trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs

Raksts par Urbantrip izstādi (13.05.2007.)

Daugavas horizonts

(Urbantrip fotoizstāde “Daugavas abas malas”, galerija “Bastejs”)

Fotoobjektīvs, fotogrāfa skatiena vadīts, slīd pāri pasaulei. Līdzīgi apziņai, tas vienmēr ir uz kaut ko vērsts un tajā nepārtraukti kaut kas tiek fiksēts. Tādējādi fotogrāfa apziņas klātbūtne kadru fiksācijā, fiksē arī viņa/-as paša apziņas plūsmu un aptur mirkļus, kas fotogrāfu ir īpaši uzrunājuši. Tā atklājas fotogrāfa sajūtas un skatījums uz lietām. Fotogrāfijā tiek atcelta atainoto lietu burtiskā klātbūtne – lietas zaudē savu nozīmi; nozīmi iegūst skatījums uz tām. Paveras jauni horizonti un dzimst jaunas pasaules.

“Urbantrip” fotogrāfi dodas gar Daugavas malām no ietekas uz izteku – no apakšas uz augšu, burtiski un pārnesti. Tas vienlīdz ir arī viņu pašu personisko pārdzīvojumu vektors, kas ļauj Daugavas malās plūstošās dzīves pulsācijas izjust caur viņu veidotajām vizuālajām piezīmēm attēla poētiskajā valodā.

Lietas ir tikai lietas, un Daugava var būt tikai plūstošs ūdens. Jēgu apkārtējām lietām un pasaulei rada un piešķir cilvēks. Viņš Daugavu padara par likteņa simbolu, piena kannas ceļa malā – par noteikta dzīves ritma izteiksmi (J.Brizga) vai rietošo sauli pār industriālās ostas ceļamkrāniem – par alkām pēc klusuma un miera lielpilsētas kņadā (J.Pešiks, “Skats uz ostu”). Jaunie fotogrāfi fiksē artefaktus – mūsdienu cilvēka radītos jēgas laukus, fotoobjektīvus savās rokās pārvēršot par dzīves esenci meklējošiem mikroskopiem, bet pārgājienu gar Daugavu – par antropoloģijas laboratoriju.

Daugava ir latviešu likteņa simbols. Šādu nozīmi tai piešķīruši tās krastā dzīvojošie. Upi, pie kuras dzimuši un miruši, priecājušies un bēdājušies, upi, kurai kā dabas parādībai piedēvējuši cilvēciskās un pārdabiskās īpašības. Jauno mākslinieku fotogrāfijas mēģina atklāt cilvēka skatījumu uz šīm lietām šodien, kā vadmotīvu izvēloties Daugavu ar tās kulturoloģisko uzslāņojumu un vēsturiskajām projekcijām. Taču, šķiet, jauno fotogrāfu pašu izjustais nogurums no lielpilsētas kņadas un mūsdienu dzīves steigas, “bezceļa bērnu redzētais”, tiecas kļūt par universālu pasaules izjūtu, uzdodot savu tonalitāti arī kadrējumam. Bet viņi neslēpj savu nostāju. “Jo tālāk no pilsētām un histēriskās steigas, jo cilvēks atvērtāks un patiesāks,” skan izstādes pieteikumā, un gribētos ticēt, ka tas ir kaut kas vairāk par “Straumēnu” cienīgas idilles meklējumu. Jaunie mākslinieki ir gatavi nostāties “pret”, veidot opozīciju, pat ja pašiem brīžiem šķiet, ka Daugava varētu būt labs zīmols.


Viņu opozīcija kļūst par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, kas runā caur kontrastiem un paradoksiem. Spilgtais nostājas pret pelēcību. Dzīvais un ātrais – pret panīkušo un pamesto. Veidojas spulgu un atspulgu, plūstošo un ģeometriski taisno gammu un pretmetu saspēle (L.Zelmene, L.Kalniņa). Pretpoli pievelkas, lai ar eksplozijas spēku atkal atgrūstos. Un ēnas klusajā un tukšajā ielā var pārvērsties par spalga izmisuma saucienu pēc atklātības un tuvības. Un vientuļa pilsētas sieviete sarkanajā kleitā var kļūt par simbolu, kas apliecina urbānās vientulības un “izrādes loģikas” sadursmi un paradoksu. Tā atklājas ikdienas lietu nepretenciozā neatkārtojamība un paradoksalitāte (L.Kalniņa).

Daugava un līdzās tai esošā pasaule fotoizstādē “Daugavas abas mala” paveras savā ikdienišķumā, kas “rūdītu” skatītāju var nedaudz atstāt vīlušos. Brīžiem nepamet sajūta, ka jau sen aprobētie simboli, vēsturiskie un kultūras slāņi, visvairāk fascinējuši pašus fotogrāfus, nevis skatītāju. Viņi paši beidzot ir izgājuši ārpus pilsētas un ieraudzījuši, ka tik tiešām cilvēki Daugavā zvejo (E.Labanovskis), ka tik tiešām bērni pie Daugavas spēlējas, ka tik tiešām arī Daugavmalā ir pamesti kuģi un mājas (GarJānis), žāvējas veļa (K.Breidaks) un ganās govis, ka tik tiešām pie Daugavas mīt cilvēki ar visiem saviem ikdienas dzīves sīkumiem, priekiem un bēdām. Šāds skatījums atsauc atmiņā jau agrāk redzēto, liekot jautāt, kā izstādes vērotājam atbrīvoties no atmiņām par grāmatās “Mana Latvija”, “Mana Daugava” redzēto patētiku? Bet varbūt mākslinieki tieši to ir vēlējušies atgādināt, tikai citā laikā un citā telpā – ar svaigu skatienu, aicinot pārvērtēt un izjautāt tik pieradināto skatienu uz Daugavu?

Fotogrāfi dodas gar Daugavas malu, un mala iezīmē viņu horizontu. Viņi/-as drosmīgi un atklāti spēlējas ar objektīvu, ļaujot gaismai un ēnām rotaļāties krāsās, veidojot Daugavas malā gan slavējošas, gan protestējošas mizanscēnas. Vai jaunajiem māksliniekiem pietiks drosme vēlreiz doties pārgājienā, pārkāpjot malas un iebrienot straumē, lai daudz dziļāk tuvotos skatiena un apziņas horizontam, kas atklāj mūsdienu cilvēciskās eksistences robežas, atspoguļojot īstu “dzīvestripu”?

Rīgā, 2007.03.15.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru