pirmdiena, 2009. gada 14. septembris

Sensus Communis trūkums valdībā

LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš, kurš vēl nesen Dienai teica, ka partija neļaus spēlēties ar valsti un atbalstīs valdību, tagad nesenās Saeimas ārkārtas sēdes iespaidā esot sapratis, ka "šajā valdībā nav nekādas kopības sajūtas, tur premjers nenāk aizstāvēt ministrus un ministri — premjeru. Tur katrs dzīvo savā pasaulītē. (..) Mēs neesam gatavi akli sekot vadonisma sērgas apsēstiem cilvēkiem, kas nesaka, kur viņi mūs vedīs", sacīja A.Bērziņš. "Diena", 14.09.2009.

Vai aizstāvība ir tas, kas apliecina kopības sajūtu? Vai dzīvošana "savā pasaulītē" izslēdz kopības sajūtu? Kā valdībai iedibināt kopīgo sajūtu? Vai to vispār var mākslīgi iedibināt? Kāpēc valdībā sastopas cilvēki, kuriem brīžiem ir un brīžiem nav kopības sajūta (sava veida mētašanās jeb svārstīšanās (svārstveida kustības ar noteiktu frekfenci))*? Varbūt šāda svārstīšanās ir raksturīga jebkurai kopības sajūtai un par tās izmaiņām mums nebūtu jābrīnās?

Pirmkārt, jēdziens "sajūtas" parasti tiek lietots, lai raksturotu maņu darbību - redzēto, dzirdētu, sagaršoto, sataustīto, saosto. Tas, ko Bērziņš acīmredzot gribēja pateikt, ir tas, ka valdībai trūkst "kopizjūtas" jeb, izmantojot Kanta "sensus communis" izpratni, kopīgas sajēgas - kopīgas pasaules izziņas un racionalitātes
formas.

Otrkārt, Kanta piedāvājums vēl visu neizsmeļ. Kanta piedāvāto „sensus communis” izpratni attiecībā pret iepriekšējo šī jēdziena lietojuma tradīciju, asi kritizē Hans Georgs Gadamers, kurš darbā "Patiesība un metode" norāda, ka Kants šo jēdzienu akcentē pavisam citādi, nekā to darīja iepriekšējā humānisma tradīcija - piētisms un skotu filosofija, kas ar šo jēdzienu vērsās pret metafiziku un bija „sensus communis” jēdziena izstrādātāja. Kantam šis jēdziens apzīmē formālu spēju, garīgu iespēšanu, kas ir jāvingrina, savukārt humānismā „sensus communis” jau sevī ietver spriešanu un spriešanas mērogus, kas to saturiski nosaka (Gadamers, 42.lpp.) Humānismā tā nozīmē ne tikai kopīgo spēju, kas piemīt visiem, bet arī kopību dibinošu izjūtu. Gadamers kritizē Kantu, ka viņš, sašaurinot „sensus communis” izpratni līdz gaumes jēdzienam, ir atteicies no „sensus communis” jēdzienā iestrādātās morālās nozīmes.

Tātad, ja jau reiz tiek runāts par "kopizjūtu", tad būtu jārunā ne tikai par kopīgu sajēgu, ko un kā valdībai darīt (kādus lēmumus pieņemt par finansēm u.tml.), bet arī par kopīgo izjūtu par vērtībām, kas balsta šos lēmumus.

*) Igors Šuvajevs šo svārstīšanos sauc par stumdīšanos un apzīmē ar spilgtiem epitetiem. Skat. šeit.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru