otrdiena, 2009. gada 9. jūnijs

Klātbūtnes efekts

Līdz ar siltāka laika iestāšanos, Viesturdārzā darbu atsāk tenisa korti, kas pulcē vairāk vai mazāk tenisu spēlēt protošus amatierus un atpūtniekus. Ik reiz, kad parkā eju garām kortiem, kuros spēlē amatieri, apstājos, lai uz īsu mirkli vērotu spēli. Taču jūtu, kā spēles vērojums mani arvien vairāk un vairāk ievelk sevī, un tikai atgādinot par manas došanās neatliekamajiem mērķiem, varu turpināt ceļu. Spēle aizrauj, neskatoties uz to, ka spēlē neprofesionāļi. Tas mani pārsteidz. Jo ikreiz, kad iznācis skatīties tenisu TV ekrānā, tā likusies visgarlaicīgākā sporta pārraide. Taču te ir citādi , te to vēroju "dzīvajā". Vēl savādāk būtu, ja būtu jāspēlē pašam.

Šīs pārdomas nešķiet tik poētiskas, ja apdomājam, ko mēs izjūtam, vērojot kara ainas TV ekrānos un iztēlojoties, ka paši esam nonākuši apšaudē, piemēram, Albānijā, Afganistānā, Irākā, Gruzijā vai. Tad sajūtas mainās radikāli! Un kas gūs virsroku - klātbūtnes šausmas vai alkas pēc TV specefektiem un ziņkārības par to, "kas būs tālāk"?

Pārdomas par klātbūtnes efektu paver durvis uz jautājumu gūzmu, piemēram, par attēla un realitātes attiecībām, par mediju un realitātes attiecībām, par mimēzi utt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru