otrdiena, 2009. gada 9. jūnijs

Par I.Kanta "kopernikānisko pavērsienu"

Imanuels Kants (1724-1804)

Imanuels Kants darba „Tīrā prāta kritika” priekšvārdā (B xvii) norāda uz sava laika dabas zinātņu un matemātikas (eksakto zinātņu) straujajiem un pēkšņajiem sasniegumiem un atklājumiem, kas radījuši virkni pārmaiņu. Šie atklājumi, kas pretendē uz patiesības atklāšanu, rosina Kantu pārdomāt, kas ir to būtība. Šo atklājumu būtību viņš izvirza kā paraugu, „priekšzīmi” līdzīgas revolūcijas veikšanai metafizikā, jo Kants kā uzdevumu metafizikai ir izvirzījis jautājumu – kā lai pārvar, ka vērojumu pamatformas un jēdzieni par priekšmetiem tiek atvasināti no pieredzes, t.i., kā lai pārvar Hjūma skepticismu, ka vispārīgie un nepieciešamie principi ir tikai nejauši un nepilnīgi vispārinājumi. Kantaprāt, tas nozīmē atbildēt uz jautājumu, kā ir iespējama apriora izziņa, kas nav pamatota pieredzē, lai gan var tikt attiecināta uz pieredzi.

Kants izvirza hipotēzi – ja mēs pieņemsim, ka priekšmetiem jāpiekārtojas cilvēka izziņai (pieredze pakārtota izziņai), nevis otrādi, tad var tikt vairāk uz priekšu metafizikas uzdevumu atrisināšanā. Šo hipotēzi Kants salīdzina ar „Kopernika pirmo domu”, ko raksturo sekojošais. Koperniks ir mēģinājis skaidrot visu zvaigžņu kustību, kas griežas ap novērotāju, taču to nav spējis. Tātad, nesasniedzot rezultātus, kas balstītos vienos pieņēmumos par veiksmīgu zvaigžņu kustības skaidrojumu, Koperniks ir izvirzījis pretēju pieņēmumu – vai neizdosies gūt labākus panākumus zvaigžņu pētīšanā, ja novērotājam liks griezties, bet zvaigznes turpretim atstātu mierā, turklāt Koperniku uz šādu soli mudināja doma, ka Ptolemaja astronomija, pret ko viņš vērsās, ir matemātisks juceklis, tāpēc Koperniks piedāvāja tās vienkāršāku matemātisku skaidrojuma modeli, mazinot arī cilvēka kā vērotāja lomu – nostādot cilvēku kā tikai vienu no ķermeņiem, kas griežas ap sauli. Turpretim Kants cilvēku kā vērotāju glorificē uzskatot, ka visiem priekšmetiem ir jāpakārtojas cilvēka pieredzes iespējamības nosacījumiem, nevis pieredzes iespējamības nosacījumiem jāpakārtojas priekšmetu nejaušajām īpašībām, kā arī Kanta piedāvātais izziņas skaidrojums nebūt nav iepriekšējās tradīcijas vienkāršotāks modelis.

Kopsavelkot, var teikt, ka Kanta kopernikāniskais pavērsiens ietver divas nozīmes. No vienas puses, Kanta teiktajam par viņa uzdevuma analoģiju ar Koperniku ir metodoloģiska ievirze – mēģinot kaut ko izskaidrot, bet to veiksmīgi nespējot, pieņemt pretējo. No otras puses, ir saturiskā puse – par ko tas tiek izteikts. Kants to saka par cilvēka izziņu un iepriekšējiem metafizikas centieniem. Un tieši šis Kanta veikums ir iegūlis filosofijas vēsturē kā nozīmīgākais raksturojums viņa kopernikāniskajam pavērsienam – uzskats, ka ir nepieciešams atklāt pieredzes iespējamības fundamentālus nosacījumus, kuriem pakārtojas izzināmie pieredzes priekšmeti, nevis otrādi. Līdz ar to Kanta analoģijas ar Koperniku būtība ir sekojoša – gan astronomijā, gan filosofijā var būt nepieciešamība radikāli mainīt vai apvērst iepriekšējos skaidrojumu pamatpieņēmumus.

Izmantotā sekundārā literatūra:

Guyer P. Kant. London: Routledge, 2006, pp. 45.-51.
Rubenis A. Imanuels Kants. Rīga: Minerva, 2006, 91.-102.lpp.

1 komentārs:

  1. ļoti patīkami strukturēts raksts, kurā Kanta doma ir viegli uztverama, nezaudējot savu oriģinalitāti. paldies!

    AtbildētDzēst