sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Kopības cilvēks

Istabas biedrs no Ganas, sauksim viņu par Eliasu, ir atšķirīgs no manis. Kad es guļu, viņš mēdz čabināt politelēna maisiņus, grabināt atslēgas, ļaut aizcirsties skapja durvīm, neizslēgt gaismu vai tieši pretēji - ieslēgt to nakts laikā visā istabā. Kad viņš guļ, es cenšos būt kluss un viņu netraucējošs, rēķinoties, ka viņš guļ.
Elisa dzīvē svarīgu lomu ieņem Dievs. Viņš ne tikai svētdienās apmeklē baznīcu, bet regulāri konspektē Bībeli un lūdzās. Viņam bija svarīgi arī noskaidrot, uz kādu baznīcu eju es.
Viņš, atgriežoties no mācībām, vienmēr skaļi saka "Labvakar" un aizejot "Uz redzēšanos". Vienmēr apjautājas, kā es pavadīju dienu un vai pa nakti esmu izgulējies.
Atceros, pirmās satikšanās reizē viņš pateica "paldies" un pateicībā paspieda roku kādas reizes desmit. Tādu pazemību biju vien dzirdējis par japāņiem, bet ne piedzīvojis.
Ja runājam par kaut ko tādu, kā individuālism, tad šķiet, ka Elias nav indivudālists. No vienas puses, tas man liek justies tā, it kā viņš nerēķinās ar manām interesām, taču, no otras puses, man šķiet, ka šeit parādās kāda atšķirība mūsu pasaules uzskatos. Viņa nerēķināšanās nav apzināta darbība. Runa ir par kādu kopības izjūtu, kas paredz 'nobīdīt malā' daļu no personiskajām interesēm. Ir kāds īpašību kopums, ar kuru cits īpašību kopums nav savienojams, pat ja abi ietver virkni "pozitīvu" īpašību. Nevar būt kopības cilvēks, bet vienlaicīgi nemitīgi domāt par otra sajūtām. Kopības cilvēkam daudz kas ir kopīgs ar otru - kad viens mostas, iespējams, jāmostas arī otram un otrādi. Ir kāds kopējs ritms, kas viņus vada, neļaujot pārāk izlauzties viena vai otra iegribām.
Man tas atgādina Virzas "Straumēnus" - homogēnu zemnieku sētu, kas pulsē kā viena miesa atbilstoši dabas ritmam.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru