otrdiena, 2009. gada 10. novembris

Vilciens uz Nansī

Kā atpūta no studijām joprojām ir kino (vizuālā patērēšana?):

Krievijas m.f. "Бумажный солдат"(2008) ir stāsts par pirmos kosmonautus sagatavojošo gruzīņu ārstu, kas mirst dienā, kad Gagarins paceļas gaisā. Ārst dzīvo savā - atzinību neguvušā, nepārliecinātā - pasaulē, kas, kā liek nojaust režisors, rada atsvešinātību pret apkārtējiem - pret sievu, kas netiek sadzirdēta, draugiem, draudzenēm. Vai zinātnei tiešām nav nekā kopīga ar cilvēciskajām attiecībām, cilvēku pasauli? Kolorīts ir kāda varoņa teiktais - vēlme dēvēt sevi par inteliģences pārstāvi ir mazvērtības kompleksa pazīme. Režisors A.Germans par šo darbu esot saņēmis vairākas balvas. Kāds filmu izvietojis arī YouTube.

Lielisks baudījums bija "Ten minutes older". Divsēriju filmu (Čells un Trompete) ir veidojuši vairāki pazīstami režisori, piemēram, Godārs, Kaurismeki, Džārmušs u.c. kā veltījumu režisoriem Podniekam un Hercam Frankam. Filmas veido īssstāsti/īsfilmas par laiku (Čells) un dzimteni (Trompete). "Čellā" īpaši interesanti bija skatīties īsfilmu "Vilciens uz Nansī" - sarunu starp Anu Samardžiju un Žanu-Liku Nansī, mūsdienu franču filosofu, sarunu par atšķirībām, asimilāciju, nosacījumiem, kādos domājam par kopību, par Eiropu u.c. Savukārt "Trompetē" - Kaurismeki, ko sāku apbrīnot arvien vairāk dēļ "skaidrības" un "minimālisma".

Noskatījos arī Abasa Kiarostami "Maize un aleja" - stāstu par suni un zēnu jeb - lai tiktu garām niknam sunim, vienmēr līdzi jābūt desai vai maizei. Stāsts par bailēm un pamestību. Nansī min, ka Eiropas krīzi uzrāda arī tas, ka jaunais kino ienāk Eiropā no Āzijas, proti, no Irānas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru