ceturtdiena, 2009. gada 15. oktobris

Kad fakti runā paši par sevi

Dažādu iemeslu dēļ pēdējās nedēļas laikā nācās lasīt Alana Donagana (1925-1991) tekstu „Historical explanation: the Popper-Hempel theory reconsidered”(1964), kas ir mēģinājums atspēkot “cover-law model” izmantošanu vēstures un socioloģijas notikumu skaidrojumos.

Minētais raksts ir daļa no 20.gs. 50. un 60. gadu diskusijas analītiskās filosofijas ietvaros par vēsturi un vēsturisku skaidrojumu (historical explanation) noteiksmēm, un šis teksts tiek uzskatīts par klasiku tekstu vēstures filosofijas apguvē.

Raksts vēršas pret Popera un Hempela iedibināto kauzalitātes skaidrojumu, kas tika arī attiecināts uz vēstures notikumu skaidrojumiem, proti, ka notikumu var izskaidrot, ja to var deduktīvi izsecināt no universāliem likumiem, papildus lietojot iekšējos nosacījumus. Popers raksta:

„Sniegt notikuma kauzālu skaidrojumu nozīmē deducēt šo notikumu aprakstošo apgalvojumu, izmantojot kā premisas vienu vai vairākus universālos likumus, kopā ar noteiktiem singulāriem apgalvojumiem (iekšējiem nosacījumiem)”.

[“To give a causal explanation of an event means to deduce a statement which describes it, using as premises of the deduction one or more universal laws, together with certain singular statements, the initial conditions.”]

Tā kā tiek uzskatīts, ka universālais likums skaidrojumā pilnībā pārklāj (cover) notikumu, tad to sauc par „cover-law model”.

Donaganu neapmierina šādas pieejas izmantošana cilvēku attiecību skaidrojumā (human affairs), piemēram, vēsturē, kas ir pagātnes cilvēku attiecības, tāpēc viņš mēģina atspēkot Popera-Hempela pieeju, aplūkojot dažādus šīs teorijas pielietošanas piemērus vēsturē un socioloģijā.

Daži aspekti un piemēri, kurus aplūko Donagans, likās interesanti saistībā ar pašreizējiem notikumiem Latvijā. Proti, medijos un publiskajā telpā gūzmām cirkulē skaidrojumi un prognozes par to, kas notiek vai tuvākā gada laikā sagaidāms sociālpolitiskajā un ekonomiskajā sfērā. Piemēram, „pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pieaugs pašnāvību skaits” vai arī piemērs, kuru izmanto Donagans, „vara samaitā” (t.s. Aktona likums), kas jau vairs nav tik daudz prognoze, kā vispārīgs apgalvojums, un to mēs dzirdām sakām par politiķiem, ierēdņiem pāri pārēm.

Runājot par prognozēm jeb izteikumiem par nākotnes faktiem. Pirms desmit gadiem laikrakstā „Diena” Jānis Taurens rakstā „Dīvainās pieturzīmes jeb Vai rītdienas jūras kauja notiks?” (19.07.1999.) ierosināja izteikumus par nākotni saprast kā pieturzīmes, „pieturzīmes” lietojot Vitgenšteina nozīmē – kā norādes, ka teksts ir jālasa lēnāk nekā ierasts, proti, kā savdabīgus lasīšanas „ātruma regulētājus”, kas liek apdomāt, kas varētu būt, un kā būtu, ja būtu. Jo burtiskā nozīmē izteikumi par nākotni nav nedz aplami, nedz patiesi.

Lai gan Donagans tiešā veidā nerunā par nākotnes notikumiem, tomēr „universālo likumu” atzīšana nozīmētu šādas pareģošanas privilēģijas, bet universālo likumu kritika ir viņa raksta pamatā.

Galvenie iebildumi pret sākumā minētajiem piemēriem. Pirmkārt, sakot, ka „pasliktinoties ekonomiskajiem apstākļiem, pieaugs pašnāvību skaits”, mēs neko nepasakām par to, kāpēc liela daļa tomēr neizdara pašnāvības tad, kad minētie apstākļi iestājas. Tas nozīmē, ka, pat ja ekonomisko apstākļu pasliktināšanās ir nepieciešams nosacījums pašnāvībām, tas tomēr nav pietiekams nosacījums, turklāt arī ne visos gadījumos, bet tikai dažos. Tāpēc pareizi būtu teikt – „pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pieaugs varbūtība, ka daži pašnāvību gadījumi būs saistīti ar ekonomisko situāciju”. Un šis izteikumi tomēr ir ievērojami atšķirīgs no pirmās prognozes.

Otrkārt, apsvērsim kādu līdzīgu „statistiku patiesību”. Pastāv noteikti „masu notikumi”, piemēram, 6% no visiem smēķētājiem mirst ar plaušu vēzi. Pieņemsim, ka puse Latvijas iedzīvotāju ir smēķētāji, proti, 1,25 miljonu iedzīvotāju smēķē. Tātad 7500 Latvijas iedzīvotāju mirs no plaušu vēža. Šādu secinājumu ļauj izdarīt statistiskie rādītāji. Taču atkal ir iebildumi: a) šāda plaušu vēža vispārināšana neko nepasaka par konkrēto smēķētāju, b) turklāt arī atsevišķo gadījumu nevaram izskaidrot, atsaucoties uz šādu vispārīgu likumu. Respektīvi, šie statistiskie rādītāji nepasaka, kā atšķiras smēķējošie un nesmēķējošie plaušu vēža slimnieki, un vai konkrēto situāciju varam skaidrot ar atsauci uz šādu universālu likumu.

Savukārt, rakstot par Aktona likumu, Donagans norāda, ka šis apgalvojums ir pretrunā ar daudziem kontra-piemēriem (piemēram, Romas Antonijas imperatori). Nebūs līdzēts arī tad, ja šo apgalvojumu pārvērš analītiskā – „Vara rada vilinājumus (un iespējas), kurus vājums nevar piedāvāt”, jo tad tas jau ir kaut kas atšķirīgs no Aktona domātā.

Vēl kāds Donagana minēts piemērs. Kāpēc cilvēki pērk loterijas biļetes, ja iespēja vinnēt ir, piemēram, 1:1000? Vai nav iracionāli piedalīties loterijās? Un ko varētu teikt tad, ja, ar tik lielu varbūtību izvilkt tukšu biļeti, izdodas izvilkt pilnu? Donagans uzskata, ka attiecībā uz notikumu skaidrojumu, situācijas, kurās laimesta iespēja ir 1:1000, neatšķiras no tām, kurās šī iespējas ir vienādas. Jo veiksmi nevar izskaidrot. Ir būtiska atšķirība starp notikuma skaidrojumu un gaidām attiecībā uz šo notikumu. Mēs varam ar matemātiskām metodēm aprakstīt iespējas laimēt vai nelaimēt, taču nevaram aprakstīt cilvēka gaidas attiecībā uz laimestu un gaidas, kurām seko laimests. Šīm gaidām ir svarīgāka loma loterijā, nekā matemātiskajai varbūtībai, kas, iespējams, arī skaidro cilvēku vēlmi dzirdēt dažādas prognozes.

Lai gan paša Donagana secinājumi raksta noslēgumā ir saistīti ar aicinājumu nepielīdzināt vēsturi un sociālās zinātnes dabas zinātnēm, tomēr, manuprāt, būtu jāatceras vēl kas, proti, ka prognozēm un universālajiem apgalvojumiem ir „divas medaļas puses”. Pirmkārt, prognozes un vispārīgos apgalvojumus ir vērts ņemt vērā kā veselīgus brīdinājumus, kas ļauj veikt revīziju tagadnes darbībās un lēmumos, bet ne kā visus gadījumus aprakstošas patiesības. Otrkārt, prognozēs izteikto nākotni nevajadzētu pieņemt kā jau esošu vai arī kā nenovēršamu, pat ja to prognozē „prestiža autoritāte”, kas atsaucas uz faktiem, „kas runā paši par sevi”(faktu "sirēnu balsis" noteikti ir plašu pētījumu vērts priekšmets). Diemžēl tas attiecas arī uz panākumu un veiksmes prognozēm.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru