pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

Spilgit citāti no Bodrijāra "Amerikas"


IZZŪDOŠAIS PUNKTS

Nostaļģija, kas dzimst no Teksas kalniem un Jaunmeksiskas sjerru neaptveramā plašuma: cilpošana pa autotrasi, superhīti „Kreislera” stereosistēmā, svelmainā gaisa viļņi – vienkārši fotouzņēmumā to visu neatspoguļot, vajadzīga vesela filma par ceļojumu reālā laikā, kura iemūžinātu arī neizturamo karstumu, – filma, kuru vēlāk varētu skatīties mājās, aptumšotā istabā, no jauna izjūtot autostrādes un attāluma, atdzesēta alkohola tuksnesī, ātruma maģiju, pārdzīvojot to visu videoierakstā, mājās, reālā laikā – ne tikai ar ko nesalīdzināmas baudas dēļ, kādu gūstam no atmiņām, bet arī tāpēc, ka bezjēdzīgas atkārtošanās valdzinājums jau ietverts ceļojuma abstraktajā iedabā. Tuksneša kustība ir bezgala tuva filmas ārpus-laicīgumam.


Ģeoloģiskā, tātad arī metafiziskā monumentalitāte pretstatā parastu reljefu fiziskam augstumam. Apvērsti reljefi, kurus ārdījis vējš, ūdens, ledus, ievelk jūs laika virpulī, lēni attīstošās katastrofas darbīgajā mūžībā.


Un iespējams, ka tieši šie reljefi, kur zaudējuši savu dabiskumu, arī sniedz priekšstatu par to, kas ir kultūra. Pieminekļu Ieleja: pēkšņi izveidots valodas masīvs, kas turpmāk pakļauts nenovēršamai erozijai, tūkstošgadīgi uzslāņojumu veidojumi, kuru dziļums ir erozijas rezultāts (jēga rodas no vārdu erozijas, nozīmes – no zīmju erozijas) un kuri, tāpat kā visa kultūra, mūsdienās ir nolemti kļūšanai par rezervātu.


Es meklēju nākamo sociālo katastrofu tajā, kura notikusi ģeoloģijā, šai dziļuma izvērstībā, par kādu liecina izvagotie plašumi, sāļu un akmens krāvumi, kanjoni, kuros pazūd pārakmeņojošās straumes, senais lēnīguma bezdibenis, kuru rada ģeoloģiskie procesi; es meklēju to pat megapoļu vertikālēs.


Jo, izaugdams acu priekšā, tuksneša mentālais tēls veido sociālās dezertēšanas attīrītu formu. Dezafektācija te rod pilnīgu formu nekustīgumā. Aukstums un stingums, kas ietverti dezertēšanā un enukliācijā šeit, tuksneša zonā, iegūst savu skatāmo tēlu. Tuksneša šķērsgriezumā, ģeoloģijas ironijā transpolitiskais iemanto savu ģints un mentālo telpu. Mūsu bezrobežu, asociālās un virspusējās pasaules necilvēcīgums šeit tūdaļ rod savu estētisko un ekstātisko formu. Jo tuksnesis – tas ir tikai kultūras ekstātiska kritika, ekstātiska izzušanas forma.


Tuksneša klusums vienlaikus ir arī vizuāls. To rada skatiena ilgstamība, kas neatrod sev neko tādu, uz ko varētu koncentrēties.


Amerikāņu brīnums: skatuvisks brīnums.


VARENĪBAS GALS

ASV, tāpat kā visa pasaule, izrādījusies tādas pasaules kārtības priekšā, kurā nav sasprindzinājuma. Tā ir varenības nevarība.


Būtība slēpjas izkārtnē. Tā kā sabiedrība ir pilnīgi pielīdzinājusies projektam, tad viss tiek pasniegts kā tā realizācija un vadītājiem ir jāstrādā pie reklāmas tēla (look) veidošanas. Mazākā paviršība ir nepiedodama, jo līdz ar to tiek noniecināta visa nācija. Pat slimība var būt par tēla daļu, kā, piemēram, Reigana audzējs. Pretēji tam – politiskajam vājumam jeb atklātam idiotismam nav nozīmes. Spriež tikai pēc imidža.


Valdību „reklāmiskā” identitāte radniecīga veļaspulveru marku imunitātei.
Nevienā valstī vairs neuzskaita vadoņu kļūdas – tās kļūdas, kuras citos laikos paātrinātu viņu krahu un kuras tagad visa pasaule uztver ar vieglumu, simulējot valdīšanu un saskaņu, ko gūst par vienaldzības cenu. Tauta vairs nelepojas ar saviem vadoņiem, savukārt tie vairs nelepojas ar saviem lēmumiem. Pietiek ar visniecīgāko iluzoro kompensāciju, lai atjaunotu reklāmisko uzticību.


Tiesības tagad ir visur. Principā – pasaule ir atbrīvota, tai vairs nav par ko cīnīties. Taču tai pat laikā veselas grupas (kā arī atsevišķi indivīdi) iztukšojas iekšēji. Sabiedrība ir par viņiem aizmirsusi un viņi arī paši par sevi ir aizmirsuši.


Sabiedriskās domas remisija, vispārēja virzība uz centru pēc 70.-to gadu konvulsijām, jebkādu jaunu horizontu atcelšana, konservatīva un reklāmiska lietu kārtošana, elementāra performativitāte bez nākotnes izpratnes, ekonomija un treniņš, bizness un džogings, kaifa un orģijas beigas, naturālistiskās nodoma utopijas un biosociloģiskās rases konservācijas restaurēšana – vai tas viss kopumā nenozīmē varenības beigas un ieiešanu menopauzes histēriskajā eiforijā?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru