svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs

Vizuālās ilūzijas: no ilūziju argumenta pie ilūziju psiholoģijas

Filosofiju tās ilggadīgajā tradīcijā cita starpā ir nodarbinājis jautājums, vai sajūtām un to veidojošajai uztverei var uzticēties: vai tas, ko par ārpasauli, realitāti sniedz piecas maņas – redze, dzirde, oža, garša, tauste – tāds arī ir vai tikai liekas, un varbūt vispār nepastāv. Minētā problēma ir tikusi izvērsta dažādās filosofijas tradīcijās un apakšnozarēs, meklējot atbildes uz jautājumu – kā iegūt drošticamas zināšanas par pasauli, piemēram, gnozioloģijā (vai maņas sniedz drošticamas zināšanas), epistemoloģijā (vai maņas ļauj izzināt pasauli tādu, kāda tā ir) u.c. Visradikālāk šis jautājums ir ticis diskutēts empīrisma un racionālisma starpā:
1) sajūtas nav nekādu drošu zināšanu pamats (piemēram, Dekarta filosofija);
2) tieši sajūtas ir visu drošticamo zināšanu izcelsmes pamats (piemēram, Bērklijs). Tiesa, filosofu diskusijas par ārpasaules drošticamas izzināšanas iespējām un nosacījumiem ir bijušas arī vēl pirms tam, piemēram, Sengrieķu filosofijā, pārspriežot un analizējot Zēnona aporijas, kurās ar sajūtām tvertais tiek konfrontēts ar jēdzienu analīzi un prāta secinājumiem. Tādējādi sajūtu drošticamība ne reizi ir tikusi apšaubīta. Tam par iemeslu kalpojusi, ja tā var teikt, sajūtu daba – tās ir ambivalentas, ar to saprotot, ka tas, ko es uztveru ar sajūtām, var izrādīties citāds, nekā tas ir, piemēram, raugoties no attāluma – tālumā koki var izskatīties īsāki nekā tuvumā. Tādējādi acīm redzamais var izrādīties ilūzija. Šajā rakstā, pirmkārt, mēģināšu norādīt uz vairākiem iebildumiem, kas var tikt izvirzīti saistībā ar uztveres problemātiku, balstoties uz ilūziju argumentu un to, kā vispār saprast, kas ir ilūzija filosofiskā nozīmē. To darīšu pārsvarā balstoties uz britu filosofa Tima Kreina rakstu „Uztveres problēma”, kas publicēts Stenfordas Universitātes veidotajā Filosofijas enciklopēdijā internetā. Otrkārt, iezīmēšu veidu, kā 20.gadsimtā, kad attīstās eksperimentālā psiholoģija un kognitīvās zinātnes, tiek skaidrots, kas ir vizuālā ilūzija. To es darīšu balstoties galvenokārt uz psihologu Stenlija Korena un Džoanas Sternas Gērgasas darbu „Redzēšana ir maldīšanās”.

1

Ilūzija tradicionāli tiek skaidrota sekojoši: „1) nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats; uztveres malds; 2) nepamatotas cerības, nepiepildāmas ilgas”. Taču filosofijā „ilūzijas” jēdziens ir ticis izmantots daudz plašākā nozīmē, ko izsaka sekojošais jautājums – vai viss, ko es uztveru, tik tiešām ir tāds, kādu es to uztveru, respektīvi, kā es varu izšķirt, vai viss nav tikai ilūzija? Līdzīgs jautājums var tikt uzdots saistībā ar halucinācijām (Minētais jautājums filosofijas vēsturē ir saistīts arī ar „nomoda-sapņa” nošķīruma pamatojums). Iepriekš teiktais attiektos uz visu uztveri, taču ir iespējams ilūzijas traktēt arī šaurākā nozīmē – ilūzijas ir atsevišķi uztveres gadījumi jeb izņēmumi. Plašā nozīmē ilūzijas skar visas maņas, t.sk., garšu, skaņu, tausti un smaržu, bet šaurā nozīmē, tās tiek saprastas kā vizuālu jeb optisku maldu gadījumi.

Analizējot sajūtas un uztveri, kā norāda Tims Kreins, viena no izplatītākajām un tradicionālākajām problēmām saistībā ar uztveri ir problēma, ko dēvē par „uztveres problēmu”, kuru rada uztveres ilūziju un halucināciju fenomeni. „Uztveres problēmu” var formulēt kā sekojošu jautājumu: ja šādas kļūdas – ilūzijas un halucinācijas – ir iespējamas, kā uztvere var būt tas, kas, intuitīvi nojaušot, tai vajadzētu būt: tiešai un tūlītējai pieejai realitātei?

Pamatjautājums, ar ko parasti sākas „uztveres problēmas” analīze, var tikt formulēts sekojoši: kā savstarpēji saskaņot atsevišķas mūsu pieredzes acīmredzamas patiesības par pasauli ar uztveres kļūdu iespējamību. Minētais jautājums jau paredz gan to, ka uztverē ir iespējams atšķirt patiesus uztveres gadījumus no aplamiem, gan arī to, kas ir uztvere. T.Kreina prāt, uztvere var tikt formulēta kā „atvērtība pasaulei” (openness to the world). „Taču šo atvērtību apdraud noteikts aktuāls vai iespējams fenomens, ko parasti dēvē par ilūzijām un halucinācijām. Līdz ar to filosofijas teorijām par uztveri būtu jāspēj sniegt atbildes uz šo apdraudējumu, sniedzot uztveres skaidrojumu par to, kas ir centrālās, svarīgākās un būtiskākās uztveres īpašības.”

T.Kreins uzskata, ka uztveres problēma būtu jānošķir no uztveres epistemoloģijas problēmas, kas meklē atbildi uz jautājumu, kā uztvere var dot mums zināšanas par ārējo pasauli. „Jo pat, ja kāds domā, ka uztveres epistemoloģijas problēma tiktu atrisināta, pieņemot, piemēram, kādas uzticamas teorijas uztveres garantu, tas, ko mēs šeit saucam par „uztveres problēmu”, paliktu. Tas ir tāpēc, ka uztveres problēma ir sava veida paradokss vai antinomija, kas rodas neatkarīgi no šīs epistemoloģijas gadījuma. „Uztveres problēmas” struktūra ir sekojoša: uztvere šķiet ir atvērtība pasaulei, bet šis fakts tiek apdraudēts ar pārdomām par ilūzijām un halucinācijām.” Līdz ar to uztvere, kā tā tika iepriekš raksturota, šķiet neiespējama. Viens no argumentiem, kas rada šo problēmu, ir ilūziju arguments.

Ar ilūziju, kā to norāda britu filosofs A.D.Smits, var tikt saprasts sekojošais, - „jebkura uztveres situācija, kurā fizikālais objekts tiek aktuāli uztverts, taču tas perceptuāli parādās citāds, nekā tas ir realitātē”. Piemēram, balta siena dzeltenas gaismas apspīdēta izskatās dzeltena, dzēriens var šķist salds, ja pirms tam ir ēsts, kas ļoti salds; skaņa izklausās skaļāka tuvumā nekā, ja to klausās no attāluma. T.Kreins uzskata, ka šādi izprotot ilūzijas jēdzienu tajā nebūtu jāietver maldināšanas jēdziens – šajā gadījumā tas nav būtiski, ka kāds tiek apzināti maldināts, pārliecinot ar uzskatu, ka lietas ir citādas, nekā tās patiesībā ir, jo var konstatēt, ka sastopas ar ilūziju tad, kad šī ilūzija notiek.

Lai gan daudzas lietas varētu tikt traktētas kā „ilūziju arguments”, tomēr, kā norāda T.Kreins, minētais arguments ietver sekojošus soļus:

i. Tad, kad kāds piedzīvo ilūziju (ir ilūziju subjekts), viņš apzinās kaut ko kā kvalitāti F, kas reālam objektam, tiekot uztvertam, aktuāli nepiemīt.

ii. Kad kāds apzinās, ka kaut kam piemīt kvalitāte F, tad viņš vienlaicīgi arī apzinās, ka ir kaut kas, kam šī kvalitāte piemīt.

iii. Tā kā reālais objekts hipotētiski ir ne-F, tad no tā izriet, ka ilūziju gadījumā vai nu reālos objektus apzināties vispār nav iespējams, vai arī tos ir iespējams apzināties tikai „netieši” (indirectly), nevis tiešā un nepastarpinātā veidā, kas atbilstu mūsu ierastajam veidam kā domājam par reālās pasaules uztveri un uztvertajiem objektiem.
iv. Nav nepatvaļīga veida kā nošķirt, raugoties no pieredzes subjekta skatu punkta, uztveres fenomenoloģiju no ilūzijas.

v. Līdz ar to nav pamata pieņemt, ka pat īstas (genuine) uztveres gadījumā notiek parastu objektu tieša un tūlītēja apzināšanās.

vi. Tādējādi mūsu ierastais viedoklis (view) par to, kas ir uztvere, ir – dažreiz saukts par „naivo reālismu” vai „tiešo reālismu” – aplams. Tātad uztvere nav tas, ko mēs par to uzskatām.

Minētais arguments ir negatīvs, jo norāda uz to, ka ārējās pasaules objekti, kurus ikdienā uztveram un pieņemam par īsteniem, nav tādi, turklāt tas var novest pie solipsisma un ārējās pasaules skepticisma problēmas. T.Kreins norāda, ka šajā punktā vairāki filosofi ir spēruši soli pretim nākamajam secinājumam – tā kā uztverot mēs vienmēr uztveram kaut ko, tad tas, ko mēs apjaušam (aware), ir cita veida objekti, „ne-parasti objekti”(non-ordinary objects), ko nereti mēdz apzīmēt kā „sajūtu datus” (sense-datum).

Kā norāda T.Kreins, pie ilūziju argumenta secinājuma nonāk, pieņemot: a) ilūzijas izpratni augstāk minētajā nozīmē; b) prasību, ka, ja kaut kas šķiet kā F, tad tas ir F; c) Leibnica vienādību neatšķiramības likumu. Leibnica likums ir būtisks, jo arguments paredz situāciju, kurā kaut kam ir uztverama īpašība (property), kas nepiemīt reālam objektam, uz ko ir vērsta uztvere. Jo, ja objektam A piemīt īpašība, kas objektam B nepiemīt, tad tie nevar būt identiski.

Viskontorvesālākais šajā argumentā ir tas, ka tad, kad kāds uztverot apjauš, ka kaut kam piemīt kvalitāte F, vienlaicīgi viņš arī apzinās, ka ir kaut kas, par ko viņš apzinās, ka tam nepiemīt šī kvalitāte. T.Kreins norāda, ka, izvēršot ilūzijas argumentu, ir arī jāņem vērā „fenomenālais princips”, ko viņš aizgūst no Hovarda Robinsona – „ja subjektam sensibli parādās kaut kas, kam piemīt noteikta sensibla kvalitāte, tad ir kaut kas, ko subjekts atpazīst kā tādu, kam piemīt sensibla kvalitāte”. Respektīvi, tad, kad es kaut ko uztveru, es vienlaicīgi spēju apzināties, ka es uztveru kaut ko – es spēju uztveres aktu nošķirt no uztveres objekta. T.Kreins uzskata, ka šis ir būtisks princips ilūziju argumentā, jo bez tā ir maz cerību secināt, ka ilūziju gadījumā mēs apzināmies jelkādu objektu. Taču var tikt jautāts – kāpēc šis princips ir jāpieņem par acīmredzamu? Daudzi filosofi esot to pieņēmuši kā pašu par sevi saprotamu. T.Kreins norāda, piemēram, uz H.Praisu, kurš ir teicis: „Kad es saku ‘šis galds man parādās brūns’, ir vienkārši skaidrs, ka es esmu pazīstams ar brūnuma aktuālo instanci”. Taču T.Kreins iebilst H.Praisam. „Iespējams, var tikt pieļauts, ja tik tiešām reāli ir šāda brūnuma instance, tad ir arī jābūt kādam objektam, kuram piemīt šī instance. Taču var tikt iebilsts, ka to apgalvojot ilūziju gadījumā, ir tikai brūnuma ilūzija, nevis brūnuma instance.”

Otrs arguments, kas līdzīgi „ilūziju argumentam” padara problemātisku uztveri, ir halucināciju arguments, taču to es šeit sīkāk neiztirzāšu. Tikai norādīšu, ka halucinācijas tradicionāli tiek skaidrotas kā „smadzeņu darbības traucējumu radīti uztvērumiem līdzīgi redzes, dzirdes u.c. tēli (pseidouztvērumi), ko neizraisa ārējs kairinājums, bet kas cilvēkam pašam liekas atspoguļojam īstenību”. Taču filosofijā halucināciju fenomens tiek saprastas citā nozīmē. „Halucinācijas ir pieredze, kas atgādina reālu, no psihes neatkarīgu objektu uztveri, taču šāds no psihes neatkarīgs objekts patiesībā netiek uztverts. Līdzīgi ilūziju jēdziena traktējumam, minētajā nozīmē halucinācijas nepieciešami neietver maldus; tām nav jābūt reālām halucinācijām, no kā cieš narkotiku un alkohola lietotāji.” Halucinācijas plašā nozīmē ir uztveres pieredze, kurā subjekts nespēj nošķirt uztveres pieredzi no uztvertā objekta.

Ņemot vērā ilūziju filosofisko nozīmi, kas aktualizē ne tik daudz, kas ir vizuālā jeb optiskā ilūzija vispār, bet drīzāk – kā ir iespējams nošķirt patiesus vizuālos uztveres objektus no tādiem, kas ir maldinoši, izriet vairākas uztveres teorijas, kuras mēģina sniegt atbildi uz uztveres problēmu. Kā norāda T.Kreins, vadošās uztvers teorijas pēdējo simts gadu laikā ir sekojošas: sajūtu datu teorija (sense-datum theory), apstākļu teorija (adverbial theory), intencionālā teorija (intentional theory) un disjunktīvā teorija (disjunctive theory). Neiedziļinoties katras teorijas galvenajos argumentos, jānorāda, ka pamatproblēma, kas tiek risināta visās šajās teorijās, ir sekojoša: kā saprast sajūtās dotos objektus un kā šos sajūtu objektus saattiecināt ar objektiem ārpasaulē (reāliem objektiem).

Taču, analizējot minētos jautājumus, ir jāizvairās no to pētījumos izdarīto secinājumu ekstrapolācijas draudiem. Uz minēto aspektu norāda arī britu filosofs Saimons Blekbērns, atrunājot, ka ir kļūdaini „ilūziju argumentu” ekstrapolēt uz visiem sajūtu gadījumiem, jo tas noved pie „vispārējas ilūzijas iespējas vai skepticisma par zināšanām”. S.Blekbērns arī atzīmē, ka ilūzijas vienmēr ir bijušas sākuma punkts epistemoloģijai un motivējušas faundationālistus (foundationalists) meklēt absolūti drošu sākuma punktu, kas būtu brīvs no jebkādiem sārņiem (contamination).

2

Ilūziju kā atsevišķu, nevis absolūtu gadījumu, pēta mūsdienu psiholoģija, kurā papildus pašas ietvaros veiktajiem pētījumiem tiek ņemti vērā arī pētījumi un atziņas no vairākām citām zinātņu nozarēm, kas pēta cilvēku kognitīvos procesus, piemēram, neirozinātnes, fizikas, filosofija, lingvistika u.c. Minētie pētījumi iekļaujas cilvēka uztveres un kognitīvo procesu izziņas ietvaros.

Kopīgā iezīme, kas raksturo mūsdienu psiholoģijas pētījumus saistībā ar vizuālajām ilūzijām ir tas, ka tā neuzdod jautājumus, kas parasti tiek uzdoti filosofijā: Kāda ir realitātes daba? vai Ko mums būtu jādefinē kā patiesu vai spriedumu? To vairāk interesē cilvēku mentālie procesi, kurus var eksperimentāli izpētīt, un šo procesu līdzdalība noteiktu vizuālo kļūdu gadījumos. Psihologi Korens un Gērgasa skaidro, ka mūsu priekšstati parasti ir akurāta reālās pasaules stimulu attiecību rekonstrukcija. Taču dažreiz tie ir kļūdaini. Pētnieki norāda uz četrām grupām, kā ir iespējams sakārtot uztveres kļūdas. Pirmās rada traucējumi vai ierobežojumi, kas ir radušies pašam uztverošajam orgānam. Otrā – tieši ienākošā stimula izkropļojumi; trešo veido noteiktu sistemātisku uztveres kļūdu salikums. Savukārt ceturtā ir vizuālā ilūzija. Ilūzijām būtiska īpašība ir tā, ka tās uztvērēju pārsteidz un iepriecina. Abus pētniekus vada pārliecība – ja būs zināms, kā darbojas vizuālā sistēma, vizuālās ilūzijas turpmāk vairs nepastāvēs.

Vizuālo ilūziju pētījumu aizsākumi mūsdienu psiholoģijas izpratnē ir meklējami 19.gs. vidū, kad 1854.gadā psihologs J.J.Opels (J.J.Oppel) publicēja rakstu, kas ietvēra tam laikam novatorisku materiālu – psiholoģiski tika analizēts dažādu līniju izklāsts, kas izkārtots divās līnijās: vienā tikai divas līnijas, otrā daudzas. Tas, kas interesēja J.J.Opelu, kā norāda Korens un Gērgasa, ir tas, ka abu līniju izkārtojumu rindas izskatās atšķirīgas pēc izmēra, lai gan fizikāli izmērot, tās ir vienādas. Tieši J.J.Opels sāk lietot terminu „ģeometriska optiskā ilūzija” (geometrish-optishe Tauschung), ar ko viņš apzīmēja minēto līniju gadījumu. Drīz vien viņa aplūkoto parādību centās skaidrot vairums fiziķu, fiziologu, filosofu un psihologu, piemēram, Boldvins, Brentano, Ebinghaus, Helmholcs, Vunds u.c. Savukārt vizuālo ilūziju eksperimentālo pētījumu aizsākums ir meklējams J.J.Opela laika biedra Johanesa Millera (Johannes Meller, 1801-1858) darbos. 1826.gadā J.Millers publicēja divas grāmatas, kurās analizēja vizuālās ilūzijas, kas tika saprastas kā „pēcattēli” (piemēram, apžilbums), krāsainu gaismas staru sajaukšanās rezultātā radušās krāsu izmaiņas gaismā u.tml. Tieši J.Millers ir tas, kas ilūziju analīzē kā viens no pirmajiem pievēršas nervu darbības analīzei.

Pretruna, kas bija atklāta starp uztveri un realitāti, izraisīja daudzus pētījumus, kas mēģināja parādīt, ka acis nav tikai pasīva kamera, kas uztver un caur kurām ieraksta ārējās pasaules stimulus. Pētījumi parādīja, ka uztvere ir aktīvs process, kas norisinās smadzenēs un nav tieši paredzams, balstoties uz fizikālo attiecību zināšanām. Kā norāda Korens un Gērgasa, vizuālo ilūziju pētījumi būtiski stimulēja psiholoģijas kā mentālos fenomenus pētošas zinātnes rašanos. Tas arī parādīja, ka fizikālajai un fenomenālajai (cilvēka uztveres veidotajai) sfērai katrai ir savas likumsakarības, un tās ir jāpēta neatkarīgi, nevis vienu otrai pakārtojot, tai pat laikā saglabājot vērstību uz to, ka abas šīs sfēras ir izzināmas.

Nākamo attīstības posmu vizuālo ilūziju izpētē psiholoģijā spēcīgi ietekmēja Vilhelma Vunda (Wilhelm Maximilian Wundt, 1832-1920) teoriju rašanās, kas tiek uzskatītas par mūsdienu psiholoģiju pamatu. Vunda idejas tālāk tika izvērstas biheiviorisma un geštalta psiholoģijā, kuras abas ieņēma kritisku attieksmi pret vizuālajām ilūzijām. Biheiviorisms centās atteikties no ilūzijām metodoloģisku apsvērumu dēļ, savukārt geštalta psiholoģija – teorētisku apsvērumu dēļ. Geštalta psiholoģijā vizuālā ilūzija ir tikai vēl viens normālas uztveres manifestācijas veids, savukārt biheiviorismā – tā neietilpst mentālajā saturā, līdz ar to nav pieejama analīzei. Tālāk vizuālās ilūzijas tika pētītas, sākot tikai no 1950.gadiem, kad par tām atjaunojas interese un attīstās kognitīvās zinātnes.



Millera-Liera (Mueller-Lyer) ilūzija ir viena no populārākajām vizuālajām ilūzijām: abas horizontālās līnijas ir vienāda garuma, lai gan augšējā šķiet īsāka nekā apakšējā.







Vizuālās ilūzijas ir grūti klasificējamas, jo pētnieki saskaras ar grūtībām izvirzīt vienu kritēriju, kā tās klasificēt. Drīzāk tās tiek apzīmētas, nevis klasificētas, tādējādi runājot par atsevišķām vizuālajām ilūzijām, kas nosauktas to pētnieku vārdā, kas tās ir atklājušas, piemēram, Millera-Liera ilūzija. Korens un Gērgasa piedāvā vizuālās ilūzijas klasificēt pēc to radītā sagrozīšanas veida (kind of distortion). Līdz ar to ir divas vizuālo ilūziju grupas: izmēra sagrozīšana (distortion of size) un virziena sagrozīšana (distortion of direction), lai gan iepriekš pētnieki visbiežāk vizuālās ilūzijas ir klasificējuši pēc to apveidu jeb kontūru līdzībām, kad kāda noteikta ilūzija tiek ņemta par paraugu citu sakārtošanai, nodēvējot visu šo ilūziju grupu, piemēram, par Millera-Liera efektu.

Kā jau tika minēts, vizuālās ilūzijas tiek skaidrotas, ņemot vērā vairāku zinātņu nozaru atziņas. Viens no būtiskiem aspektiem ilūziju rašanās skaidrojumam ir atziņas, kas tiek iegūtas analizējot redzes darbību: optikas likumi, tīklenes uzbūve un centrālās nervu sistēmas uzbūve.

Eksperimentālā psiholoģija ir atklājusi vairākas ar uztveri saistītas likumsakarības, tieši pētot vizuālās ilūzijas. Viens no uzskatiem, kas skaidro to, kāpēc cilvēki redz vizuālās ilūzijas, ir tas, ka uztverē ienākošie stimuli jeb sajūtas tiek organizēta jēbpilnā veidā. Geštalta psiholoģija uzskata, ka uztverē dotās sajūtas tiek organizētas jēgpilnos veselumos jeb geštaltos, un tas ir viens no veidiem kā tiek organizēta uztvere. Tādējādi geštalta psiholoģija ļauj izskaidrot, piemēram, truša-pīles attēlu (Duck-Rabbit), kurā viena veseluma uztvērums tiek „pārslēgts” uz otra veseluma uztvērumu, taču tos uztvert vienlaicīgi nav iespējams. Geštalta psiholoģija skaidro arī iluzorās kontūras, kā, tas ir Kaniza trijstūrī: cilvēka uztverei ir tendence veidot veselumus tur, kur to nemaz nav.

Ilūzijas var arī radīt cilvēka tendence uztvert pasauli trijās dimensijās pat tad, ja attēls ir veidots tikai divās dimensijās kā tas ir, piemēram, Ponzo ilūzijā, kur augstāk esošā līnija attēlā izskatās tālāk nekā zemāk esošā, lai gan tās ir vienādi garas un atrodas divu dimensiju plaknē. Šī uztveres aspekta atklāšana ļāva izvirzīt vienu no veidiem kā skaidrot Millera-Liera ilūziju.

Līdzīgi kā uztvere konstruē trīs dimensijas divu vietā, var tikt konstruēta kustība tur, kur tā nepastāv, piemēram, kino balstās tieši uz šo fenomenu – ātri kustīgi attēli rada iespaidu, ka notiek kustība. Minētā uztveres īpatnība parādās arī Fī fenomenā un Beta kustībās.

Vizuālas ilūzijas var radīt arī krāsu un kontrastu konstantums vai izmaiņas. Piemēram, vienādas krāsas un kontrasta attēli var tikt uztverti kā atšķirīgi, ja mainās to apkārt esošais fons, piemēram, no gaišāka uz tumšāku. Līdzīga uztveres īpatnība ir novērojama t.s. Ebinghausa ilūzijās, kad starp lieliem apļiem izvietots aplis izskatās mazāks nekā, ja tas ir izvietots starp mazākiem apļiem.

Tādējādi mūsdienu filosofija, analizējot ilūziju argumenta radītos jautājumus par uztveri, ļauj konstruēt un precizēt uztveri skaidrojošo konceptuālo karkasu, kurā darbojas psiholoģija un citas cilvēka mentālos stāvokļus un to dabu pētošās zinātnes. Savukārt psiholoģija, ņemot vērā vairāku zinātņu atziņas par cilvēka uztveri, empīriski un eksperimentāli var atklāt likumsakarības, kas skaidro kā darbojas konkrētas vizuālās ilūzijas un cilvēka ikdienas uztvere. No vienas puses, šo likumsakarību atklāšana ļauj radīt arvien jaunus iluzoros attēlus, piemēram, kā to dara japāņu psihologs Akijoši Kitaoka. No otras, šo likumsakarību atklāšana atvieglo cilvēka ikdienas dzīves organizāciju tur, kur būtiska ir vizuālā uztvere, piemēram, aivolidojumu organizēšanā un pilotu apmācībās, arhitektūrā, kino, glezniecībā, dizainā u.c.


Izmantotā literatūra:

  1. Bērklijs, Dž. Traktāts par cilvēka izziņas principiem. Trīs sarunas starp Hilasu un Filonusu. Rīga: Zvaigzne, 1989.
  2. Blackburn, S. The Oxford dictionary of philosophy. Oxford: Oxford University Press, 1996.
  3. Coren, S., Girgus, J. S. Seeing is deceiving. The psychology of visual illusions. New York: Lawrence Erlabaum Associates, 1978.
  4. Crane, T. The problem of perception. Pieejams: http://plato.stanford.edu/entries/perception-problem/
  5. Daģis, G. Ģeometrija un pasaules vizuālā uztvere. // Latvijas Universitātes raksti. 2007, 713. sēj.: Filosofija. Rīga : Latvijas Universitāte, 2007, 171.-179. lpp. Pieejams šeit.
  6. Dekarts, R. Pārruna par metodi. Rīga: Zvaigzne: 1978.
  7. Henle, M. (ed.) Vision and artifact. New York: Springer Publishing Company, 1976.
Teksts pdf formātā pieejams šeit.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru