sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Kino māksla kā mierinājums

Nīče uzskatīja, ka mākslai ir jābūt dzīves apliecinātājai. Lai atgūtos no tekstu studijām, kas nereti prasa daudz enerģiju, vakarus pavadu ar kino.

Pēdējās skatītās filmas:

"Enemy at the Gates"(2001). Fraņču režisora skatījums uz Staļingradas kauju caur snaipera tēlu. Galvenajā lomā Džūda Lovs, kas nedaudz disonē ar citiem krievu zaldātiem. (Kad visu dienu esi cīnījies ar filosofijas tekstiem, tad "action" filmas ir ļoti terapeitiskas.) Filma man lika jautāt par cildenā tēmu mākslā un dzīvē - vācu zaldāti bieži tiek attēloti kā cēli, taču viņu darbības ir agresīvas un nežēlīgas. Taču to grūti iznest priekšplānā, jo cildenais to cenšas aizsegt, nepieļaut. (Vai lai atceramies omīšu, opīšu stāstus par vācu zaldātiem, gludinātajos uzvalkos, pieklājību, staltumu u.tml.)

"Taste of cherry"(1997). Abas Kiorastami meklējumi pēc dzīves apliecinājumiem. Atbilde ir līdzās. Čiršu ogu saldajā garšā. Tik kur nakts tumsā dārzā rast saldās ogas!? (Salīdzinājums ar Ēdenes dārzu, kur augli atrod sieviete, kas dod vīritiem. Kiorastami piedāvā citu skatījumu - ogas atrod vīrietis, kas tās iedod sievietei.) Šo filmu skatījos, jo pašreiz studēju Žanu Liku Nansī, fraņču filosofs, kurš sarakstījis grāmatu par šo režisoru "Kiarostami Abbas: The Evidence of Film".

"Rosetta"(1999). Šo filmu skatījos, apzinot Kannu kino festivāla laureātus. Filma stāsta par jaunu meiteni, kas ir mātes alkoholisma un darba meklējumu nomocīta. Histērisks tēls (to labi parāda arī operatora raustīgā kamera), kuru pat gribas nosodīt, taču arī Roseta pati grib sevi nosodīt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru