trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs

Meklējot lietderīgumu (raksts no satori.lv, 29.10.2007)

Meklējot lietderīgumu

Publicēts www.satori.lv, 2007.gada 29. oktobrī

Pārdomas par „liet-derīgumu” mūs visbiežāk nodarbina, kad esam nobažījušies un satraukti, vai laiks, ko pavadām, ar kaut ko nodarbojoties, nevarētu tikt izmantots, nodarbojoties ar kaut ko citu, respektīvi, laiks, ko atvēlējām vienām lietām, varētu tikt atvēlēts citām. Izvēle, kas rodas no plašā lietu klāsta un ierobežotā laika sadursmes, raisa nemieru un tam sekojošos jautājumus par to, kas ir un kas nav lietderīgs. Tas nozīmē - kas ir un kas nav derīgas lietas? (Pieņemot, ka arī filosofiju, literatūru, fiziku u.tml. var uzskatīt par lietām.) Ik dienu nākas saskarties ar daudz un dažādām lietām - reizē tuvām un tālām, svarīgām un mazsvarīgām, plānotām un neplānotām, dabiskām un mākslīgām, reālām un virtuālām, praktiskām un teorētiskām, ātrām un lēnām, ar kaitinošām un iepriecinošām, ar personiskām un anonīmām, ar derīgām un jau ar iztecējušu derīguma termiņu, ar lietām lieveikalu plauktos un iestāžu nosaukumos. Jau šis uzskaitījums vien norāda uz to, ka īsā un labskanīgā vārda “lieta” nozīme ir tik plaša, ka lietu sarakstu un klasifikāciju varētu turpināt. Tādējādi lietu derīgumu var raksturot ar tik pat plašu lietderīgumu, cik vien ir iespējams plaši runāt par pašām lietām. Tas nozīmē, ka ir neskaitāmi daudz lietderīgumu. Lietderīgumu vienmēr raksturo arī kaut kas “ne-racionāls” - vēlmes, intereses u.tml. Ikdienas sarunvalodā to spilgti raksturo teicieni “Es tā vēlos un viss!”, “Bet mani tas interesē!” u.tml. Līdz ar to lietderīgās lietas pārklājas vēlamajām, interesējošajām lietām, par kuru izvēles kritērijiem ne vienmēr izdodas pateikt viennozīmīgas atbildes. Nereti vēlamās lietas var izvēli alkstošo nomākt. Tad ieskanas aicinājumi rast izeju un „nepadoties lietām”, kas „uzbrūk”. To ikdienā izsaka ar teicieniem „Pasaule nesastāv tikai no lietām”, „Neļausim lietām valdīt pār mums” u.c. Tiem seko dažādu lietu pārvaldības rīku lietošanas piedāvājumi un padomi “savstarpējo lietu nokārtošanai”, līdz attiecības ar lietām pārvēršas eksistenciālā cīņā, provocējot un intriģējot ar spraigu tikšanos pašam ar sevi, ar pasauli, dzīvību un nāvi. Līdz ar to lietu derīgumu var atskārst īpašā stāvoklī - absolūtā un nāves gaismā. Lietu derīgumu varam meklēt arī „lietas” jēdziena vēsturē. Lai gan lietas ir nepastāvīgas - ap mums esošās lietas steidz nomainīt viena otru, ļaujot dzimt arvien jaunām lietām -, taču pašam “lietas” jēdzienam ir bagāta un sena vēsture. Tas ir dziļi iesakņots rietumu kultūrā, jau kopš tās aizsākuma Senajā Grieķijā. Lietas jēdziens jau ir vairākkārtīgi aplūkots un pārdomāts arī filosofijas vēsturē, kur dažādi filosofi ir piešķīruši tam atšķirīgu nozīmi un lomu, piemēram, meklējot visu lietu pamatu, lietu nozīmi kultūrā, mākslā, cilvēka apziņā. Anaksimandra, Hērakleita izteikums par lietu tapšanu, jau vēlāk Imanuela Kanta izstrādātais jēdziens “lieta par sevi”, Mišela Fuko darbs “Vārdi un lietas”, Ludviga Vitgenšteina un Edmunda Huserla revolucionārie izteikumi “Pasaule ir faktu, nevis lietu kopums” un “Atpakaļ pie lietām” ir tikai daži piemēri, kas norāda uz lietas jēdziena nozīmību filosofijā. Līdz ar to lietu vēsturē atšķirīgi ir tikusi iezīmēta arī attieksme pret lietām un to derīgumu, kā arī atšķirīgi ir tikusi vērsta domātāju savstarpējā kritika vai atbalsts šo jēdzienu aplūkojumam, vēl vairāk bagātinot „lietas” jēdzienu. Ko tad varam secināt par lietu derīgumu? To, ka dažādām lietām var būt dažādi derīgumi, par kuru izvēli vienā vai otrā gadījumā ne vienmēr varam dot pilnīgi pietiekamu un racionālu skaidrojumu. Taču šādai lietderīguma izpratnei ir kāda būtiska konsekvence. Lietas plašā nozīme un vēsture norāda, ka būtisks sajaukums rodas tad, ja uzskatām, ka uz visām lietām būtu attiecināmi vieni un tie paši lietderīguma kritēriji. Minētais sajaukums visspilgtāk ir redzams, iztirzājot tieši “abstraktās” lietas, piemēram, ar ko nodarboties ir lietderīgāk - ar humanitārajām vai dabas zinātnēm? Atbilde varētu skanēt aptuveni šādi - filosofija ir un pat ļoti ir lietderīga, bet ne tādā nozīmē, kādā lietderīga ir fizika, savukārt fizika ir lietderīga un pat ļoti ir lietderīga, bet ne tādā nozīmē, kādā lietderīga ir filosofija. Kādā tieši nozīmē filosofija ir lietderīga, var saprast nodarbojoties ar pašu filosofiju, ar kuru cilvēki nodarbojas, galvenokārt, tāpēc, ka viņus tā interesē. Nodarboties ar filosofiju savukārt nozīmē, piemēram, ieņemt kritisku attieksmi pret kaut ko, uzdodot jautājumus par to, kas ir tas vai kas tas nav un kāpēc tas tā ir vai kāpēc tas tā nav, jautājumus, par kuriem runā arī Saimons Blekbērns fragmentā no grāmatas “Domā!”, kas lasāms šajā portālā. To, vai šādi jautājumi ir vai nav lietderīgi un vai ir lietderīgas uz tiem iegūtās vai neiegūtās atbildes, pēc tam var izlemt katrs pats.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru