svētdiena, 2009. gada 4. oktobris

Kolingvuds par vēsturi

R.G.Collingwood (1889-1943), "Human Nature and Human History"

Kolingvuds uzskata, ka, lai saprastu apkārtējo pasauli, ir jāsaprot sevi, t.i., ir jāsaprot, kā darbojas psihe (mind). Vienīgais veids, kā saprast psihi, ir pētīt vēsturi - psihe darbībā. Iepriekš vēsture nav tikusi pētīta pareizi, jo tā tikusi pielīdzināta dabaszinātnēm, taču ar to tiek sajauktas metodes. Vēsturē nav iespējami eksperimenti, un, lai gan vēsturē ir fakti, tomēr vēsture "iet tālāk" - tā mēģina saprast un interpretēt fakuts. Vēsturē, atšķirībā no dabaszinātnes, nav arī likumu (dabas likumi).
Vēsturnieks, balstoties uz rakstītiem un nerakstītiem likumiem, mēģina ar analītisku un kritisku pieeju (racionālisms), atkārtoti izspēlēt vēstures notikumus (Kolingvuds to apzīmē ar terminu "re-enact"), tādējādi mēģinot saprast, kas notika. Kolingvuda pieeja ir balstīta pārliecībā par vispārēju, visiem kopīgu racionālismu - iejūtoties, izprotot caur sevi vēsturē notikušo, es saprotu, kāpēc notika tas, kas notika - saprot darbojošās personas motivāciju.
Kolingvuds runā par vēstures notikumiem (events), kas sastāv no ārpuses un iekšpuses. Ārpuses un iekšpuses apvienojums ir darbība (action), ko tad vēsturniekam ir jāpēta. "Ārpuse" - notikumā iesaistītās personas un to darbības, piemēram, dokumenta parakstīšana. "Iekšpuses" pētīšanā vēsturniekam vienmēr jāņem vērā, ka darbībā bija iesaistītas darbojošā aģenta domas, kas ir jāatklāj.
Kolingvuds ir pret evolucionismu (Bergsons, Aleksandrs, Vaitheds), jo uzskata, ka pārmaiņas un vēsture nav viens un tas pats.
Runāt par "tumšajiem viduslaikiem", nozīmē, ka vēsturnieks nav spējīgs atkal pārdomāt viduslaiku cilvēku domas.
Kolingvuds uzskata, ka katram vēsturniekam pašam ir jāpārbauda un jāpārdomā vēstures notikumi, autoritātēm uzticēties nevar.
Špenglera vēsture ir pseidovēsture. Tā balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka vēstures notikumi ir vienkārši uztverami (perceived) un nevis vēsturiski zināmi: vēstures dati tiek interpretēti nevis kā psihes darbība, bet kā daba. Un saprast vēsturi kā dabu ir kļūda. Dabā norit izmaiņas, bet vēsture nav tikai izmaiņas laikā.
Kolingvuds uzskata, ka viena lieta ir pētīt kaut kā būtību (fizioloģija var pētīt samdzenes un tādējādi arī psihi), cita lieta - pētīt funkcijas. Vēsture pēta psihes funkcijas.
"It is not a dead past; by understanding it historically we incorporate it into our present thought, and enable ourselves by developing and criticizing it to use that heritage for our own advancement"(p.39).
Kolingvuds savā tekstā atsaucas uz Hēraklītu, Platonu, Aristoteli, Hjūmu, Loku, Hobsu, Kantu, Hēgeli,, Darvinu Vaithedu, Aleksandru, Komti, Spenseru, Santajanu, Špengleru, Bergsonu, Darvinu.
"History does not pressuppose mind; it is the life of mind itself"(p.36).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru