ārsts (V.Zatlers), žurnālists (Roberts Kotrels, Robert's Books veikala īpašnieks) un politologs (G.Grūbe), bet ne filosofi. Tā esot kārtējā garām palaistā iespēja, kā valstij sevi parādīt starptautiski, turklāt Oksfordas universitāte būtu gatava sadarboties institūtu dibināšanā un fondu finansējumu piešķiršanā, taču iniciatīvai esot jānāk no Latvijas pārstāvju puses. Kāds R.Ķīlim esot kautrīgi jautājis - "Vai tad jums te Latvijā vispār ir filosofijas fakultāte?". Uz jautājumu, vai cilvēkiem ir jādomā pozitīvi, R.Ķīlis norādīja, ka katra domāšana, kas vedina uz lēmumu pieņemšanu un darbību, ir pozitīva.

Jāatzīst, ka pārsteidza R.Ķīļa argumentācijas stratēģija. Neapstrīdot J.Berlina filosofisko mantojumu, daži iebildumi vai aicinājums būt precīzākam. Sākšu apgrieztā secībā.

1) Domāšana kā lēmumu pieņemšana, kurai seko rīcība, ir tikai viena nozīme, kā saprot, kas ir domāšana. Turklāt šī izpratne sevī ietver rīcību kā kaut ko pozitīvu - rīcība ir vērtība. Tas izklausās tuvu izteikumam: "Kas nestrādā, tam nebūs ēst!". Vai to bija domājis R.Ķīlis? Viņš noteikti man iebilstu, ka mani iebildumi ir spilgti filosofu spriedelēšanas piemēri. Taču ar to viņš neatbildētu uz jautājumu par to, kas ir domāšana un vai tā vienēr ir saistīta ar rīcību, bet tikai vēlreiz atkārtotu domāšanas izpratnes nozīmi;

2) zklausās, ka R.Ķīli vairāk satraucās, nevis, ka Latvijas filosofu "ģilde", kā to mēdz saukt, ir ignorējusi Berlinu, bet par garām palaistām finansu iespējām un filosofu nedomāšanu "valstiski". Tātad runa ir par notikuma politizēšanu un "naudu";

3) Ja reiz viņš sevi ir norobežojis no filosofiem, saukdams sevi par antropologu, tad, kāpēc viņu tik ļoti satrauc - ignorēja vai neignorēja/ piedalījās filosofi vai nepiedalījās? Šķiet, Ķīlis ir pārliecināts, ka ir kādi filosofu "obligātie pienākumi". Tādu nav! Taču kāds man varētu iebilst, ka sadarbības izmantošana ļautu gan parādīt, cik ir profesionāli un ar ko nodarbojas filosofiju Latvijā (iepazīstināt ar sevi), gan pavērtu iespējas jaunajiem pētniekiem piedalīties pieredzes apmaiņas programmās. Un šim iebildumam būtu grūti iebilst;

4) Ja mums jālepojas ar J.Berlinu tāpēc, ka J.Berlins ar Rīgu ir saistīts tik, cik viņš šeit ir dzimis, tad tas ir slikts arguments. Iztēlosimies - es esmu dzimis Rīgas Dzemdību namā, taču visu mūžu dzīvoju Brīvības ielā pie Matīsa trigus, vēlāk - citur. Vai tāpēc RDzN darbiniekiem būtu jālepojas un jāsaka, ka esmu viņu iemītnieks? Protams, nē! Tas būtu kļūdaini! Taču uz šo manu domas eksperimentu varētu iebilst ar sekojošu kontrapiemēru - labāk izvēlēties lepoties ar cilvēkiem, kas šeit ir dzimuši, nevis tikai izdevuši grāmatas, kā tas ir ar I.Kantu. Latvijas filosofi mēdz uzsvērt, ka "Tīrās prāta kritikas" pirmais izdevums ir izdots Rīgā. Protams, ir labi, ja var lepoties gan ar vienu, gan ar otru, ja vien šī lepošanās kaut ko skaidro par mūsu mūsu kultūru un mūsu saistību ar kādu vispārēju cilvēcības ideju.

5) Varētu arī jautāt - vai jebkas, kas saistās ar filosofiju, vienmēr ir jārīko filosofiem? Vai tad, ja to dara citi, nav tas, uz ko tieši mudina Ķīlis, sakot, lai cilvēki pašorganizējas? Ja to dara citi, tas ir tikai apsveicami! Filosofija taču nav tikai "filosofu lieta"!

6) Un noslēdzot - R.Ķīlis demonstrēja to argumentēšanas manieri, kāda J.Berlinam noteikti nebūtu pieņemama.

otrdiena, 2009. gada 9. jūnijs

Klātbūtnes efekts

Līdz ar siltāka laika iestāšanos, Viesturdārzā darbu atsāk tenisa korti, kas pulcē vairāk vai mazāk tenisu spēlēt protošus amatierus un atpūtniekus. Ik reiz, kad parkā eju garām kortiem, kuros spēlē amatieri, apstājos, lai uz īsu mirkli vērotu spēli. Taču jūtu, kā spēles vērojums mani arvien vairāk un vairāk ievelk sevī, un tikai atgādinot par manas došanās neatliekamajiem mērķiem, varu turpināt ceļu. Spēle aizrauj, neskatoties uz to, ka spēlē neprofesionāļi. Tas mani pārsteidz. Jo ikreiz, kad iznācis skatīties tenisu TV ekrānā, tā likusies visgarlaicīgākā sporta pārraide. Taču te ir citādi , te to vēroju "dzīvajā". Vēl savādāk būtu, ja būtu jāspēlē pašam.

Šīs pārdomas nešķiet tik poētiskas, ja apdomājam, ko mēs izjūtam, vērojot kara ainas TV ekrānos un iztēlojoties, ka paši esam nonākuši apšaudē, piemēram, Albānijā, Afganistānā, Irākā, Gruzijā vai. Tad sajūtas mainās radikāli! Un kas gūs virsroku - klātbūtnes šausmas vai alkas pēc TV specefektiem un ziņkārības par to, "kas būs tālāk"?

Pārdomas par klātbūtnes efektu paver durvis uz jautājumu gūzmu, piemēram, par attēla un realitātes attiecībām, par mediju un realitātes attiecībām, par mimēzi utt.

Par I.Kanta "kopernikānisko pavērsienu"

Imanuels Kants (1724-1804)

Imanuels Kants darba „Tīrā prāta kritika” priekšvārdā (B xvii) norāda uz sava laika dabas zinātņu un matemātikas (eksakto zinātņu) straujajiem un pēkšņajiem sasniegumiem un atklājumiem, kas radījuši virkni pārmaiņu. Šie atklājumi, kas pretendē uz patiesības atklāšanu, rosina Kantu pārdomāt, kas ir to būtība. Šo atklājumu būtību viņš izvirza kā paraugu, „priekšzīmi” līdzīgas revolūcijas veikšanai metafizikā, jo Kants kā uzdevumu metafizikai ir izvirzījis jautājumu – kā lai pārvar, ka vērojumu pamatformas un jēdzieni par priekšmetiem tiek atvasināti no pieredzes, t.i., kā lai pārvar Hjūma skepticismu, ka vispārīgie un nepieciešamie principi ir tikai nejauši un nepilnīgi vispārinājumi. Kantaprāt, tas nozīmē atbildēt uz jautājumu, kā ir iespējama apriora izziņa, kas nav pamatota pieredzē, lai gan var tikt attiecināta uz pieredzi.

Kants izvirza hipotēzi – ja mēs pieņemsim, ka priekšmetiem jāpiekārtojas cilvēka izziņai (pieredze pakārtota izziņai), nevis otrādi, tad var tikt vairāk uz priekšu metafizikas uzdevumu atrisināšanā. Šo hipotēzi Kants salīdzina ar „Kopernika pirmo domu”, ko raksturo sekojošais. Koperniks ir mēģinājis skaidrot visu zvaigžņu kustību, kas griežas ap novērotāju, taču to nav spējis. Tātad, nesasniedzot rezultātus, kas balstītos vienos pieņēmumos par veiksmīgu zvaigžņu kustības skaidrojumu, Koperniks ir izvirzījis pretēju pieņēmumu – vai neizdosies gūt labākus panākumus zvaigžņu pētīšanā, ja novērotājam liks griezties, bet zvaigznes turpretim atstātu mierā, turklāt Koperniku uz šādu soli mudināja doma, ka Ptolemaja astronomija, pret ko viņš vērsās, ir matemātisks juceklis, tāpēc Koperniks piedāvāja tās vienkāršāku matemātisku skaidrojuma modeli, mazinot arī cilvēka kā vērotāja lomu – nostādot cilvēku kā tikai vienu no ķermeņiem, kas griežas ap sauli. Turpretim Kants cilvēku kā vērotāju glorificē uzskatot, ka visiem priekšmetiem ir jāpakārtojas cilvēka pieredzes iespējamības nosacījumiem, nevis pieredzes iespējamības nosacījumiem jāpakārtojas priekšmetu nejaušajām īpašībām, kā arī Kanta piedāvātais izziņas skaidrojums nebūt nav iepriekšējās tradīcijas vienkāršotāks modelis.

Kopsavelkot, var teikt, ka Kanta kopernikāniskais pavērsiens ietver divas nozīmes. No vienas puses, Kanta teiktajam par viņa uzdevuma analoģiju ar Koperniku ir metodoloģiska ievirze – mēģinot kaut ko izskaidrot, bet to veiksmīgi nespējot, pieņemt pretējo. No otras puses, ir saturiskā puse – par ko tas tiek izteikts. Kants to saka par cilvēka izziņu un iepriekšējiem metafizikas centieniem. Un tieši šis Kanta veikums ir iegūlis filosofijas vēsturē kā nozīmīgākais raksturojums viņa kopernikāniskajam pavērsienam – uzskats, ka ir nepieciešams atklāt pieredzes iespējamības fundamentālus nosacījumus, kuriem pakārtojas izzināmie pieredzes priekšmeti, nevis otrādi. Līdz ar to Kanta analoģijas ar Koperniku būtība ir sekojoša – gan astronomijā, gan filosofijā var būt nepieciešamība radikāli mainīt vai apvērst iepriekšējos skaidrojumu pamatpieņēmumus.

Izmantotā sekundārā literatūra:

Guyer P. Kant. London: Routledge, 2006, pp. 45.-51.
Rubenis A. Imanuels Kants. Rīga: Minerva, 2006, 91.-102.lpp.

pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

Spilgit citāti no Bodrijāra "Amerikas"


IZZŪDOŠAIS PUNKTS

Nostaļģija, kas dzimst no Teksas kalniem un Jaunmeksiskas sjerru neaptveramā plašuma: cilpošana pa autotrasi, superhīti „Kreislera” stereosistēmā, svelmainā gaisa viļņi – vienkārši fotouzņēmumā to visu neatspoguļot, vajadzīga vesela filma par ceļojumu reālā laikā, kura iemūžinātu arī neizturamo karstumu, – filma, kuru vēlāk varētu skatīties mājās, aptumšotā istabā, no jauna izjūtot autostrādes un attāluma, atdzesēta alkohola tuksnesī, ātruma maģiju, pārdzīvojot to visu videoierakstā, mājās, reālā laikā – ne tikai ar ko nesalīdzināmas baudas dēļ, kādu gūstam no atmiņām, bet arī tāpēc, ka bezjēdzīgas atkārtošanās valdzinājums jau ietverts ceļojuma abstraktajā iedabā. Tuksneša kustība ir bezgala tuva filmas ārpus-laicīgumam.


Ģeoloģiskā, tātad arī metafiziskā monumentalitāte pretstatā parastu reljefu fiziskam augstumam. Apvērsti reljefi, kurus ārdījis vējš, ūdens, ledus, ievelk jūs laika virpulī, lēni attīstošās katastrofas darbīgajā mūžībā.


Un iespējams, ka tieši šie reljefi, kur zaudējuši savu dabiskumu, arī sniedz priekšstatu par to, kas ir kultūra. Pieminekļu Ieleja: pēkšņi izveidots valodas masīvs, kas turpmāk pakļauts nenovēršamai erozijai, tūkstošgadīgi uzslāņojumu veidojumi, kuru dziļums ir erozijas rezultāts (jēga rodas no vārdu erozijas, nozīmes – no zīmju erozijas) un kuri, tāpat kā visa kultūra, mūsdienās ir nolemti kļūšanai par rezervātu.


Es meklēju nākamo sociālo katastrofu tajā, kura notikusi ģeoloģijā, šai dziļuma izvērstībā, par kādu liecina izvagotie plašumi, sāļu un akmens krāvumi, kanjoni, kuros pazūd pārakmeņojošās straumes, senais lēnīguma bezdibenis, kuru rada ģeoloģiskie procesi; es meklēju to pat megapoļu vertikālēs.


Jo, izaugdams acu priekšā, tuksneša mentālais tēls veido sociālās dezertēšanas attīrītu formu. Dezafektācija te rod pilnīgu formu nekustīgumā. Aukstums un stingums, kas ietverti dezertēšanā un enukliācijā šeit, tuksneša zonā, iegūst savu skatāmo tēlu. Tuksneša šķērsgriezumā, ģeoloģijas ironijā transpolitiskais iemanto savu ģints un mentālo telpu. Mūsu bezrobežu, asociālās un virspusējās pasaules necilvēcīgums šeit tūdaļ rod savu estētisko un ekstātisko formu. Jo tuksnesis – tas ir tikai kultūras ekstātiska kritika, ekstātiska izzušanas forma.


Tuksneša klusums vienlaikus ir arī vizuāls. To rada skatiena ilgstamība, kas neatrod sev neko tādu, uz ko varētu koncentrēties.


Amerikāņu brīnums: skatuvisks brīnums.


VARENĪBAS GALS

ASV, tāpat kā visa pasaule, izrādījusies tādas pasaules kārtības priekšā, kurā nav sasprindzinājuma. Tā ir varenības nevarība.


Būtība slēpjas izkārtnē. Tā kā sabiedrība ir pilnīgi pielīdzinājusies projektam, tad viss tiek pasniegts kā tā realizācija un vadītājiem ir jāstrādā pie reklāmas tēla (look) veidošanas. Mazākā paviršība ir nepiedodama, jo līdz ar to tiek noniecināta visa nācija. Pat slimība var būt par tēla daļu, kā, piemēram, Reigana audzējs. Pretēji tam – politiskajam vājumam jeb atklātam idiotismam nav nozīmes. Spriež tikai pēc imidža.


Valdību „reklāmiskā” identitāte radniecīga veļaspulveru marku imunitātei.
Nevienā valstī vairs neuzskaita vadoņu kļūdas – tās kļūdas, kuras citos laikos paātrinātu viņu krahu un kuras tagad visa pasaule uztver ar vieglumu, simulējot valdīšanu un saskaņu, ko gūst par vienaldzības cenu. Tauta vairs nelepojas ar saviem vadoņiem, savukārt tie vairs nelepojas ar saviem lēmumiem. Pietiek ar visniecīgāko iluzoro kompensāciju, lai atjaunotu reklāmisko uzticību.


Tiesības tagad ir visur. Principā – pasaule ir atbrīvota, tai vairs nav par ko cīnīties. Taču tai pat laikā veselas grupas (kā arī atsevišķi indivīdi) iztukšojas iekšēji. Sabiedrība ir par viņiem aizmirsusi un viņi arī paši par sevi ir aizmirsuši.


Sabiedriskās domas remisija, vispārēja virzība uz centru pēc 70.-to gadu konvulsijām, jebkādu jaunu horizontu atcelšana, konservatīva un reklāmiska lietu kārtošana, elementāra performativitāte bez nākotnes izpratnes, ekonomija un treniņš, bizness un džogings, kaifa un orģijas beigas, naturālistiskās nodoma utopijas un biosociloģiskās rases konservācijas restaurēšana – vai tas viss kopumā nenozīmē varenības beigas un ieiešanu menopauzes histēriskajā eiforijā?

Žans Bodrijārs "Amerika"

Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard, 1929-2007) darbs "Amerika”
(Piezīmes par nodaļām "Izzūdošais punkts" un "Varenības gals")

Žans Bodrijārs ir franču sociologs, kurš pieder pie to 20.gs. 60.-80.gadu franču domātāju paaudzes, kuri, pievēršoties mūsdienu sociālo un kultūras reāliju apzināšanai, piedāvā gan neierastus skatu punktus, gan netradicionālu izteiksmes formu un teorijas, nereti izraisot asas diskusijas.

1986.gadā notiek Amerikas apceļojums un tiek izdota grāmata ar šādu pašu nosaukumu, respektīvi, „Amerika”. Tajā Bodrijārs izseko lietu un cilvēku izzušanas struktūrām un paradoksiem, kurus guvis, apceļojot Ameriku. Taču šis darbs nav tikai par Ameriku. Tas ir par mūsdienu sabiedrību vispār, kurā vērojama ļaunuma un kultūras totāla banalizācija, vienkāršošana, tuvojoties entropijas fāzei. Šajā darbā Bodrijārs atklāj mūsdienu sociālos procesus un konceptus, ko raksturo ambivalences fenomens: no vienas puses, globalizācija, pasaules mijiedarbība un globālās sabiedrības veidošanās, kā arī ar to saistītā telpas, vietas un teritorijas problēmu aktualizācija. No otras puses, sabiedrības un sociālo kopības formu fragmentācija un sairums, ko iezīmē intersubjektivitātes un komunikācijas struktūru diferences, zīmju un nozīmju nošķiršanās, maiņas struktūras izmaiņas, masu patērēšana, simboliskā maiņa un simboliskā vardarbība u.c. Tas ir ceļojums starp komunikācijas drudzi un nostaļģijas vienaldzību. Bodrijārs izvēlējies ceļot bez mērķa. Viņš saka: „Atsacīties no tūristiskiem krāmiem, no dabas jaukumu, ievērojumu vietu, ainavu vērošanas. Nav nekā svešāka tīram ceļojumam par tūrismu un izklaidi.”

Grāmata sastāv no sešām daļām:

1. Izzūdošais punkts (Vanishing point)
2. Ņujorka (New York)
3. Astrālā Amerika (Astral America)
4. Sasniegtā utopija (Utopioa achieved)
5. Varenības gals (The end of US power)
6. Tuksnesis mūžīgi (Desert for ever)

Par ko tad ir šī grāmata?

Tas ir sociologa pētījums, kas sākotnēji tapis kā vienkāršas ceļojuma piezīmes, piezīmes, kurās vērotājs ļāvies lietu sistēmām runāt pašām par sevi, ļāvies šīs valodas atraisītajām asociācijām.

Bodrijāra piedāvātais izteiksmes stils rada grūtības to konceptualizēt, lai tas nebūtu tikai teksta atstāsts, tāpēc esmu mēģinājis atrast atslēgas vārdus – konceptus, kas atsedz viņa skatījuma perspektīvu, lai gan vietumis neiztikt bez pārstāsta.

Darbā "Amerika" sastopamie Bodrijā atslēgvārdi, kas tik raksturīgi viņa izteiksmes un domāšanas stilam: simulācija, simulakrs, hiperreālais, ātrums, paātrinājums, izzušana, ilūzija, vizualitāte, reklāmiskums, specefekts, citplanētiskums, gadžeti, amibvalence, tukšums, jēgas tukšums, katastrofa, tuksnesis.

IZZŪDOŠAIS PUNKTS

Ambivalence, paradokss.

1) Sanantonio. Meksikāņi – par „čikanos” (cilvēki, kas cīnās par latino pašnoteikšanās tiesībām) tapušie strādā par gidiem un slavina amerikāņu nācijas varoņus, kas iznīcināja viņu pašu senčus. Tai pat laikā meksikāņi paši slepus šķērso ASV robežu, lai šeit atrastu darbu. Tas ļauj Bodrijāram teikt, ka "vēsture ir veikla izdomātāja".








Chicano











2) Nākamais paradokss parādās Soltleiksitijas apmeklējumā, kurā paralēli pastāv mormoņu pompozā simetrija, kas vienlaicīgi savijas ar Losandželosas mūsdienīgumu, ko raksturo tādi apzīmētāji kā „citplanētiska komforta „gadžeti””. Mūsdienu „informācijas tehnoloģijas” un to salīdzinājums ar citplantētiešu aprīkojumu Bodrijāra darbā izskan vairākkārtīgi, tādējādi iezīmējot šo tehnoloģiju šķietami ārpuscilvēcisko, atsvešināto izcelsmi.

3) kontrasts starp pieaugošo atomāro universa abstrakciju un pirmatnējo, iekšējo, nevadāmo vitalitāti – radošais nevis no iesakņotības, bet no iz-sakņotības. Amerika ir vientiesības zeme, kas ļauj Bodrijāram to dēvēt par nākotnes pirmatnējo sabiedrību: pa sablīvētu, sarežģītu, bet ārējā daudzējādībā brīnišķīgu rituālu sabiedrību. Tā ir sabiedrība bez pagātnes, kurā no puritānisma izaugošā ekoloģiskā un bioloģiskā pašsaglabāšanās morāle un ar to saistītā rasu diskriminācija ļauj visam pārvērsties par superaizsargātu dabas rezervātu. „Puritāniskā apsēstība ar saknēm raksturīga tieši tur, kur vairs nepastāv teritorijas. Apsēstība ar nišu, ar kontaktu tur, kur īstenībā viss notiek zem zvaigžņu vienaldzības.”

Soltleiksitija


Simulācija, specefekts, hiperreālais.

Kapitolijs – reliģiskā celtne. Tajā visas Jēzus bildes līdzinās zviedru tenisa zvaigznei Bjernam Borgam, bet pati reliģija kļuvusi par trešā līmeņa simulāciju: reliģija ir tapusi par specefektu. Simulācija un Specefekts ir vēl divi atslēgas termini, kas raksturo Bodrijāra skatījumu uz mūsdienu Ameriku un mūsdienām vispār. Simulācija raksturo realitātes un zīmes attiecības, tās ir zīmes, kas zaudējušas savu saikni ar savu apzīmējamo. Sepcefekts – efekts, kas kļuvis iespējams pateicoties masu mediju un jauno tehnoloģiju spējai radīt iluzoro, hipperālo, simulāciju. Reliģija ir pārvērtusies par „evaņģēlisko mārketingu”, par simbolu un zīmju patērējošu sfēru, kurā svarīgs ir „promotion”.









Bjerns Borgs








Bodrijārs raksta: „Pie tam visa pilsēta sevī ietver caurspīdīgumu un necilvēcīgus ārpuszemes objekta vaibstus. Simetriska, gaismojoša, valdonīga abstrakcija.” Jauno tehnoloģiju specefekti raisa asociācijas ar ārpuszemes civilizāciju. Savukārt pilsētai līdzās esošais sālsezers ar savu grandiozo sāls blīvumu rada priekšstatu par hiperreālo. Hiperreālisma jēdziens apzīmē tādu mūsdienīgās pasaules pieredzi, kas ir zīmju un simulācijas, nevis realitātes pieredze.

Par Soltleiksitiju: „Mutantu transseksuālā kapitālistiskā iedomība veido šīs pilsētas maģiju, tik atšķirīgu no Lasvegasas – milzīgas padauzas otrā tuksneša malā – maģijas.”

Pieminekļu ieleja. Beigtā Zirga rags. Lielais kanjons.

Erozija, rezervāts, tuksnesis.

„Ģeoloģiskā, tātad arī metafiziskā monumentalitāte pretstatā parastu reljefu fiziskam augstumam. Apvērsti reljefi, kurus ārdījis vējš, ūdens, ledus, ievelk jūs laika virpulī, lēni attīstošās katastrofas darbīgajā mūžībā.” Bodrijārs tajā saskata zīmju sablīvējumu, zīmes, kas izsaka „abstraktu tuksneša ģeoloģiju”, abstraktā tukšā telpa. Kā tajā dzīvot? Indiāņu to pārvarējuši ar savu maģiju.














Bodrijārs ļauj pasaulei atklāties kā zīmju un simbolu audeklam, kā tekstam, kurā pat tuksnesis un tajā esošie klani var kalpot par atslēgu, par izteiksmi tam, kas mūsdienās ir kultūra: „Un iespējams, ka tieši šie reljefi, kur zaudējuši savu dabiskumu, arī sniedz priekšstatu par to, kas ir kultūra. Pieminekļu Ieleja: pēkšņi izveidots valodas masīvs, kas turpmāk pakļauts nenovēršamai erozijai, tūkstošgadīgi uzslāņojumu veidojumi, kuru dziļums ir erozijas rezultāts (jēga rodas no vārdu erozijas, nozīmes – no zīmju erozijas) un kuri, tāpat kā visa kultūra, mūsdienās ir nolemti kļūšanai par rezervātu.” Kā to saprast? Noārdās lielās, tūkstošgadīgās jēgas, ko glabājusi kultūra. Lai saglabātu kaut minimumu no tām, atliek vien ievietot tos rezervātā.

Solka institūts















Soltleiksitija – mormoņu, bagāto puritāņu, konkistadoru pilēta, no kuras autostrādes vijas caur tuksnesi. Garām tuksnesim, kurā notiek pasaules lielāko ātrumu izmēģinājumi. Skaņas ātrums šajā vietā līdzinās tīrai virsmai, kā tuksnesim. Turpat līdzās ir Alamagoroda – pirmās atombumbas izmēģinājuma vieta, „apžilbinoši nedabiska bumbas gaisma pret žilbinošu zemes gaismu”. Ceļš tālāk ved gar Torrei Kanjonu, kurā atrodas Solka institūts – DNS un visu Nobela prēmijas laureātu bioloģiskā svētnīca, kas līdzinās antīkajai Mīnosa pilij. Tātad parādās zinātniskās institūcijas kā svētnīcas un dziļu kultūras apzīmētāju nozīmju pārklāšanās.










Katastrofa


„Es meklēju zvaigžņoto Ameriku, neauglīgās un absolūtās freeways brīvības Ameriku, bet nekad – sociālo un kultūras Ameriku, tuksneša ātrumu, moteļu un akmeņainas zemes Ameriku; nekad – dziļuma Ameriku, mentalitātes un tikumu Ameriku. Straujajā ainu nomaiņā, vienaldzīgajā televizoru mirgā, dienu un nakšu mijā, kas traucas caur tukšu telpu, brīnišķīgajā zīmju, tēlu, seju, automaģistrāļu rituālu bezafektīvajā secībā es meklēju to, kas ir vistuvāk tam atomārajam un izlobītajam visumam, par kādu, iespējams, līdz pat Eiropas būdiņām, pārtapis mūsu izplatījums.
Es meklēju nākamo sociālo katastrofu tajā, kura notikusi ģeoloģijā, šai dziļuma izvērstībā, par kādu liecina izvagotie plašumi, sāļu un akmens krāvumi, kanjoni, kuros pazūd pārakmeņojošās straumes, senais lēnīguma bezdibenis, kuru rada ģeoloģiskie procesi; es meklēju to pat megapoļu vertikālēs.”

Tuksnesis kā metafora mūsdienu skatījumam uz lietām un apkārtni.

Tuksnesis nav tikai fizikāla parādība. Tā ir metafora, kas atklāj kādu iekšēju pasaules izjūtu. „Jo, izaugdams acu priekšā, tuksneša mentālais tēls veido sociālās dezertēšanas attīrītu formu. Dezafektācija te rod pilnīgu formu nekustīgumā. Aukstums un stingums, kas ietverti dezertēšanā un enukliācijā šeit, tuksneša zonā, iegūst savu skatāmo tēlu. Tuksneša šķērsgriezumā, ģeoloģijas ironijā transpolitiskais iemanto savu ģints un mentālo telpu. Mūsu bezrobežu, asociālās un virspusējās pasaules necilvēcīgums šeit tūdaļ rod savu estētisko un ekstātisko formu. Jo tuksnesis – tas ir tikai kultūras ekstātiska kritika, ekstātiska izzušanas forma.”

„Tuksneša klusums vienlaikus ir arī vizuāls. To rada skatiena ilgstamība, kas neatrod sev neko tādu, uz ko varētu koncentrēties.”

Ātrums

Ātrums izdzēš pēdas, ātrums ir seku triumfs – sekas uzvar cēloni, tas ir mikļa triumfs pār laiku kā dziļumu, virsmas un tīras objektivitātes triumfs pār gribas (vēlmes) dziļumu. Ātrums kļūst par katastrofas vietu, laika un vietas aprīšanas vietu. Ātrums ir tukšuma iniciācijas telpa.

Jēgas izzušana

Redzēto iespaidu, cilvēku daudzums, mirgojošās izkārtnes, gar braucošas mašīnas logu garām skrejošās ainas – tas ir ātrums, kustība, kas ļauj izzust zīmju nozīmēm, jēgas sablīvējumiem, paverot zīmju tukšumu, sašķeltu un fragmentāru seismisko formu, taču ar savu intensitāti saglabājot jēgas simulāciju, savdabīgu kultūras vieglumu. „Viss, kas rodas, tiek nodzēsts.” „Šai ceļojumā man rodas tikai viens jautājums: cik tālu var aiziet jēgas iznīdēšanā, līdz kādai robežai var virzīties bezreferentā tuksneša formā, neriskējot saplīst kā ziepju burbulim un, protams, turklāt saglabājot ezotērisko izzušanas burvību?” Ceļojums pa Ameriku apvēršas neatgriezeniskā kustībā laika tuksnesī.

Kas tad ir izzūdošais punkts?

Izzūdošais punkts – punkts, aiz kura izmainās pati kustība. „Kustība, kas pati par sevi virzās cauri telpai, izrādās pašas telpas aprīta: patiesības beigas, faktiski – ceļojuma ainas beigas.” Tas ir "punkts, kurā centrbēdze kā kustība rada tukšumu, kas aprij. Šis galvu reibinošais (vertigo - angļu val.) moments tai pat laikā ir arī potenciāla vājuma moments. To neizraisa nogurums no attālumiem un karstums, tas nav rezultāts kustībai reālā telpas tuksnesī; tas rodas no neatgriezeniskas kustības laika tuksnesī."

VARENĪBAS GALS

„ASV, tāpat kā visa pasaule, izrādījusies tādas pasaules kārtības priekšā, kurā nav sasprindzinājuma. Tā ir varenības nevarība.”

Lai gan ASV vairs nav centrs, jo centrs nepastāv, tomēr tā Amerika, kuru radīja Rolands Reigans – no bagātā Kalifornijas štata nākošais gubernators, kuram pat nebija aizdomu par trūkumcietēju pastāvēšanu, nemaz jau nerunājot par saskari ar tādiem, ir specefektu Amerika – Amerika, kuru raksturo viegluma šantāža, eiforija, reklāmisks tēls. Reigans iedibināja viegluma šantāžu, atdzemdinot sākotnējo amerikānisko orientāciju uz utopijas realizēšanu. Amerika kļuva par „Labo utopiju”, iepretim „Ļaunajai utopijai” – komunismam.

(Rolands Reigans, 40. ASV prezidents no 1981. līdz 1989.gadam, iepriekš Kalifornijas gubernators, aktieris. Līdzīgi kā Arnolds Švarcnēgers, kurš arī ir Kalifornijas gubernators un izbijis aktieris. (Pēc Reigana nāca Bušs vecākais, tad Bills Klintons, tad atkal Bušs – tikai jaunākais. Tagad Obama.))

„Amerikāņi, kuru pārliecību iedragājis karš Vjetnamā, kas viņiem ir tikpat tāls kā komiksu citplanētiešu iebrukums, – kuru tā arī uztvēra, kā televīzijas karu, - kuri pilnīgi nesaprot, kādēļ tos ienīst visā pasaulē [..] šie amerikāņi ir noslēpušies viegluma paēnā, uzvarošā iluzionismā. Un arī tas ir īsti kaliforniskajā garā [..]” Reigans iedibina mirāžu.

Mūsdienās vadīt nozīmē demonstrēt savas uzticamības pārliecinošas zīmes, kam ir līdzība ar reklāmu – svarīgi sekot līdzi scenārijam. Līdz ar to būtība slēpjas izkārtnē, un neviens vēlētājs vairs nejautā, vai viņš savu vadoņu nopelniem, vai pat – vai viņi tic varas realitātei. Tas viņus novestu pārāk tālu. Tiek spriests tikai pēc imidža. Galvenais, lai valdība vieš uzticību, un šī uzticība līdzīgi kā veļaspulveru reklāmā tiek stiprināta ar reklāmu – iluzoru kompensijāciju. Visam ir savs promotion. Pat solījumu neizpilde ir spēcīgāka par to izpildi, jo veido enerģijas lauku, kas pievelk vēlētājus.

Taču šāda ilūzija, utopija ir nežēlīga, jo paredz citādu attieksmi pret ciešanām, katastrofām, slimībām un vecumu.

Must exit loģika.

Trūkumcietējiem ir jāpazūd. Kā pēc pastarās dienas – labie atzīti par labiem, bet pārējiem jāpazūd.

Atbrīvošanās un tiesības, disenfranchising (pilsoņa tiesību zaudējums).

„Tiesības tagad ir visur. Principā – pasaule ir atbrīvota, tai vairs nav par ko cīnīties. Taču tai pat laikā veselas grupas (kā arī atsevišķi indivīdi) iztukšojas iekšēji. Sabiedrība ir par viņiem aizmirsusi un viņi arī paši par sevi ir aizmirsuši.” Un ASV politika tapusi par atsvešinātu, par tādu, kas nav vairs orientēta uz integrāciju. Un tas norisinās visas pasaules mērogā.

„Socializācijas un līdzdalības aizsegā tā desocializē, nevis atbrīvo, bet izstumj. Sociālā kārtība aprobežojas ar maiņām, tehnoloģijām, avangarda grupām. Veidojas rezervāti, kas pārvēršas par izgāztuvēm, jauniem tuksnešiem jauniem trūkumcietējiem, līdzīgi kā par tuksnešiem kļūst teritorijas ap atomreaktoriem un autostrādēm. Tas rada pēc-orģiju efektu.

Paradoksālā uzticība

Bodrijārs norāda, ka Ameriku iespējams raksturo arī histerēze – seku atpalikšana no cēloņiem. Kā līķis, kas turpina kustēties. Tā ir pasaule, kurai „nav vairs nekādu problēmu” – mirusi pasaule, bet ar dzīvības pazīmju simulāciju. Tā ir inerce. Tādējādi Bodrijāra raksturojumā atkal ieskans noteikta atsauce uz laika izpratni un pārdzīvojumu mūsdienās.

Politisko uzticību raksturo reklāmas efektu radītās ilūzijas un vieglums. Reigana uzticību raksturo paradoksālā uzticība, kas ir iepretim reālajai uzticībai. Paradoksālā uzticība savu enerģiju rod nepiepildītā pareģojumā, tā rodas pateicoties sakāvēm, tikumu neesamībai. Tā rodas no sakāves nolieguma. Reigana Amerika parādās kā reliģiska sekta, kas apvienojas ap savu līderi tieši vēl vairāk tad, kad pareģojumi nav piepildījušies. To raksturo izteikums Who knows? – tie ir procesi, kas izdzēš atšķirības starp procesu un procesa ilūziju. Tādējādi Amerika iekļaujas neatšķiramības ērā un Reigans kļūst par mūsdienu amerikāniskās sabiedrības simbolu. Tā ir mītiskā un reklāmiskā Amerika, kuras iekšējo stabilitāti uztur regulāras reklāmiskās kampaņas, kas atjauno to pašapziņas pašreferenci. Amerika kļūst par iztēlojamu Ameriku, kas uztur Amerikas varenības simbolu. „Dolāra stabilitāte pasaules tirgū ir simbols un labākais piemērs.”

Taču šī stabilitāte arī ir iluzora, jo ir izzudusi tās pretestība, tās antivielas. Tā līdzinās kā pārlieku aprūpētam organismam, kuram zudusi imunitāte. Kā piemēramu Bodrijārs min Reigana audzēju. „Pašas varenākās pasaules lielvalsts vadītājam ir audzējs!” iesaucas Bodrijārs, norādīdams uz šī fenomena savdabīgo ironismu. Taču tas vēl nenonzīmē Amerikas galu, tā ir tikai „menopauze”.

„Sabiedriskās domas remisija, vispārēja virzība uz centru pēc 70.-to gadu konvulsijām, jebkādu jaunu horizontu atcelšana, konservatīva un reklāmiska lietu kārtošana, elementāra performativitāte bez nākotnes izpratnes, ekonomija un treniņš, bizness un džogings, kaifa un orģijas beigas, naturālistiskās nodoma utopijas un biosociloģiskās rases konservācijas restaurēšana – vai tas viss kopumā nenozīmē varenības beigas un ieiešanu menopauzes histēriskajā eiforijā?”

Bodrijārs norāda, ka Reigana efekts ir nogurdinājis Ameriku, un pārmaiņām būtu jāseko. Taču kādas tās būs? Varbūt tā būs tikai masku uzlikšana, Reigana masku uzlikšana?

svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs

Vardarbība.lv

Ierakstot Googlā vārdu "vardarbība" un aplūkojot atrastos ierakstus, nācās secināt, ka Latvijā ar vardarbību pārsvarā saprot, pirmkārt, vardarbību pret bērnu un sievieti ģimenē, otrkārt, pusaudžu vadarbību.

Pirmajā gadījumā vardarbības avots ir fokusēts vīrietī, turklāt tādā, kurš darbojas ierobežotā "telpā" - ģimenē. Vadarbība ir paslēpusies aiz ģimenes zieģeļa, kur tā ir piederīga noteiktam dzimumam. Te vardarbība ir arī dzimumu diferences kritērijs. To es sauktu par maskulīno vardarbību. Šī vardarbības forma ir progresējoša - tā "nepārriet", bet var kļūt arvien spēcīgāka un vardarbīgāka, tāpēc no tās ir jāatbrīvojas nekavējoties. Taču, ja atceramies Z.Freida rakstu "Bērnu sit" (tulkots arī latviski), tad sitējs pārsvarā ir Tēvs, kas šo vardarbības formu padara par dziļi simbolisksu, atbrīvošanās no kuras izraista izmaiņas simboliskajā kārtībā.

Otrajā gadījumā vardarbība tiek attiecināta uz noteiktu vecuma grupu - uz pusaudžiem, turklāt te tiek integrēta arī pirmā vardarbības izpratne - tā vairāk piedien vīriešu kārtas pusaudžiem, ne pusaudzēm. Šo otro vardarbības izpratni var dēvētu par attīstības perioda vardarbību. To raksturo tas, ka tā ir pārejoša - pusaudzim augot, vardarbības alkas var pārriet. Šī vardarbības izpratne savā ziņā tiek pat leģitimizēta, sakot, ka "iztrakosies un pārries" vai, ka tas pieden pie šī attīstības perioda. Pusaudžu varadarbība iezīmē arī alkas pēc identitātes. Tāpēc šo formu pat varētu dēvēt par "vardarbība pēc identitātes". Līdz ar to tai ir intencionāls raksturs - tā formē noteiktu fenomenu, ko var saukt par "pašizpratni", "pašidentitāti".

Abos gadījumos vardarbība iegulst noteiktā priekštatatā, kādam ir jābūt cilvēkam, un kā tam jāfunkcionē sabiedrībā. Un kā gan citādi? Abos gadījumos vardarbība ir tendēta uz atbrīvošanos - no uzbrucēja, varētu vispārināt un teikt - no pastāvošās iekārtas. Tādējādi vardarbības pārvarēšana pati ir vardarbība, jo nostājas pret pastāvošo kārtību, atsakās no tās iekšējās loģikas. Taču abi minētie gadījumi ir visnotaļ šaura vardarbības izpratne. Tās metastāzes ir daudz kur citur, turklāt centrs ir decentrēts. No kurienes aug vardarbība? Kas ir tās saknes un kāpēc tā tik ļoti vēlas demonstrēties vai slēpties?

Vizuālās ilūzijas: no ilūziju argumenta pie ilūziju psiholoģijas

Filosofiju tās ilggadīgajā tradīcijā cita starpā ir nodarbinājis jautājums, vai sajūtām un to veidojošajai uztverei var uzticēties: vai tas, ko par ārpasauli, realitāti sniedz piecas maņas – redze, dzirde, oža, garša, tauste – tāds arī ir vai tikai liekas, un varbūt vispār nepastāv. Minētā problēma ir tikusi izvērsta dažādās filosofijas tradīcijās un apakšnozarēs, meklējot atbildes uz jautājumu – kā iegūt drošticamas zināšanas par pasauli, piemēram, gnozioloģijā (vai maņas sniedz drošticamas zināšanas), epistemoloģijā (vai maņas ļauj izzināt pasauli tādu, kāda tā ir) u.c. Visradikālāk šis jautājums ir ticis diskutēts empīrisma un racionālisma starpā:
1) sajūtas nav nekādu drošu zināšanu pamats (piemēram, Dekarta filosofija);
2) tieši sajūtas ir visu drošticamo zināšanu izcelsmes pamats (piemēram, Bērklijs). Tiesa, filosofu diskusijas par ārpasaules drošticamas izzināšanas iespējām un nosacījumiem ir bijušas arī vēl pirms tam, piemēram, Sengrieķu filosofijā, pārspriežot un analizējot Zēnona aporijas, kurās ar sajūtām tvertais tiek konfrontēts ar jēdzienu analīzi un prāta secinājumiem. Tādējādi sajūtu drošticamība ne reizi ir tikusi apšaubīta. Tam par iemeslu kalpojusi, ja tā var teikt, sajūtu daba – tās ir ambivalentas, ar to saprotot, ka tas, ko es uztveru ar sajūtām, var izrādīties citāds, nekā tas ir, piemēram, raugoties no attāluma – tālumā koki var izskatīties īsāki nekā tuvumā. Tādējādi acīm redzamais var izrādīties ilūzija. Šajā rakstā, pirmkārt, mēģināšu norādīt uz vairākiem iebildumiem, kas var tikt izvirzīti saistībā ar uztveres problemātiku, balstoties uz ilūziju argumentu un to, kā vispār saprast, kas ir ilūzija filosofiskā nozīmē. To darīšu pārsvarā balstoties uz britu filosofa Tima Kreina rakstu „Uztveres problēma”, kas publicēts Stenfordas Universitātes veidotajā Filosofijas enciklopēdijā internetā. Otrkārt, iezīmēšu veidu, kā 20.gadsimtā, kad attīstās eksperimentālā psiholoģija un kognitīvās zinātnes, tiek skaidrots, kas ir vizuālā ilūzija. To es darīšu balstoties galvenokārt uz psihologu Stenlija Korena un Džoanas Sternas Gērgasas darbu „Redzēšana ir maldīšanās”.

1

Ilūzija tradicionāli tiek skaidrota sekojoši: „1) nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats; uztveres malds; 2) nepamatotas cerības, nepiepildāmas ilgas”. Taču filosofijā „ilūzijas” jēdziens ir ticis izmantots daudz plašākā nozīmē, ko izsaka sekojošais jautājums – vai viss, ko es uztveru, tik tiešām ir tāds, kādu es to uztveru, respektīvi, kā es varu izšķirt, vai viss nav tikai ilūzija? Līdzīgs jautājums var tikt uzdots saistībā ar halucinācijām (Minētais jautājums filosofijas vēsturē ir saistīts arī ar „nomoda-sapņa” nošķīruma pamatojums). Iepriekš teiktais attiektos uz visu uztveri, taču ir iespējams ilūzijas traktēt arī šaurākā nozīmē – ilūzijas ir atsevišķi uztveres gadījumi jeb izņēmumi. Plašā nozīmē ilūzijas skar visas maņas, t.sk., garšu, skaņu, tausti un smaržu, bet šaurā nozīmē, tās tiek saprastas kā vizuālu jeb optisku maldu gadījumi.

Analizējot sajūtas un uztveri, kā norāda Tims Kreins, viena no izplatītākajām un tradicionālākajām problēmām saistībā ar uztveri ir problēma, ko dēvē par „uztveres problēmu”, kuru rada uztveres ilūziju un halucināciju fenomeni. „Uztveres problēmu” var formulēt kā sekojošu jautājumu: ja šādas kļūdas – ilūzijas un halucinācijas – ir iespējamas, kā uztvere var būt tas, kas, intuitīvi nojaušot, tai vajadzētu būt: tiešai un tūlītējai pieejai realitātei?

Pamatjautājums, ar ko parasti sākas „uztveres problēmas” analīze, var tikt formulēts sekojoši: kā savstarpēji saskaņot atsevišķas mūsu pieredzes acīmredzamas patiesības par pasauli ar uztveres kļūdu iespējamību. Minētais jautājums jau paredz gan to, ka uztverē ir iespējams atšķirt patiesus uztveres gadījumus no aplamiem, gan arī to, kas ir uztvere. T.Kreina prāt, uztvere var tikt formulēta kā „atvērtība pasaulei” (openness to the world). „Taču šo atvērtību apdraud noteikts aktuāls vai iespējams fenomens, ko parasti dēvē par ilūzijām un halucinācijām. Līdz ar to filosofijas teorijām par uztveri būtu jāspēj sniegt atbildes uz šo apdraudējumu, sniedzot uztveres skaidrojumu par to, kas ir centrālās, svarīgākās un būtiskākās uztveres īpašības.”

T.Kreins uzskata, ka uztveres problēma būtu jānošķir no uztveres epistemoloģijas problēmas, kas meklē atbildi uz jautājumu, kā uztvere var dot mums zināšanas par ārējo pasauli. „Jo pat, ja kāds domā, ka uztveres epistemoloģijas problēma tiktu atrisināta, pieņemot, piemēram, kādas uzticamas teorijas uztveres garantu, tas, ko mēs šeit saucam par „uztveres problēmu”, paliktu. Tas ir tāpēc, ka uztveres problēma ir sava veida paradokss vai antinomija, kas rodas neatkarīgi no šīs epistemoloģijas gadījuma. „Uztveres problēmas” struktūra ir sekojoša: uztvere šķiet ir atvērtība pasaulei, bet šis fakts tiek apdraudēts ar pārdomām par ilūzijām un halucinācijām.” Līdz ar to uztvere, kā tā tika iepriekš raksturota, šķiet neiespējama. Viens no argumentiem, kas rada šo problēmu, ir ilūziju arguments.

Ar ilūziju, kā to norāda britu filosofs A.D.Smits, var tikt saprasts sekojošais, - „jebkura uztveres situācija, kurā fizikālais objekts tiek aktuāli uztverts, taču tas perceptuāli parādās citāds, nekā tas ir realitātē”. Piemēram, balta siena dzeltenas gaismas apspīdēta izskatās dzeltena, dzēriens var šķist salds, ja pirms tam ir ēsts, kas ļoti salds; skaņa izklausās skaļāka tuvumā nekā, ja to klausās no attāluma. T.Kreins uzskata, ka šādi izprotot ilūzijas jēdzienu tajā nebūtu jāietver maldināšanas jēdziens – šajā gadījumā tas nav būtiski, ka kāds tiek apzināti maldināts, pārliecinot ar uzskatu, ka lietas ir citādas, nekā tās patiesībā ir, jo var konstatēt, ka sastopas ar ilūziju tad, kad šī ilūzija notiek.

Lai gan daudzas lietas varētu tikt traktētas kā „ilūziju arguments”, tomēr, kā norāda T.Kreins, minētais arguments ietver sekojošus soļus:

i. Tad, kad kāds piedzīvo ilūziju (ir ilūziju subjekts), viņš apzinās kaut ko kā kvalitāti F, kas reālam objektam, tiekot uztvertam, aktuāli nepiemīt.

ii. Kad kāds apzinās, ka kaut kam piemīt kvalitāte F, tad viņš vienlaicīgi arī apzinās, ka ir kaut kas, kam šī kvalitāte piemīt.

iii. Tā kā reālais objekts hipotētiski ir ne-F, tad no tā izriet, ka ilūziju gadījumā vai nu reālos objektus apzināties vispār nav iespējams, vai arī tos ir iespējams apzināties tikai „netieši” (indirectly), nevis tiešā un nepastarpinātā veidā, kas atbilstu mūsu ierastajam veidam kā domājam par reālās pasaules uztveri un uztvertajiem objektiem.
iv. Nav nepatvaļīga veida kā nošķirt, raugoties no pieredzes subjekta skatu punkta, uztveres fenomenoloģiju no ilūzijas.

v. Līdz ar to nav pamata pieņemt, ka pat īstas (genuine) uztveres gadījumā notiek parastu objektu tieša un tūlītēja apzināšanās.

vi. Tādējādi mūsu ierastais viedoklis (view) par to, kas ir uztvere, ir – dažreiz saukts par „naivo reālismu” vai „tiešo reālismu” – aplams. Tātad uztvere nav tas, ko mēs par to uzskatām.

Minētais arguments ir negatīvs, jo norāda uz to, ka ārējās pasaules objekti, kurus ikdienā uztveram un pieņemam par īsteniem, nav tādi, turklāt tas var novest pie solipsisma un ārējās pasaules skepticisma problēmas. T.Kreins norāda, ka šajā punktā vairāki filosofi ir spēruši soli pretim nākamajam secinājumam – tā kā uztverot mēs vienmēr uztveram kaut ko, tad tas, ko mēs apjaušam (aware), ir cita veida objekti, „ne-parasti objekti”(non-ordinary objects), ko nereti mēdz apzīmēt kā „sajūtu datus” (sense-datum).

Kā norāda T.Kreins, pie ilūziju argumenta secinājuma nonāk, pieņemot: a) ilūzijas izpratni augstāk minētajā nozīmē; b) prasību, ka, ja kaut kas šķiet kā F, tad tas ir F; c) Leibnica vienādību neatšķiramības likumu. Leibnica likums ir būtisks, jo arguments paredz situāciju, kurā kaut kam ir uztverama īpašība (property), kas nepiemīt reālam objektam, uz ko ir vērsta uztvere. Jo, ja objektam A piemīt īpašība, kas objektam B nepiemīt, tad tie nevar būt identiski.

Viskontorvesālākais šajā argumentā ir tas, ka tad, kad kāds uztverot apjauš, ka kaut kam piemīt kvalitāte F, vienlaicīgi viņš arī apzinās, ka ir kaut kas, par ko viņš apzinās, ka tam nepiemīt šī kvalitāte. T.Kreins norāda, ka, izvēršot ilūzijas argumentu, ir arī jāņem vērā „fenomenālais princips”, ko viņš aizgūst no Hovarda Robinsona – „ja subjektam sensibli parādās kaut kas, kam piemīt noteikta sensibla kvalitāte, tad ir kaut kas, ko subjekts atpazīst kā tādu, kam piemīt sensibla kvalitāte”. Respektīvi, tad, kad es kaut ko uztveru, es vienlaicīgi spēju apzināties, ka es uztveru kaut ko – es spēju uztveres aktu nošķirt no uztveres objekta. T.Kreins uzskata, ka šis ir būtisks princips ilūziju argumentā, jo bez tā ir maz cerību secināt, ka ilūziju gadījumā mēs apzināmies jelkādu objektu. Taču var tikt jautāts – kāpēc šis princips ir jāpieņem par acīmredzamu? Daudzi filosofi esot to pieņēmuši kā pašu par sevi saprotamu. T.Kreins norāda, piemēram, uz H.Praisu, kurš ir teicis: „Kad es saku ‘šis galds man parādās brūns’, ir vienkārši skaidrs, ka es esmu pazīstams ar brūnuma aktuālo instanci”. Taču T.Kreins iebilst H.Praisam. „Iespējams, var tikt pieļauts, ja tik tiešām reāli ir šāda brūnuma instance, tad ir arī jābūt kādam objektam, kuram piemīt šī instance. Taču var tikt iebilsts, ka to apgalvojot ilūziju gadījumā, ir tikai brūnuma ilūzija, nevis brūnuma instance.”

Otrs arguments, kas līdzīgi „ilūziju argumentam” padara problemātisku uztveri, ir halucināciju arguments, taču to es šeit sīkāk neiztirzāšu. Tikai norādīšu, ka halucinācijas tradicionāli tiek skaidrotas kā „smadzeņu darbības traucējumu radīti uztvērumiem līdzīgi redzes, dzirdes u.c. tēli (pseidouztvērumi), ko neizraisa ārējs kairinājums, bet kas cilvēkam pašam liekas atspoguļojam īstenību”. Taču filosofijā halucināciju fenomens tiek saprastas citā nozīmē. „Halucinācijas ir pieredze, kas atgādina reālu, no psihes neatkarīgu objektu uztveri, taču šāds no psihes neatkarīgs objekts patiesībā netiek uztverts. Līdzīgi ilūziju jēdziena traktējumam, minētajā nozīmē halucinācijas nepieciešami neietver maldus; tām nav jābūt reālām halucinācijām, no kā cieš narkotiku un alkohola lietotāji.” Halucinācijas plašā nozīmē ir uztveres pieredze, kurā subjekts nespēj nošķirt uztveres pieredzi no uztvertā objekta.

Ņemot vērā ilūziju filosofisko nozīmi, kas aktualizē ne tik daudz, kas ir vizuālā jeb optiskā ilūzija vispār, bet drīzāk – kā ir iespējams nošķirt patiesus vizuālos uztveres objektus no tādiem, kas ir maldinoši, izriet vairākas uztveres teorijas, kuras mēģina sniegt atbildi uz uztveres problēmu. Kā norāda T.Kreins, vadošās uztvers teorijas pēdējo simts gadu laikā ir sekojošas: sajūtu datu teorija (sense-datum theory), apstākļu teorija (adverbial theory), intencionālā teorija (intentional theory) un disjunktīvā teorija (disjunctive theory). Neiedziļinoties katras teorijas galvenajos argumentos, jānorāda, ka pamatproblēma, kas tiek risināta visās šajās teorijās, ir sekojoša: kā saprast sajūtās dotos objektus un kā šos sajūtu objektus saattiecināt ar objektiem ārpasaulē (reāliem objektiem).

Taču, analizējot minētos jautājumus, ir jāizvairās no to pētījumos izdarīto secinājumu ekstrapolācijas draudiem. Uz minēto aspektu norāda arī britu filosofs Saimons Blekbērns, atrunājot, ka ir kļūdaini „ilūziju argumentu” ekstrapolēt uz visiem sajūtu gadījumiem, jo tas noved pie „vispārējas ilūzijas iespējas vai skepticisma par zināšanām”. S.Blekbērns arī atzīmē, ka ilūzijas vienmēr ir bijušas sākuma punkts epistemoloģijai un motivējušas faundationālistus (foundationalists) meklēt absolūti drošu sākuma punktu, kas būtu brīvs no jebkādiem sārņiem (contamination).

2

Ilūziju kā atsevišķu, nevis absolūtu gadījumu, pēta mūsdienu psiholoģija, kurā papildus pašas ietvaros veiktajiem pētījumiem tiek ņemti vērā arī pētījumi un atziņas no vairākām citām zinātņu nozarēm, kas pēta cilvēku kognitīvos procesus, piemēram, neirozinātnes, fizikas, filosofija, lingvistika u.c. Minētie pētījumi iekļaujas cilvēka uztveres un kognitīvo procesu izziņas ietvaros.

Kopīgā iezīme, kas raksturo mūsdienu psiholoģijas pētījumus saistībā ar vizuālajām ilūzijām ir tas, ka tā neuzdod jautājumus, kas parasti tiek uzdoti filosofijā: Kāda ir realitātes daba? vai Ko mums būtu jādefinē kā patiesu vai spriedumu? To vairāk interesē cilvēku mentālie procesi, kurus var eksperimentāli izpētīt, un šo procesu līdzdalība noteiktu vizuālo kļūdu gadījumos. Psihologi Korens un Gērgasa skaidro, ka mūsu priekšstati parasti ir akurāta reālās pasaules stimulu attiecību rekonstrukcija. Taču dažreiz tie ir kļūdaini. Pētnieki norāda uz četrām grupām, kā ir iespējams sakārtot uztveres kļūdas. Pirmās rada traucējumi vai ierobežojumi, kas ir radušies pašam uztverošajam orgānam. Otrā – tieši ienākošā stimula izkropļojumi; trešo veido noteiktu sistemātisku uztveres kļūdu salikums. Savukārt ceturtā ir vizuālā ilūzija. Ilūzijām būtiska īpašība ir tā, ka tās uztvērēju pārsteidz un iepriecina. Abus pētniekus vada pārliecība – ja būs zināms, kā darbojas vizuālā sistēma, vizuālās ilūzijas turpmāk vairs nepastāvēs.

Vizuālo ilūziju pētījumu aizsākumi mūsdienu psiholoģijas izpratnē ir meklējami 19.gs. vidū, kad 1854.gadā psihologs J.J.Opels (J.J.Oppel) publicēja rakstu, kas ietvēra tam laikam novatorisku materiālu – psiholoģiski tika analizēts dažādu līniju izklāsts, kas izkārtots divās līnijās: vienā tikai divas līnijas, otrā daudzas. Tas, kas interesēja J.J.Opelu, kā norāda Korens un Gērgasa, ir tas, ka abu līniju izkārtojumu rindas izskatās atšķirīgas pēc izmēra, lai gan fizikāli izmērot, tās ir vienādas. Tieši J.J.Opels sāk lietot terminu „ģeometriska optiskā ilūzija” (geometrish-optishe Tauschung), ar ko viņš apzīmēja minēto līniju gadījumu. Drīz vien viņa aplūkoto parādību centās skaidrot vairums fiziķu, fiziologu, filosofu un psihologu, piemēram, Boldvins, Brentano, Ebinghaus, Helmholcs, Vunds u.c. Savukārt vizuālo ilūziju eksperimentālo pētījumu aizsākums ir meklējams J.J.Opela laika biedra Johanesa Millera (Johannes Meller, 1801-1858) darbos. 1826.gadā J.Millers publicēja divas grāmatas, kurās analizēja vizuālās ilūzijas, kas tika saprastas kā „pēcattēli” (piemēram, apžilbums), krāsainu gaismas staru sajaukšanās rezultātā radušās krāsu izmaiņas gaismā u.tml. Tieši J.Millers ir tas, kas ilūziju analīzē kā viens no pirmajiem pievēršas nervu darbības analīzei.

Pretruna, kas bija atklāta starp uztveri un realitāti, izraisīja daudzus pētījumus, kas mēģināja parādīt, ka acis nav tikai pasīva kamera, kas uztver un caur kurām ieraksta ārējās pasaules stimulus. Pētījumi parādīja, ka uztvere ir aktīvs process, kas norisinās smadzenēs un nav tieši paredzams, balstoties uz fizikālo attiecību zināšanām. Kā norāda Korens un Gērgasa, vizuālo ilūziju pētījumi būtiski stimulēja psiholoģijas kā mentālos fenomenus pētošas zinātnes rašanos. Tas arī parādīja, ka fizikālajai un fenomenālajai (cilvēka uztveres veidotajai) sfērai katrai ir savas likumsakarības, un tās ir jāpēta neatkarīgi, nevis vienu otrai pakārtojot, tai pat laikā saglabājot vērstību uz to, ka abas šīs sfēras ir izzināmas.

Nākamo attīstības posmu vizuālo ilūziju izpētē psiholoģijā spēcīgi ietekmēja Vilhelma Vunda (Wilhelm Maximilian Wundt, 1832-1920) teoriju rašanās, kas tiek uzskatītas par mūsdienu psiholoģiju pamatu. Vunda idejas tālāk tika izvērstas biheiviorisma un geštalta psiholoģijā, kuras abas ieņēma kritisku attieksmi pret vizuālajām ilūzijām. Biheiviorisms centās atteikties no ilūzijām metodoloģisku apsvērumu dēļ, savukārt geštalta psiholoģija – teorētisku apsvērumu dēļ. Geštalta psiholoģijā vizuālā ilūzija ir tikai vēl viens normālas uztveres manifestācijas veids, savukārt biheiviorismā – tā neietilpst mentālajā saturā, līdz ar to nav pieejama analīzei. Tālāk vizuālās ilūzijas tika pētītas, sākot tikai no 1950.gadiem, kad par tām atjaunojas interese un attīstās kognitīvās zinātnes.



Millera-Liera (Mueller-Lyer) ilūzija ir viena no populārākajām vizuālajām ilūzijām: abas horizontālās līnijas ir vienāda garuma, lai gan augšējā šķiet īsāka nekā apakšējā.







Vizuālās ilūzijas ir grūti klasificējamas, jo pētnieki saskaras ar grūtībām izvirzīt vienu kritēriju, kā tās klasificēt. Drīzāk tās tiek apzīmētas, nevis klasificētas, tādējādi runājot par atsevišķām vizuālajām ilūzijām, kas nosauktas to pētnieku vārdā, kas tās ir atklājušas, piemēram, Millera-Liera ilūzija. Korens un Gērgasa piedāvā vizuālās ilūzijas klasificēt pēc to radītā sagrozīšanas veida (kind of distortion). Līdz ar to ir divas vizuālo ilūziju grupas: izmēra sagrozīšana (distortion of size) un virziena sagrozīšana (distortion of direction), lai gan iepriekš pētnieki visbiežāk vizuālās ilūzijas ir klasificējuši pēc to apveidu jeb kontūru līdzībām, kad kāda noteikta ilūzija tiek ņemta par paraugu citu sakārtošanai, nodēvējot visu šo ilūziju grupu, piemēram, par Millera-Liera efektu.

Kā jau tika minēts, vizuālās ilūzijas tiek skaidrotas, ņemot vērā vairāku zinātņu nozaru atziņas. Viens no būtiskiem aspektiem ilūziju rašanās skaidrojumam ir atziņas, kas tiek iegūtas analizējot redzes darbību: optikas likumi, tīklenes uzbūve un centrālās nervu sistēmas uzbūve.

Eksperimentālā psiholoģija ir atklājusi vairākas ar uztveri saistītas likumsakarības, tieši pētot vizuālās ilūzijas. Viens no uzskatiem, kas skaidro to, kāpēc cilvēki redz vizuālās ilūzijas, ir tas, ka uztverē ienākošie stimuli jeb sajūtas tiek organizēta jēbpilnā veidā. Geštalta psiholoģija uzskata, ka uztverē dotās sajūtas tiek organizētas jēgpilnos veselumos jeb geštaltos, un tas ir viens no veidiem kā tiek organizēta uztvere. Tādējādi geštalta psiholoģija ļauj izskaidrot, piemēram, truša-pīles attēlu (Duck-Rabbit), kurā viena veseluma uztvērums tiek „pārslēgts” uz otra veseluma uztvērumu, taču tos uztvert vienlaicīgi nav iespējams. Geštalta psiholoģija skaidro arī iluzorās kontūras, kā, tas ir Kaniza trijstūrī: cilvēka uztverei ir tendence veidot veselumus tur, kur to nemaz nav.

Ilūzijas var arī radīt cilvēka tendence uztvert pasauli trijās dimensijās pat tad, ja attēls ir veidots tikai divās dimensijās kā tas ir, piemēram, Ponzo ilūzijā, kur augstāk esošā līnija attēlā izskatās tālāk nekā zemāk esošā, lai gan tās ir vienādi garas un atrodas divu dimensiju plaknē. Šī uztveres aspekta atklāšana ļāva izvirzīt vienu no veidiem kā skaidrot Millera-Liera ilūziju.

Līdzīgi kā uztvere konstruē trīs dimensijas divu vietā, var tikt konstruēta kustība tur, kur tā nepastāv, piemēram, kino balstās tieši uz šo fenomenu – ātri kustīgi attēli rada iespaidu, ka notiek kustība. Minētā uztveres īpatnība parādās arī Fī fenomenā un Beta kustībās.

Vizuālas ilūzijas var radīt arī krāsu un kontrastu konstantums vai izmaiņas. Piemēram, vienādas krāsas un kontrasta attēli var tikt uztverti kā atšķirīgi, ja mainās to apkārt esošais fons, piemēram, no gaišāka uz tumšāku. Līdzīga uztveres īpatnība ir novērojama t.s. Ebinghausa ilūzijās, kad starp lieliem apļiem izvietots aplis izskatās mazāks nekā, ja tas ir izvietots starp mazākiem apļiem.

Tādējādi mūsdienu filosofija, analizējot ilūziju argumenta radītos jautājumus par uztveri, ļauj konstruēt un precizēt uztveri skaidrojošo konceptuālo karkasu, kurā darbojas psiholoģija un citas cilvēka mentālos stāvokļus un to dabu pētošās zinātnes. Savukārt psiholoģija, ņemot vērā vairāku zinātņu atziņas par cilvēka uztveri, empīriski un eksperimentāli var atklāt likumsakarības, kas skaidro kā darbojas konkrētas vizuālās ilūzijas un cilvēka ikdienas uztvere. No vienas puses, šo likumsakarību atklāšana ļauj radīt arvien jaunus iluzoros attēlus, piemēram, kā to dara japāņu psihologs Akijoši Kitaoka. No otras, šo likumsakarību atklāšana atvieglo cilvēka ikdienas dzīves organizāciju tur, kur būtiska ir vizuālā uztvere, piemēram, aivolidojumu organizēšanā un pilotu apmācībās, arhitektūrā, kino, glezniecībā, dizainā u.c.


Izmantotā literatūra:

  1. Bērklijs, Dž. Traktāts par cilvēka izziņas principiem. Trīs sarunas starp Hilasu un Filonusu. Rīga: Zvaigzne, 1989.
  2. Blackburn, S. The Oxford dictionary of philosophy. Oxford: Oxford University Press, 1996.
  3. Coren, S., Girgus, J. S. Seeing is deceiving. The psychology of visual illusions. New York: Lawrence Erlabaum Associates, 1978.
  4. Crane, T. The problem of perception. Pieejams: http://plato.stanford.edu/entries/perception-problem/
  5. Daģis, G. Ģeometrija un pasaules vizuālā uztvere. // Latvijas Universitātes raksti. 2007, 713. sēj.: Filosofija. Rīga : Latvijas Universitāte, 2007, 171.-179. lpp. Pieejams šeit.
  6. Dekarts, R. Pārruna par metodi. Rīga: Zvaigzne: 1978.
  7. Henle, M. (ed.) Vision and artifact. New York: Springer Publishing Company, 1976.
Teksts pdf formātā pieejams šeit.