piektdiena, 2009. gada 18. septembris

Tēva nāve

Behaviour: Freud and Death

Time, 17.jul. 1972

"Bija 1939.gada 21.septembris. Uzliekot ārsta roku uz gultas malas, Zigmunds Freids teica: "Dārgais Šūr, tu skaidri atceries savu pirmo uzdevumu. Tu apsolīji man, ka neatstāsi mani, kad būs pienācis mans laiks. Tagad tās ir vien mokas, kurām nav vairs nekāda jēga." Šūrs nomierināja savu pacientu, ka viņš nav neko aizmirsis. "Kad viņš atkal bija agonijā, es iešļircēju viņam 2 miligramus morfīna. Viņam drīz kļuva vieglāk un iegrima mierīgā miegā. Es atkārtoju šo devu apmēram pēc divām stundām. Viņam iestājās koma un viņš vairs neuzmodās."

[..]

Oidipa konflikts. Saskaņā ar Freidu, tēva nāve vienmēr bijusi "vissvarīgākais notikums, vissāpīgākais zaudējums, vīrieša/cilvēka (man) dzīvē." Viņa tēvs nomira, kad Freidam bija 40 gadu. Viņa skumju kompleksivitāte sasaucās ar viņa paša darbu šajā periodā: tikai pēc tēva pēdējās slimības, Freids apzinājās Oidipa konfliktu un "vīrieša/cilvēka attiecību ambivalenci pret mīlošiem un godājamiem vecākiem."

Šodien, pateicoties Freidam, vairums cilvēku var nebūt pārmērīgi šokēti, kad viņos uzplaiksnī alkas pēc vecāku nāves. Bet Freidam šī ideja bija jauna un balstīta vainā. Tā daļēji bija saistīta ar viņa paša nāvi, jo viņš uzskatīja, ka bailes no nāves parasti ir vainas sajūtu rezultāts. Tai pat laikā, teorētiski - skaidrojot nāvi, nevis kā kaut ko iekšēju, emocionāli piesātinātu, bet kā ārēju, zinātnisku problēmu - ļāva viņam pārvarēt paša trauksmi."

Viss raksts lasāms šeit.

***

Sigmund Freud, Sigismund Schlomo Freud (May 6, 1856 – September 23, 1939)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru