sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Ņūtons vs Leibnics

Kas gan mums zināms par Ņūtonu un Leibnicu? Varbūt skolas laikā dzirdēts par Ņūtona trim dabas likumiem, Leibnica logaritmiem? Iespējams, matemātiķi, fiziķi un filosofi te varētu piebilst ko vairāk.

Šie divi zinātnieki bija sava laika izcilākie savu jomu pārstāvji – fiziķis un matemātiķis. Šī piebilde pat ir nedaudz neprecīza, jo 17.-18.gadsimtā filosofija, fizika un matemātika vēl nav strikti nodalījušās viena no otras, kā neatkarīgas zinātnes. Tāpēc Ņūtona tekstos varam atrast ne tikai matemātikas un fizikas aprēķinus, bet arī pārdomas par dabas uzbūvi, telpas un kustības attiecībām. Pārdomas par to, ko mēdz dēvēt par „dabas filosofiju”.

Atslēgas figūra Ņūtona dabas filosofijas izstrādē ir Dekarts. Tieši Dekarta darbs „Filosofijas principi” iemanto Ņūtona lielāko kritiku nekad viņa dzīves laikā nepublicētajā darbā „Par gravitāciju”.

Pašreiz strādāju pie mācību esejas par Ņūtona un Leibnica nesaskaņām, kas balstījās viņu atšķirīgās izpratnēs par mehānikas būtību un tās pielietojamību cēloņsakarību skaidrošanai. Leibnics uzskatīja, ka mehānika ir saprātīga (intelligent) un balstīta uz sadursmēm (collision). Piemēram, kustība rodas no tā, ka viens objekts "ietriecas" otrā, vai arī – kustība apstājas, jo kāds viens objekts traucē otram. Šis piemērs var šķist triviāls, taču divu objektu sadursme bija pamatmodelis planētu kustību skaidrojumam saules sistēmā.

Savukārt Ņūtons neuzskatīja, ka visas dabas parādības var izskaidrot tikai ar sadursmēm, pietiek ja to var izmērīt. Par galveno Ņūtona un Leibnica strīdus objektu kļuva gravitācijas spēka skaidrojums – kā cēloņsakarību ietvaros izskaidrot ķermeņu savstarpējo pievilkšanos? Leibnics pārmeta Ņūtonam, ka Ņūtons gravitāciju skaidro kā kaut ko 'mistisku', kā 'brīnumu', ja vien netiek ieviests 'ētera' jēdziens – sīku daļiņu iedarbība uz objektiem un debesu ķermeņiem, kas notur planētas to orbītās, neļaujot tām „aizlidot” centrbēdzes kustībā. Lai gan Ņūtons noraidīja ‘ētera’ esamību, viņš patiesi nesniedza skaidrojumu tam, kas ir gravitācijas (pievilkšanās) cēlonis, taču viņš pamatoja, ka gravitācija ir cēlonis citām dabas parādībām, turklāt norādīja, ka ne visu, kā to vēlētos Leibnics, var izskaidrot ar mehānistiskām cēloņsakarībām – kā divu objektu sadursmi. Piemēram, cilvēku pārvietošanās ir saprātīga, taču tā nav sadursme.

Tuvāk ar pamattekstiem var iepazīties šajā grāmatā - Isaac Newton, Philosophical Writings (Cambridge Texts in the History of Philosophy), Andrew Janiak (Editor), 2004.

Ņūtona "De Gravitatione" pieejams arī Google Books - šeit.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru