svētdiena, 2009. gada 6. septembris

Leidene

Pārvarot dažnedažādus šķēršļus, esmu veiksmīgi ieradies un iejūtos nelielās Nīderlandes pilsētiņas Leidenes gaisotnē. Nīderlandē esmu bijis jau arī agrāk, taču tas bija pirms gadiem 10, tāpēc no tās maz ko atceros.

Viss sākas ar Amsterdamas lidostas staciju, no kuras jānokļūst 40 km attālumā esošo Leideni. Stacijas burzmā sajūtu pilnīgu atsvešinātību, ko var sajust tikai esot lielā svešu cilvēku burzmā, kurā neviens par nevienu neliekas zinis. Kad biļete par 5 eiro kabatā, nākas vien atrast vajadzīgo peronu. Vilcieni divstāvīgi, brauc klusi, sēdekļi kā lidmašīnās, iekāpšana - lēzena. Nedaudz pie sevis pavīpsnāju, kad atceros, ar kādu pompu Latvijā atklāja vilcienu ar mīkstajiem sēdekļiem - ne tuvu nestāv. Kāda melnādaina sieviete pat pietur iekšdurvis, lai tieku iekšā ar koferiem. Pēc kāda laika visiem vagoniem cauri iziet konduktors un pārbauda biļetes.

Leidene
Leidene ir slavena ar vairākiem aspektiem, no kuriem galvenie - viena no ievērojamākajām universitātēm Eiropā un Rembranta dzimtā pilsēta. Tajā reiz, ceļojot pa Eiropu, ieradies arī Dekarts, strādājis Einšteins, trīs fiziķi - Nobela prēmijas laureāti. Esmu ieradies pirmā aspekta dēļ - studēt filosofiju. Lekcijas būs pa trim stundām katru dienu. Pirmdienās - Ņūtons kā filosofs - kā Ņūtona atklājumi ietekmēja tā laika filosofiju, Hjūmu, Loku, lektors Ēriks Šlīsers rakstījis šķirkli Stenfordas universitātes enciklopēdijai internetā par Ņūtona ietekmi uz Hjūmu; otrdienās - Historiogrāfijas filosofija - vai vēsture ir zinātne, kādas vēsturei attiecības ar literatūru, kādus iebildumus varam izvirzīt pret vēstures faktiem u.tml.; ceturtdien - Nīčes un postnīčes estētika - kursa pamatteksts "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", lektors - Hermans Sīmens - Nīčes pētnieks, pašreiz strādā pie Nīčes vārdnīcas; ja sanāks, tad piektdienās - proseminārs par Plotīna filosofijas ētiskajiem aspektiem - lektors - Bergs, kurš mēģinās atbildēt, ko nozīmē Plotīna vārdi, ka cilvēka dzīves mērķis ir "kļūt līdzīgam dievam".
Leidens universitātes pirmā ēka - 1575.g. Tajā vairs notiek visas oficiālās ceremonijas, piemēram, inaugurācijas lekcijas


Kā jau svešiniekam, pirmkārt nākas noorientēties ielu un transporta sistēmās - kur, kā var nokļūt. Tālāk - kas un kā ir apēdams: jāatšifrē pārtikas nosaukumi holandiešu valodā, piemēram, "karne melk" nav vis "lies piens", kā varētu šķist, bet kefīrs.
Māja, kurā dzīvoju

Dzīvošana ir kopmītnē, kas ir pārbūvēta pagājušā gadsimta kazarma. Dzīvoju kopā ar Pedro no Brazīlijas, kas šeit studē pedagoģiju. Visiem kopēja virtuve, dušas un WC, veļas mašīnu telpa un TV telpa. Pagalmā, kas atgādina labi koptu dārzu, mājiņā kanālmalā dzīvo kāds pusmūža Latino, kas tur pat audzē arī vistas, pīles, trušu un jūrascūciņas. Kaimiņos dzīvo meitene no Rumānijas, kas studē starptautisko nodokļu likumdošanu, un grieķiete, kas nodarbojas ar "turkish studies". Šovakar kāds amerikāņu puisis no Kalifornijas bija atnācis ciemos pie drauga un virtuvē gatavoja viņam vakariņas. Smaržoja labi, jo mēdz būt visādi. Nesen kāds kaut ko piededzināja un tas bija jūtams visā stāvā. Multikultikulturālisms virtuvē nozīmē nekārtību, ko man bieži rodas vēlme pārvērst kārtībā, pasakot "kā lietām ir jābūt". Tāds neliels pasaules atspulgs. Kādu dienu, ejot laukā no kopmītnes, pie ziņojuma dēļa izlasu dažādus paziņojumus, no kuriem viens vēsta par simptomiem, kas raksturīgi Meksikāņu gripai. Atceros Amsterdamas lidostā redzēto plakātu - "Diseases do not respect boarders. Jā, kompītnē saskarsme ir ar cilvēkiem no pasaules malu malām. Te medijos tiražātās ziņas par iespējamajām putnu gripām u.tml. var sajust kā reālus draudus.

Blakus ir veco ļaužu pansionāts. Dažnedažādi vecīši sēž vai nu lielā ēdamzālē un katreiz mani nopēta, kad eju garām (varbūt domā, ka eju pie kāda no viņiem), vai savās istabās, kuru logi iziet uz ielu un atkal nākas tajos lūkoties... Tā - komfortā, bet vienatnē - viņi sagaida savu galu. Prom no visiem, kur vecums ir nevēlams. Skatoties uz viņiem tieši gūstu jēgu - ja es jaušu, ka nodzīvošu līdz sirmam vecumam, tad jūtu sevī papildus spēkus un zināmu mieru par dzīves garumu.

Leidenē, tik ļoti raksturīgi Nīderlandei, kanālu ir vairāk un platāki, nekā ielas. Atšķirībā no Rīgas, te neesmu vēl manījis nevienu koka dzīvojamo ēku, ja neskaita vējdzirnavas. Visas celtas no nelieliem ķieģelīšiem, no kuriem klātas arī ielas. Mājas pārsvarā nav augstākas par trim stāviem. Pirmā stāva logi sākas man no vidukļa, ejot garām mājām iznāk redzēt, ko kurš mājās dara. Nepierasta atvērtība, kas nevienam šeit nešķiet traucējoša, jo neviens jau arī nestāv un nelūr pa logiem iekšā.

Visi uz riteņiem. Gan lieli, gan mazi. Riteņu pat vairāk nekā cilvēku. Automašīnas - pārsvarā Ford Ka (to te ir pa pilno) tipa mazie auto. Neraksturīgi Rīgai, redzu vien dažus džipus, Lexus - neviens. Vidējais automašīnas vecums - ap 10 gadu. Tad vēl brīnīties, kāpēc Latvijā "plīsa" kredītu bums? Neadekvātas vēlmes.

Trešajā vakarā pie brazīļu kompanjona ieradās draugi: politologs, sociālo zinātņu un psiholoģijas studenti. Dzērām vīnu un līdz paņemto Rīgas šampanieti ar Kalev šokolādi - nacionālie labumi, nacionālie, jo Latviju te neviens nezina, taču Baltiju gan. Simposijs tuvina nācijas un tautas :)

Ceturtdien bija iepazīšanās workshops - "Understanding the Dutch Study". Sanāk kādi 40 cilvēki un pārrunā - kā sauc un no kuras valsts, vai pie jums viegli dabūt 10, nerakstiet profesoram "čau", bet labāk "labdien" utt. Holandē pozitīva atzīme sākas tikai no 6, bet dabūt 9, 10 tik pat kā neiespējami. Pārsteidz, ka klātesošo vidū ir daudzi afganistānieši - redz, Eiropa un ASV viņus bombardē, bet pēc tam steidz viņus izglītot.

Biju arī uz filosofijas institūta oficiālo atklāšanu, kur visi runāja tikai holandiski (tas arī nebija paradzēts ārvalstu studentiem), tāpēc bija garlaicīgi.

Sestdienās kanālmalās sabrauc tirgus. Tirgo sierus, zivis, dārzeņus. Uz ledus letēm kustās omāri un krabji. Pa 1,75 eiro var nopirkt bulciņu ar lasi, krevetēm vai citām jūras veltēm. Bulciņa kārtīga hamburgera lielumā, turklāt zivis vairāk nekā maize. Nogaršoju krevets, garšo labi.

Leidenes universitātes bibliotēka

Ielās sievietes ar parandžām, turki, melnādainie, ķīniešu un indiešu mazāk. Latvieši uztraucas par tiem, kas brauc uz Īriju. Provinciālisms!!! Braukšana uz citu valsti ir tik sena ,cik cilvēce (visi koloniālisti tā darīja, nemaz nerunājot par krustnešiem un Albertu, kas dibināja Rīgu), varbūt sveša latviešiem, jo kas tad latvietis par Kolumbu, ja viņš kā Dauka pie horizonta redz galu, nevis jaunus kontinentus un bagātības. Atgriežoties pie citzemniekiem Leidenē, kavējos pārdomās par to, kā viņi tur nokļuva - sākums jau nebija viņu pašu braukšana uz Eiropu. Viņus atveda. Rietumu cilvēks, acīmredzot, vienmēr vēlējies slinkot un likt strādāt viņa vietā citiem. Pat ne Rietumu cilvēks, cilvēks vispār. Atceros, lasīju interviju Saimonu Blekbērnu, kas priecājās par aizejošo postmodernismu, kas visur saskatījis varu. Nu, kā lai nesaskata, ka visie melnie vergi tika vesti iekšā kā strādnieki. Tās bija vistiešākās varas attiecības. Cilvēks cilvēkam vergs. Un tagad Eiropa sūkstās par migrantu pūļiem... Paši pūta, paši dega.

Tad nu rīt pirmā lekcija... par Ņūtonu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru