pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

Žans Bodrijārs "Amerika"

Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard, 1929-2007) darbs "Amerika”
(Piezīmes par nodaļām "Izzūdošais punkts" un "Varenības gals")

Žans Bodrijārs ir franču sociologs, kurš pieder pie to 20.gs. 60.-80.gadu franču domātāju paaudzes, kuri, pievēršoties mūsdienu sociālo un kultūras reāliju apzināšanai, piedāvā gan neierastus skatu punktus, gan netradicionālu izteiksmes formu un teorijas, nereti izraisot asas diskusijas.

1986.gadā notiek Amerikas apceļojums un tiek izdota grāmata ar šādu pašu nosaukumu, respektīvi, „Amerika”. Tajā Bodrijārs izseko lietu un cilvēku izzušanas struktūrām un paradoksiem, kurus guvis, apceļojot Ameriku. Taču šis darbs nav tikai par Ameriku. Tas ir par mūsdienu sabiedrību vispār, kurā vērojama ļaunuma un kultūras totāla banalizācija, vienkāršošana, tuvojoties entropijas fāzei. Šajā darbā Bodrijārs atklāj mūsdienu sociālos procesus un konceptus, ko raksturo ambivalences fenomens: no vienas puses, globalizācija, pasaules mijiedarbība un globālās sabiedrības veidošanās, kā arī ar to saistītā telpas, vietas un teritorijas problēmu aktualizācija. No otras puses, sabiedrības un sociālo kopības formu fragmentācija un sairums, ko iezīmē intersubjektivitātes un komunikācijas struktūru diferences, zīmju un nozīmju nošķiršanās, maiņas struktūras izmaiņas, masu patērēšana, simboliskā maiņa un simboliskā vardarbība u.c. Tas ir ceļojums starp komunikācijas drudzi un nostaļģijas vienaldzību. Bodrijārs izvēlējies ceļot bez mērķa. Viņš saka: „Atsacīties no tūristiskiem krāmiem, no dabas jaukumu, ievērojumu vietu, ainavu vērošanas. Nav nekā svešāka tīram ceļojumam par tūrismu un izklaidi.”

Grāmata sastāv no sešām daļām:

1. Izzūdošais punkts (Vanishing point)
2. Ņujorka (New York)
3. Astrālā Amerika (Astral America)
4. Sasniegtā utopija (Utopioa achieved)
5. Varenības gals (The end of US power)
6. Tuksnesis mūžīgi (Desert for ever)

Par ko tad ir šī grāmata?

Tas ir sociologa pētījums, kas sākotnēji tapis kā vienkāršas ceļojuma piezīmes, piezīmes, kurās vērotājs ļāvies lietu sistēmām runāt pašām par sevi, ļāvies šīs valodas atraisītajām asociācijām.

Bodrijāra piedāvātais izteiksmes stils rada grūtības to konceptualizēt, lai tas nebūtu tikai teksta atstāsts, tāpēc esmu mēģinājis atrast atslēgas vārdus – konceptus, kas atsedz viņa skatījuma perspektīvu, lai gan vietumis neiztikt bez pārstāsta.

Darbā "Amerika" sastopamie Bodrijā atslēgvārdi, kas tik raksturīgi viņa izteiksmes un domāšanas stilam: simulācija, simulakrs, hiperreālais, ātrums, paātrinājums, izzušana, ilūzija, vizualitāte, reklāmiskums, specefekts, citplanētiskums, gadžeti, amibvalence, tukšums, jēgas tukšums, katastrofa, tuksnesis.

IZZŪDOŠAIS PUNKTS

Ambivalence, paradokss.

1) Sanantonio. Meksikāņi – par „čikanos” (cilvēki, kas cīnās par latino pašnoteikšanās tiesībām) tapušie strādā par gidiem un slavina amerikāņu nācijas varoņus, kas iznīcināja viņu pašu senčus. Tai pat laikā meksikāņi paši slepus šķērso ASV robežu, lai šeit atrastu darbu. Tas ļauj Bodrijāram teikt, ka "vēsture ir veikla izdomātāja".








Chicano











2) Nākamais paradokss parādās Soltleiksitijas apmeklējumā, kurā paralēli pastāv mormoņu pompozā simetrija, kas vienlaicīgi savijas ar Losandželosas mūsdienīgumu, ko raksturo tādi apzīmētāji kā „citplanētiska komforta „gadžeti””. Mūsdienu „informācijas tehnoloģijas” un to salīdzinājums ar citplantētiešu aprīkojumu Bodrijāra darbā izskan vairākkārtīgi, tādējādi iezīmējot šo tehnoloģiju šķietami ārpuscilvēcisko, atsvešināto izcelsmi.

3) kontrasts starp pieaugošo atomāro universa abstrakciju un pirmatnējo, iekšējo, nevadāmo vitalitāti – radošais nevis no iesakņotības, bet no iz-sakņotības. Amerika ir vientiesības zeme, kas ļauj Bodrijāram to dēvēt par nākotnes pirmatnējo sabiedrību: pa sablīvētu, sarežģītu, bet ārējā daudzējādībā brīnišķīgu rituālu sabiedrību. Tā ir sabiedrība bez pagātnes, kurā no puritānisma izaugošā ekoloģiskā un bioloģiskā pašsaglabāšanās morāle un ar to saistītā rasu diskriminācija ļauj visam pārvērsties par superaizsargātu dabas rezervātu. „Puritāniskā apsēstība ar saknēm raksturīga tieši tur, kur vairs nepastāv teritorijas. Apsēstība ar nišu, ar kontaktu tur, kur īstenībā viss notiek zem zvaigžņu vienaldzības.”

Soltleiksitija


Simulācija, specefekts, hiperreālais.

Kapitolijs – reliģiskā celtne. Tajā visas Jēzus bildes līdzinās zviedru tenisa zvaigznei Bjernam Borgam, bet pati reliģija kļuvusi par trešā līmeņa simulāciju: reliģija ir tapusi par specefektu. Simulācija un Specefekts ir vēl divi atslēgas termini, kas raksturo Bodrijāra skatījumu uz mūsdienu Ameriku un mūsdienām vispār. Simulācija raksturo realitātes un zīmes attiecības, tās ir zīmes, kas zaudējušas savu saikni ar savu apzīmējamo. Sepcefekts – efekts, kas kļuvis iespējams pateicoties masu mediju un jauno tehnoloģiju spējai radīt iluzoro, hipperālo, simulāciju. Reliģija ir pārvērtusies par „evaņģēlisko mārketingu”, par simbolu un zīmju patērējošu sfēru, kurā svarīgs ir „promotion”.









Bjerns Borgs








Bodrijārs raksta: „Pie tam visa pilsēta sevī ietver caurspīdīgumu un necilvēcīgus ārpuszemes objekta vaibstus. Simetriska, gaismojoša, valdonīga abstrakcija.” Jauno tehnoloģiju specefekti raisa asociācijas ar ārpuszemes civilizāciju. Savukārt pilsētai līdzās esošais sālsezers ar savu grandiozo sāls blīvumu rada priekšstatu par hiperreālo. Hiperreālisma jēdziens apzīmē tādu mūsdienīgās pasaules pieredzi, kas ir zīmju un simulācijas, nevis realitātes pieredze.

Par Soltleiksitiju: „Mutantu transseksuālā kapitālistiskā iedomība veido šīs pilsētas maģiju, tik atšķirīgu no Lasvegasas – milzīgas padauzas otrā tuksneša malā – maģijas.”

Pieminekļu ieleja. Beigtā Zirga rags. Lielais kanjons.

Erozija, rezervāts, tuksnesis.

„Ģeoloģiskā, tātad arī metafiziskā monumentalitāte pretstatā parastu reljefu fiziskam augstumam. Apvērsti reljefi, kurus ārdījis vējš, ūdens, ledus, ievelk jūs laika virpulī, lēni attīstošās katastrofas darbīgajā mūžībā.” Bodrijārs tajā saskata zīmju sablīvējumu, zīmes, kas izsaka „abstraktu tuksneša ģeoloģiju”, abstraktā tukšā telpa. Kā tajā dzīvot? Indiāņu to pārvarējuši ar savu maģiju.














Bodrijārs ļauj pasaulei atklāties kā zīmju un simbolu audeklam, kā tekstam, kurā pat tuksnesis un tajā esošie klani var kalpot par atslēgu, par izteiksmi tam, kas mūsdienās ir kultūra: „Un iespējams, ka tieši šie reljefi, kur zaudējuši savu dabiskumu, arī sniedz priekšstatu par to, kas ir kultūra. Pieminekļu Ieleja: pēkšņi izveidots valodas masīvs, kas turpmāk pakļauts nenovēršamai erozijai, tūkstošgadīgi uzslāņojumu veidojumi, kuru dziļums ir erozijas rezultāts (jēga rodas no vārdu erozijas, nozīmes – no zīmju erozijas) un kuri, tāpat kā visa kultūra, mūsdienās ir nolemti kļūšanai par rezervātu.” Kā to saprast? Noārdās lielās, tūkstošgadīgās jēgas, ko glabājusi kultūra. Lai saglabātu kaut minimumu no tām, atliek vien ievietot tos rezervātā.

Solka institūts















Soltleiksitija – mormoņu, bagāto puritāņu, konkistadoru pilēta, no kuras autostrādes vijas caur tuksnesi. Garām tuksnesim, kurā notiek pasaules lielāko ātrumu izmēģinājumi. Skaņas ātrums šajā vietā līdzinās tīrai virsmai, kā tuksnesim. Turpat līdzās ir Alamagoroda – pirmās atombumbas izmēģinājuma vieta, „apžilbinoši nedabiska bumbas gaisma pret žilbinošu zemes gaismu”. Ceļš tālāk ved gar Torrei Kanjonu, kurā atrodas Solka institūts – DNS un visu Nobela prēmijas laureātu bioloģiskā svētnīca, kas līdzinās antīkajai Mīnosa pilij. Tātad parādās zinātniskās institūcijas kā svētnīcas un dziļu kultūras apzīmētāju nozīmju pārklāšanās.










Katastrofa


„Es meklēju zvaigžņoto Ameriku, neauglīgās un absolūtās freeways brīvības Ameriku, bet nekad – sociālo un kultūras Ameriku, tuksneša ātrumu, moteļu un akmeņainas zemes Ameriku; nekad – dziļuma Ameriku, mentalitātes un tikumu Ameriku. Straujajā ainu nomaiņā, vienaldzīgajā televizoru mirgā, dienu un nakšu mijā, kas traucas caur tukšu telpu, brīnišķīgajā zīmju, tēlu, seju, automaģistrāļu rituālu bezafektīvajā secībā es meklēju to, kas ir vistuvāk tam atomārajam un izlobītajam visumam, par kādu, iespējams, līdz pat Eiropas būdiņām, pārtapis mūsu izplatījums.
Es meklēju nākamo sociālo katastrofu tajā, kura notikusi ģeoloģijā, šai dziļuma izvērstībā, par kādu liecina izvagotie plašumi, sāļu un akmens krāvumi, kanjoni, kuros pazūd pārakmeņojošās straumes, senais lēnīguma bezdibenis, kuru rada ģeoloģiskie procesi; es meklēju to pat megapoļu vertikālēs.”

Tuksnesis kā metafora mūsdienu skatījumam uz lietām un apkārtni.

Tuksnesis nav tikai fizikāla parādība. Tā ir metafora, kas atklāj kādu iekšēju pasaules izjūtu. „Jo, izaugdams acu priekšā, tuksneša mentālais tēls veido sociālās dezertēšanas attīrītu formu. Dezafektācija te rod pilnīgu formu nekustīgumā. Aukstums un stingums, kas ietverti dezertēšanā un enukliācijā šeit, tuksneša zonā, iegūst savu skatāmo tēlu. Tuksneša šķērsgriezumā, ģeoloģijas ironijā transpolitiskais iemanto savu ģints un mentālo telpu. Mūsu bezrobežu, asociālās un virspusējās pasaules necilvēcīgums šeit tūdaļ rod savu estētisko un ekstātisko formu. Jo tuksnesis – tas ir tikai kultūras ekstātiska kritika, ekstātiska izzušanas forma.”

„Tuksneša klusums vienlaikus ir arī vizuāls. To rada skatiena ilgstamība, kas neatrod sev neko tādu, uz ko varētu koncentrēties.”

Ātrums

Ātrums izdzēš pēdas, ātrums ir seku triumfs – sekas uzvar cēloni, tas ir mikļa triumfs pār laiku kā dziļumu, virsmas un tīras objektivitātes triumfs pār gribas (vēlmes) dziļumu. Ātrums kļūst par katastrofas vietu, laika un vietas aprīšanas vietu. Ātrums ir tukšuma iniciācijas telpa.

Jēgas izzušana

Redzēto iespaidu, cilvēku daudzums, mirgojošās izkārtnes, gar braucošas mašīnas logu garām skrejošās ainas – tas ir ātrums, kustība, kas ļauj izzust zīmju nozīmēm, jēgas sablīvējumiem, paverot zīmju tukšumu, sašķeltu un fragmentāru seismisko formu, taču ar savu intensitāti saglabājot jēgas simulāciju, savdabīgu kultūras vieglumu. „Viss, kas rodas, tiek nodzēsts.” „Šai ceļojumā man rodas tikai viens jautājums: cik tālu var aiziet jēgas iznīdēšanā, līdz kādai robežai var virzīties bezreferentā tuksneša formā, neriskējot saplīst kā ziepju burbulim un, protams, turklāt saglabājot ezotērisko izzušanas burvību?” Ceļojums pa Ameriku apvēršas neatgriezeniskā kustībā laika tuksnesī.

Kas tad ir izzūdošais punkts?

Izzūdošais punkts – punkts, aiz kura izmainās pati kustība. „Kustība, kas pati par sevi virzās cauri telpai, izrādās pašas telpas aprīta: patiesības beigas, faktiski – ceļojuma ainas beigas.” Tas ir "punkts, kurā centrbēdze kā kustība rada tukšumu, kas aprij. Šis galvu reibinošais (vertigo - angļu val.) moments tai pat laikā ir arī potenciāla vājuma moments. To neizraisa nogurums no attālumiem un karstums, tas nav rezultāts kustībai reālā telpas tuksnesī; tas rodas no neatgriezeniskas kustības laika tuksnesī."

VARENĪBAS GALS

„ASV, tāpat kā visa pasaule, izrādījusies tādas pasaules kārtības priekšā, kurā nav sasprindzinājuma. Tā ir varenības nevarība.”

Lai gan ASV vairs nav centrs, jo centrs nepastāv, tomēr tā Amerika, kuru radīja Rolands Reigans – no bagātā Kalifornijas štata nākošais gubernators, kuram pat nebija aizdomu par trūkumcietēju pastāvēšanu, nemaz jau nerunājot par saskari ar tādiem, ir specefektu Amerika – Amerika, kuru raksturo viegluma šantāža, eiforija, reklāmisks tēls. Reigans iedibināja viegluma šantāžu, atdzemdinot sākotnējo amerikānisko orientāciju uz utopijas realizēšanu. Amerika kļuva par „Labo utopiju”, iepretim „Ļaunajai utopijai” – komunismam.

(Rolands Reigans, 40. ASV prezidents no 1981. līdz 1989.gadam, iepriekš Kalifornijas gubernators, aktieris. Līdzīgi kā Arnolds Švarcnēgers, kurš arī ir Kalifornijas gubernators un izbijis aktieris. (Pēc Reigana nāca Bušs vecākais, tad Bills Klintons, tad atkal Bušs – tikai jaunākais. Tagad Obama.))

„Amerikāņi, kuru pārliecību iedragājis karš Vjetnamā, kas viņiem ir tikpat tāls kā komiksu citplanētiešu iebrukums, – kuru tā arī uztvēra, kā televīzijas karu, - kuri pilnīgi nesaprot, kādēļ tos ienīst visā pasaulē [..] šie amerikāņi ir noslēpušies viegluma paēnā, uzvarošā iluzionismā. Un arī tas ir īsti kaliforniskajā garā [..]” Reigans iedibina mirāžu.

Mūsdienās vadīt nozīmē demonstrēt savas uzticamības pārliecinošas zīmes, kam ir līdzība ar reklāmu – svarīgi sekot līdzi scenārijam. Līdz ar to būtība slēpjas izkārtnē, un neviens vēlētājs vairs nejautā, vai viņš savu vadoņu nopelniem, vai pat – vai viņi tic varas realitātei. Tas viņus novestu pārāk tālu. Tiek spriests tikai pēc imidža. Galvenais, lai valdība vieš uzticību, un šī uzticība līdzīgi kā veļaspulveru reklāmā tiek stiprināta ar reklāmu – iluzoru kompensijāciju. Visam ir savs promotion. Pat solījumu neizpilde ir spēcīgāka par to izpildi, jo veido enerģijas lauku, kas pievelk vēlētājus.

Taču šāda ilūzija, utopija ir nežēlīga, jo paredz citādu attieksmi pret ciešanām, katastrofām, slimībām un vecumu.

Must exit loģika.

Trūkumcietējiem ir jāpazūd. Kā pēc pastarās dienas – labie atzīti par labiem, bet pārējiem jāpazūd.

Atbrīvošanās un tiesības, disenfranchising (pilsoņa tiesību zaudējums).

„Tiesības tagad ir visur. Principā – pasaule ir atbrīvota, tai vairs nav par ko cīnīties. Taču tai pat laikā veselas grupas (kā arī atsevišķi indivīdi) iztukšojas iekšēji. Sabiedrība ir par viņiem aizmirsusi un viņi arī paši par sevi ir aizmirsuši.” Un ASV politika tapusi par atsvešinātu, par tādu, kas nav vairs orientēta uz integrāciju. Un tas norisinās visas pasaules mērogā.

„Socializācijas un līdzdalības aizsegā tā desocializē, nevis atbrīvo, bet izstumj. Sociālā kārtība aprobežojas ar maiņām, tehnoloģijām, avangarda grupām. Veidojas rezervāti, kas pārvēršas par izgāztuvēm, jauniem tuksnešiem jauniem trūkumcietējiem, līdzīgi kā par tuksnešiem kļūst teritorijas ap atomreaktoriem un autostrādēm. Tas rada pēc-orģiju efektu.

Paradoksālā uzticība

Bodrijārs norāda, ka Ameriku iespējams raksturo arī histerēze – seku atpalikšana no cēloņiem. Kā līķis, kas turpina kustēties. Tā ir pasaule, kurai „nav vairs nekādu problēmu” – mirusi pasaule, bet ar dzīvības pazīmju simulāciju. Tā ir inerce. Tādējādi Bodrijāra raksturojumā atkal ieskans noteikta atsauce uz laika izpratni un pārdzīvojumu mūsdienās.

Politisko uzticību raksturo reklāmas efektu radītās ilūzijas un vieglums. Reigana uzticību raksturo paradoksālā uzticība, kas ir iepretim reālajai uzticībai. Paradoksālā uzticība savu enerģiju rod nepiepildītā pareģojumā, tā rodas pateicoties sakāvēm, tikumu neesamībai. Tā rodas no sakāves nolieguma. Reigana Amerika parādās kā reliģiska sekta, kas apvienojas ap savu līderi tieši vēl vairāk tad, kad pareģojumi nav piepildījušies. To raksturo izteikums Who knows? – tie ir procesi, kas izdzēš atšķirības starp procesu un procesa ilūziju. Tādējādi Amerika iekļaujas neatšķiramības ērā un Reigans kļūst par mūsdienu amerikāniskās sabiedrības simbolu. Tā ir mītiskā un reklāmiskā Amerika, kuras iekšējo stabilitāti uztur regulāras reklāmiskās kampaņas, kas atjauno to pašapziņas pašreferenci. Amerika kļūst par iztēlojamu Ameriku, kas uztur Amerikas varenības simbolu. „Dolāra stabilitāte pasaules tirgū ir simbols un labākais piemērs.”

Taču šī stabilitāte arī ir iluzora, jo ir izzudusi tās pretestība, tās antivielas. Tā līdzinās kā pārlieku aprūpētam organismam, kuram zudusi imunitāte. Kā piemēramu Bodrijārs min Reigana audzēju. „Pašas varenākās pasaules lielvalsts vadītājam ir audzējs!” iesaucas Bodrijārs, norādīdams uz šī fenomena savdabīgo ironismu. Taču tas vēl nenonzīmē Amerikas galu, tā ir tikai „menopauze”.

„Sabiedriskās domas remisija, vispārēja virzība uz centru pēc 70.-to gadu konvulsijām, jebkādu jaunu horizontu atcelšana, konservatīva un reklāmiska lietu kārtošana, elementāra performativitāte bez nākotnes izpratnes, ekonomija un treniņš, bizness un džogings, kaifa un orģijas beigas, naturālistiskās nodoma utopijas un biosociloģiskās rases konservācijas restaurēšana – vai tas viss kopumā nenozīmē varenības beigas un ieiešanu menopauzes histēriskajā eiforijā?”

Bodrijārs norāda, ka Reigana efekts ir nogurdinājis Ameriku, un pārmaiņām būtu jāseko. Taču kādas tās būs? Varbūt tā būs tikai masku uzlikšana, Reigana masku uzlikšana?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru