svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs

Vardarbība.lv

Ierakstot Googlā vārdu "vardarbība" un aplūkojot atrastos ierakstus, nācās secināt, ka Latvijā ar vardarbību pārsvarā saprot, pirmkārt, vardarbību pret bērnu un sievieti ģimenē, otrkārt, pusaudžu vadarbību.

Pirmajā gadījumā vardarbības avots ir fokusēts vīrietī, turklāt tādā, kurš darbojas ierobežotā "telpā" - ģimenē. Vadarbība ir paslēpusies aiz ģimenes zieģeļa, kur tā ir piederīga noteiktam dzimumam. Te vardarbība ir arī dzimumu diferences kritērijs. To es sauktu par maskulīno vardarbību. Šī vardarbības forma ir progresējoša - tā "nepārriet", bet var kļūt arvien spēcīgāka un vardarbīgāka, tāpēc no tās ir jāatbrīvojas nekavējoties. Taču, ja atceramies Z.Freida rakstu "Bērnu sit" (tulkots arī latviski), tad sitējs pārsvarā ir Tēvs, kas šo vardarbības formu padara par dziļi simbolisksu, atbrīvošanās no kuras izraista izmaiņas simboliskajā kārtībā.

Otrajā gadījumā vardarbība tiek attiecināta uz noteiktu vecuma grupu - uz pusaudžiem, turklāt te tiek integrēta arī pirmā vardarbības izpratne - tā vairāk piedien vīriešu kārtas pusaudžiem, ne pusaudzēm. Šo otro vardarbības izpratni var dēvētu par attīstības perioda vardarbību. To raksturo tas, ka tā ir pārejoša - pusaudzim augot, vardarbības alkas var pārriet. Šī vardarbības izpratne savā ziņā tiek pat leģitimizēta, sakot, ka "iztrakosies un pārries" vai, ka tas pieden pie šī attīstības perioda. Pusaudžu varadarbība iezīmē arī alkas pēc identitātes. Tāpēc šo formu pat varētu dēvēt par "vardarbība pēc identitātes". Līdz ar to tai ir intencionāls raksturs - tā formē noteiktu fenomenu, ko var saukt par "pašizpratni", "pašidentitāti".

Abos gadījumos vardarbība iegulst noteiktā priekštatatā, kādam ir jābūt cilvēkam, un kā tam jāfunkcionē sabiedrībā. Un kā gan citādi? Abos gadījumos vardarbība ir tendēta uz atbrīvošanos - no uzbrucēja, varētu vispārināt un teikt - no pastāvošās iekārtas. Tādējādi vardarbības pārvarēšana pati ir vardarbība, jo nostājas pret pastāvošo kārtību, atsakās no tās iekšējās loģikas. Taču abi minētie gadījumi ir visnotaļ šaura vardarbības izpratne. Tās metastāzes ir daudz kur citur, turklāt centrs ir decentrēts. No kurienes aug vardarbība? Kas ir tās saknes un kāpēc tā tik ļoti vēlas demonstrēties vai slēpties?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru