otrdiena, 2009. gada 1. decembris

Piezīmes par valsti, protestiem un risinājumiem

Šī komentāra pamattēze ir: lai uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju, ir ievērojami jāpalielina uzņēmējdarbības un zinātnes sadarbība.

Latvijā pašreiz notiek dažādi nemieri, protesti "pret". Taču "pret" ko? Kopsavelkot varētu teikt - pret valdību, pret politiķiem, lai gan šis "pret" mēdz būt ļoti nekonkrēts un individualizēts. Respektīvi, "pret" tiem, kas reprezentē un kuriem ir deleģēta valsts pārvalde. Tas nozīmē, kuri ir atbildīgi par valstij neatņemamu un nepieciešami piederīgu funkciju kontroli, pārraudzību, plānošanu, vadīšanu. Un, faktiski, ar šo punktu politiķis ne ar ko neatšķiras no jebkura cita vadītāja, no jebkuras citas autoritātes, piemēram, skolotāja, pasniedzēja, policista, mācītāja, vecākiem (Vai šīs autoritātes Latvijā netiek cienītas? Varbūt - mācītāji.)

Kas ir valsts funkcijas? Piemēram, nodrošināt tās teritorijā esošo iedzīvotāju migrācijas regulāciju, teritorijas sargāšana, kārtības nodrošināšana, birokrātisko resursu kontrole, lai tie būtu spējīgi iekasēt nodokļus. Pašreiz notiek šo funkciju pārvaldes optimizēšana, pārskatīšana, revidēšana, balstoties uz pamatjautājumu - vai tiešām valstij tas ir jādara un, ja jādara, vai tam ir jāatvēl tādi resursi?

Kā redzams, resursi tiek samazināti. Tāpēc ir skaidrs, ka valsts pārvaldē darba vietu skaits tuvākajā laikā nepalielināsies. Ja tā, tad ikvienam bezdarbniekam būtu jāmeklē cits darba devējs. Bezdarbniekiem būtu jāvēršas pie uzņēmējiem, vai arī pašam par tādu jākļūst. Jo tieši uzņēmējdarbība tuvākajā laikā "vairos" naudu un darba vietas Latvijā. (Jāatzīst, ka arī tie, kas izbrauc no Latvijas darba meklējumos, brauc strādāt privātajā sektorā, nevis, teiksim, Īrijas ministrijās). Ironizējot varētu teikt, ka protestiem būtu jābūt nevis pie Saeimas vai MK ēkas, bet pie uzņēmēju ēkām. Bezdarbniekiem jāorientējas uz vietām, kas nav atkarīgas no valsts finansējuma.

Uzņēmēji teiks - bet mums nav darba vietu. Taču, ja atceramies aksiomu, ka ikviena uzņēmējdarbība ir tendēta uz arvien lielākas peļņas gūšanu, uz savas ražošanas un noieta tirgus paplašināšanu, tad šāda atbilde ir vien savas neprasmes apliecināšana. Tātad - ja kāds saka, ka man nav darba vietu, tas nozīmē - "es nezinu, kā attīstīt savu ražošanu".

Lai attīstu ražošanu, ir jābūt "idejai" - jaunam un oriģinālam produktam, kuru tirgot, ražošanas efektivitātes palielināšanas idejām u.tml. To uzņēmējs var izgudrot pats, vai arī vērsties pie kāda, kas to jau ir izdarījis vai ir gatavs to izdarīt viņa vietā vai labāk par viņu. Te "uz skatuves" parādās zinātne šī vārda plašākajā nozīmē. Manuprāt, šajos krīzes apstākļos Latvijas uzņēmējiem vajadzētu stāvēt rindā pie Latvijas vai ārvalstu zinātniskajiem pētniecības un izglītības centriem, kas palīdzētu kopā vai atsevišķi izgudrot jaunus produktus. Uzņēmējiem ir jāpalielina sava jauda.

Kāda ir valsts loma šajā spēlē? Valsts ir ne tikai arbitrs strīdos, bet arī taisnīgs līdzekļu sadalītājs, lai tie, kuriem sākotnējās pozīcijas/resursi (piem., bērni no nelabvēlīgām ģimenēm u.tml.) atšķiras no citiem, tomēr būtu vienlīdzīgi ar citiem spēlētājiem. Ir saprotams, kāpēc uz ielām protestē policisti, pensionāri, ārsti, skolotāji. u.c. no valsts finansējuma atkarīgie. Lai gan, izņemot policiju, citi, stingri ņemot, varētu tikt nodoti privātā pārvaldniecībā - slimnīcas var būt privātas, skolas un augstskolas arī var būt privātas vai pa maksu, pensijas var tik krātas privātos pensiju fondos, institūti var atbalstīt privāto filantropu idejas. Valstij būtu vien jākontrolē, lai visiem tik un tā būtu iespējas saņemt gan pamatizglītību, nepieciešamo veselības aprūpi u.tml.

Kāds būtu pretarguments manām pārdomām? Pirmkārt, realizējot augstāk minēto modeli, kad zinātne kļūst cieši sasaistīta ar uzņēmējdarbību, rastos drauds, ka vairums zinātņu nozaru nespētu argumentēt finansējuma nepieciešamību un būtu lemtas izzušanai. Piemēram, ja eksaktās zinātnes (fizika, ķīmija) to varētu panākt, tad ko būtu jāiesāk vairumam humanitāro zinātņu? Otrkārt, lai uzņēmēji spētu investēt intelektuālās jaudas palielināšanā, tiem ir nepieciešami papildus līdzekļi, kas tiem var nebūt un kurus neviens var nevēlēties tiem piešķirt vai aizdot. Treškārt, cilvēki paši var organizēties, veidojot uzņēmumus (piemēram, satiekoties vienam grāmatvedim, vienam izgudrotājam, vienam personāla vadītājam, vienam šoferim utt. var izveidot kopēju uzņēmumu. Pretarguments - kur ņemt sākotnējas investīcijas?). Ceturtkārt, tā varbūt ir vien "tukša demagoģija"...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru