ceturtdiena, 2009. gada 10. decembris

Kino, kas uzrunā

Takeshi Kitano "Ahilejs un bruņurupucis"(Akiresu to kame, Japāna, 2008)
http://www.imdb.com/title/tt1217243/

Filma stāsta par zēnu Mačisū, kura tēvs, būdams rūpnieks un baņķieris, vienlaikus arī gleznu kolekcionārs, vēlas, lai dēls kļūtu par izcilu mākslinieku. Un zēns arī neko citu nedara – tik zīmē, pat, ja jādara, kas cits, piemēram, matemātikas stundā skolā jārisina uzdevumi, vai jāļauj autobusam braukt tālāk, nevis tas jāaptur, nostājoties tā ceļā, lai varētu uzzīmēt citādi kustīgo objektu. Taču pavērsiens zēna dzīvē nāk ar tēva uzņēmumu bankrota un tam sekojošo tēva slepkavību/pašnāvību, mātes pašnāvību. Seko nežēlīga dzīve laukos, smaga dzīve pusaudža gados. Taču gleznošana paliek – Mačisū to dara pat uz darba rēķina. Līdz sastop kādreizējā tēva izstāžu kuratora dēlu, kas arī ir kurators. Viņš kļūst par Mačisū padomdevēju, sakot kādā virzienā būtu jāattīsta gleznošana. Un, šķiet, tas kļūst liktenīgi Mačisū – viņš kļūst atkarīgs no šiem padomiem. Tiesa, jau iepriekš, dzīvojot laukos, viņš saņem kāda lauku mākslinieka norādi – "Tu glezno nepareizi." Tālāk, pārmetumu par citu mākslinieku atdarināšanu, Mačisū saņem arī no mākslas kuratora. Un tā līdz mūža beigām, meklējot arvien jaunus un jaunus mākslas izteiksmes līdzekļus, nevis, lai ļautos mākslas darbā atklāties patiesībai, bet cenšoties izpatikt mākslas kuratoram. Šķiet, šajos meklējumos Mačisū zaudē jebkādu saikni ar dzīvi – visa apkārtējā pasaule kļūst par iespējamo mākslas objektu vai līdzekli tā radīšanai – pat miruši gados jaunā meita ir vien iespējamais jauna mākslas darba līdzeklis, nekas vairāk. Viņu pamet arī visu laiku līdzdarbīgā sieva – vienīgais cilvēks, kas saprata mākslinieku. Mačisū turpina meklēt īsto "piedāvājumu", ejot līdz pat galējām situācijām – eksperimentiem ar pirmsnāves stāvokļiem, kuros esot varētu uzgleznot Īsto mākslas darbu. Taču – nesekmīgi. Ir pazaudēta dvēsele, ar kuru gleznot – kā to reiz raksturoja kāds Mačisū studijas biedrs, kas, zīmējot kluso dabu, to pārvērta grafiskā eksperimentā, bet vēlāk kļuva par slavenu grafiti mākslinieku Amerikā. Pēc smagiem apdegumiem, jau sirmā vecumā un vientulībā palikušais Mačisū ir vien izsmiekla objekts ārstiem un krāmu tirdziņa apmeklētājiem. Kas ir īstā māksla? Tas paliek skatītāja ziņā, bet filma beidzas ar sievas aicinājumu Mačisū doties mājās...

Sergei Dvortsevoy "Tulpan"(Kazahkstāna, 2008)
http://www.imdb.com/name/nm0245361/

Kazahstānas okeāna – bezgalīgās stepes apogejs, kas ir kā magnēts, kā "Solaris" kosmiskā apziņa. Tuļpan – tas ir meitenes vārds, tas ir arī tikko no armijas pārnākušā puiša sapnis par nākotni. Atgriešanās ir grūta – spītīgi smagi sadzīviskie apstākļi, nevešanās līgavas meklējumos. Taču galvenais varonis Boni tomēr paliek uzticīgs stepei, nevis lielpilsētas vilinājumam, kuram ļaujas ne tikai viņa draugs, bet arī Tuļpans, kas dodas uz "koledžu".

Nagisha Oshima "Jūtu impērija"(Ai no corrida, Japāna, 1976)
http://www.imdb.com/title/tt0074102/

Atklātība, kas sevī slēpj aizklātību.

Claire Denis "Trouble every day"(Francija, 2001)
http://www.imdb.com/title/tt0204700/

Vampīrisma dzimšana no farmaceitiskajiem eksperimentiem smadzeņu pētījumos. Joprojām cenšos sadzīt rokā kādu citu Klēras Denī filmu "L'Intrus". Pēc abu filmu noskatīšanās, kāds interneta kino blogeris bija ierakstījis, ka ir divas Klēras Denī. L'Intrus, šķiet, ir slavena ne tik daudz pašas filmas dēļ, cik dēļ mūsdienu franču filosofa Žana Lika Nansī komentāriem par šo filmu – kā Nansī teksts par šo filmu, nevis pati filma.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru