ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris

Inglourious Basterds

Noskatījos. Sākums šķita garlaicīgs, taču pamazām sižets sāka attīstīties un interese pieauga. Tarantīno prasmīgi vairākkārtīgi šajā filmā pavedina skatītāju uz līdzjūtību - tad, kad tu būtu gatavs teikt "super, tomēr izdzīvoja" vai "super, tomēr palika kopā", notiek lūziens un viss apvēršas otrādi (attiecīgais varonis vienkārši tiek nošauts), radot to, ko varētu saukt par "katarsi" - kad gribas saukt: "nē, nē, tā nedrīkstēja". Latvijas kino kritiķi uzsver ebreju zaldātu divdomīgo rīcību - sak, viņi iespējams bijuši pat nežēlīgāki par fričiem. Jā, galvenais varonis - banda - tā tiek atspoguļota - friečiem no vieņiem ir bail, tiek arī tuvplānā rādīts, ko tieši šīs banda pastrādā (skalpa noņemšana, nosišana ar beisbola nūju un kāšu krusta iegriešana pierē ar nazi u.tml.), taču šajā filmā ir vēl daži smalkumi. Vēsture tiek pārrakstīta bez žēlastības - Hitleru un Gebelsu nošauj ebreji kinoteātrī un sadedzina kopā ar vēl pāris simtiem nacistu. Filmā tēlo arī izmeklētājs no "Komisāra Rekša" - Gedeons Burkhards.
Kas mani iespaidoja visvairāk? Divi aspekti: - spēles ar līdzjūtību pret varoņiem; - vēstures pārrakstīšana.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru