otrdiena, 2009. gada 8. septembris

Krievija 88, Antikrists

Krievija 88

Šlāpina blogā lasīju par Pāvela Bardina filmu "Krievija 88". Tad nu, kavējot ārvalstu studiju laiku, nolēmu to lejupielādēt un noskatīties. Vientulības un nostaļģijas sajūtas, kas pārņem svešā zemē iemestu jaunekli, pazuda vienā rāvienā: filma ir spraiga un ar agresijas enerģiju pārpilna, tā stāsta par jauniešu grupu (ok, neonacistiem) "Krievija 88", kuriem ir katram savs "bēdu stāsts", vilšanās stāsts, nevēlēšanās būt "lūzeram" u.tml., kā rezultātā viņi ir kļuvuši par "fašistiem". Tas arī padara šo filmu par pretrunīgi vērtējamu - caur agresiju un ārēja ienaidnieka izveidošanu, puiši cenšas kompensēt paši savas un viņu ģimeņu "neizdevušās dzīvēs". Filma arī lieliski demonstrē cilvēka pretrunīgo un paradoksālo dabu - cilvēks sevī var apvienot un pieņemt un rīkoties atbilstoši galēji pretējiem viedokļiem: neonacistu grupas kinooperators ir ebrejs Edvards/iesauka Ābrams jeb Eģiks (grupa ir to pieņēmusi), kas patiesībā ir jūtīgs un trausls kontrolējošas mātes nomākts zēns; futbola laukumā, kur citi auro, neonacisti ir pilnīgi mierīgi un nosvērti; nemaz nerunājot par galveno - viņi cīnās par krievu Krieviju (Pоссия Pусским), taču paši fano un lieto vācu valodu un Nacistiskās vācijas simboliku! Vai tas nav paradoksāli!
Filma veidota kā minētā Edvarda filmējums - skatītājs seko līdzi notiekošajam no videokameras skatu punkta, kas pārsvarā ir Edvarda rokās. Ar šo satura pasniegšanas manieri filma atgādina Hanekes "Benny's video" (fragments), kur kāds jaunietis vārdā Benijs arī ar savu video kameru cenšas iemūžināt apkārt notiekošo, t.sk., cūku kaušanu. Tas gan beidzas ar to, ka Benijs filmē arī to, kā pats nogalina cilvēku... kas šķiet tik pat viegli un gaisīgi, kā vardarbības ainas TV ekrānā.

"Krievija 88" beigas ir smeldzīgas un ar zināmu katarses devu. Filma man nelika vilties, vēlreiz pārliecinoties par Krievijas kino lielo potenciālu un paša daļēju piederību tās kultūrtelpai.

Antikrists

Savukārt iepriekšējā vakarā noskatījos Larsa fon Trīra pēdējo skandalozo veikumu - "Antikrists" (treileris). Stāsts sekojošs: vecāku dzimumakta laikā bērns (puika), to redzēdams un nobīdamies, izkrīt pa logu. Vēlāk izrādās, jo Māte viņam nepareizi uzvilkusi kājās zābakus (labās kājas zābas - kreisajā un kreisās - labajā, kā rezultātā viņš paklupis). Oidipāls pieteikums.

Tālāk - ko mātei iesākt ar savām bailām un zaudējuma sajūtām? Vīrs nolemj kļūt par viņas psihoterapeitu un palīdzēt viņai pārvarēt bailes. Notiek došanās uz pamestu māju dziļi mežā (pasaku mežs, kurā par kokiem pārvērtušās sievietes; mežs ir vienlaicīgi arī apziņas simbols), kur norisinās abu - vīra un sievas - psihodrāma, kas biedzas ar sievas uzbrukumu vīram un sievas noslepkavošanu, ko vēlāk veic vīrs. Pirms tam sieva ir paguvusi kastrēt gan vīru, gan sevi. Atkal Oidipāla tematika.

Simboliski parādās trīs ubagi - vārna, lapsa, stirna (var arī teikt - bērns, māte, tēvs). Paruna vēstī, ka vienam no ubagiem jāmirst. Filmas beigās izdzīvo tikai vīrs, taču atmostas noburtais mežs - tās ir daudzas sievietes, kas kāpj kalnā.

Filmas galveno "domu" tā arī neuzķēru - naturālistiskas miesiskas ainas mijās ar simboliskiem ceļojumiem apziņā, taču kas ar to bija gribēts pateikt? Cilvēka baiļu dialektika? Personības attīstības dialektika?

Ja runā par ceļojumiem apziņā, tad Linča "Inland empire" bija "ievelkošāka" un ar iekšpasaules labirintos esošajiem "pārsteigumiem" biedējošāka. Fragments 1, fragments 2 un rabbits (redzams arī blogā).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru