ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs

Kāpēc dzīrot?

Kas bija simposijs antīkajā pasaulē un kas tas ir šodien?



Kāpēc dzīrot, kad grūti laiki? Tā šodien kāds varētu jautāt, ja vien dzīres saistāmas ar grūtībām un laiku. Jo dzīres taču uzskata par ciešanu un grūtību atmešanas laiku, prieka un līksmības laiku. Iespējams, tieši tāpēc par dzīrēm būtu vērts atcerēties tieši šodien un ne tikai šodien.

Ir dzirdēts, ka senajiem grieķiem par dzīrošanu bijis daudz ko teikt. Runā, ka grieķi pratuši dzīrot, turklāt ne tikai to – mūsdienu mākslas, zinātnes, filosofijas un kultūras aizsākumi meklējami tieši tur – Senajā Grieķijā kā Rietumu kultūras sākumā. Tāpēc, iespējams, ieklausīšanās viņu teiktajā lieti noderētu šodien, ja vien vēlamies pievērsties dzīrēm.

Ko antīkajiem grieķiem nozīmē dzīres?

Senajiem grieķiem ar dzīrošanu saistās vismaz trīs to veidi. Piemēram, Platons runā par “sinūsiā” [Plat. Symp./172b], “syndeipnon” [172b; 176b] vai “deipnon” [174a]. “Deipnon” apzīmē mielastu, kurā piedalās vīrieši, kas mielojas puszviļus, viņus var iepriecināt dziedātājas un dejotājas. Savukārt ir pazīstamas dzīres kā “eranos”, kas paredz, ka tā dalībnieki ierodas uz dzīru norisi ar līdzpaņemtiem cienastiem miesai vai dvēselei. Trešais dzīru veids ir simposijs, kas tiek nošķirts no iepriekšējiem diviem [13/47-48]*. Šķiet, pirmie divi ir pazīstami arī mūsdienās vai katrā saviesīgajā ballītē, pārtijā vai „pirtī”, taču – kas ir simposijs?

Viena no nozīmēm: par dzīrēm jeb simposiju tiek runāts saistībā ar vienu no Platona darbiem, t.i., „Dzīres”. Tieši ar šo Platona darbu aizsākas arī tā sauktais simpotiskais diskurss un prakse. Ko tas paredz?

Lai dzīres būtu izdevušās, tām ir jāuzskaņojas.

Kā jau minēju, simposijs ir viens no dzīru veidiem, taču simposijs sākas vēl pirms simposija – ir jānoskaņojas un jāuzskaņojas, un tas notiek ar komosa starpniecību. “Komoss” ir simposistu gājiens uz vai no dzīrēm. (Mūsdienās kaut kas līdzīgs komosam ir iereibušo „kompāniju” skaļā uzvedība sabiedriskās vietās). Komosam parasti ir muzikāls pavadījums – skan kitāras vai flautas, turklāt simposisti, kā dēvē tos, kas piedalās simposijā, komosā mēdz būt, piemēram, pārģērbušies, kļūstot par kaut ko citu, nekā viņi ir ikdienā, piemēram, pārģērbjoties par sievietēm u.tml. Tādējādi komosā aizsākas spēles ar identitāti, un tam ir būtiska nozīme arī paša simposija norisē.

Dzīro ne kur pagādās, bet sagatavotā vietā.

Simposiji notiek tiem speciāli veidotās telpās, kurās tā dalībnieki sēž redzamības un dzirdamības attālumā viens no otra. Aiz simposistu mugurām nekas cits nenotiek. Tas ļauj simposistu acu skatiem un runām sastapties iespējami brīvāk, jo simposijs paredz noteiktu atvērtību simposistam vienam pret otru. Varētu teikt, simposijs nenotiek kur un kā pagadās - nepieciešama speciāli sagatavota vieta.

Senie grieķi ir pazīstami ar Dionīsa plašo klātbūtni daudzās kultūras norisēs. Vīna baudīšana ir arī simposija neatņemama sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka simposijs ir saistīts ar Dionīsu – vīna patronu.

Dzīrēs neiztikt bez Dionīsa kā vidutāja.

Ko antīkajos priekšstatos nozīmē vīns un Dionīss? Vīns antīkajā pasaulē veido būtisku kulturoloģisku nozīmi – par vīnu grieķi varējuši runāt bezgalīgi ilgi. Sarunas ietvērušas dzērāju runas, gudro strīdus, liriku vai mitoloģiskus stāstus [6/13]. Piemēram, sengrieķu dramaturgs Eiripīds traģēdijā „Bakhantes” (sengr. val. – “bakhai” – bakhs ir Dionīsa apzīmējums) ataino Dionīsu kā varenu un ietekmīgu dievu, kurš mirstīgajiem dāvājis zāles pret ciešanām, bēdām un satraukumu. Tās iedarbojas kā vīna radītais miegs. Turklāt Dionīss ir īsts demokrāts – tas tiek atainots kā pieejams ikvienam, neatkarīgi no sociālā statusa [Bakhantes/370-385 un 414-423].

Vīns mazina ciešanas un bēdas, radot mākslīgu paradīzi. Taču šis priekšstats par vīnu, kas parādās Bakhantēs un ir pazīstams arī Senajā Grieķijā, ir tikai viens no vīna izpratnes aspektiem, kas drīzāk ir populārs mūsdienās, nevis antīkajā pasaulē. Minētā vīna nozīme grieķiem bija otršķirīga [6/14]. Dominē kas cits. Vīns ir labums – dievu dāvana ar īpašu nozīmi –, kas devis tādu pašu labumu kā Dēmetra, kura ir druvu auglības dieviete. Antīkajā pasaulē vīns tiek saprasts kā pozitīvais sākums [Bakhantes, 275-285].

Vīnu raksturo ambivalence. Uz vīna duālo dabu norāda gan mīti par vīna izcelšanos, gan tā pagatavošanu. Līdzīgi ir arī ar vīnogām. Vīnogām nav cilvēciska izcelsme; tas ir zars, kas nokritis no debesīm vai to pamanījusi kaza, kas grieķiem ir duāls dzīvnieks – daļēji mežonīga, daļēji mājdzīvnieks [6/13]. Vīns, kas top vīndaru darba procesā un kas ir kulināra procedūra, ir saistīta ar sarežģītām praktiskajām zināšanām, kas vīnu nošķir no augļiem, dārzeņiem un citiem dabiskas izcelsmes produktiem, tādējādi arī vīna pagatavošana uzsver tā ambivalenci – dievišķā un cilvēciskā sajaukšanos, kas vīnam ļauj būt par vidutāju starp šīm abām pasaulēm.

Vīns ir inde, ja to lieto neatšķaidītu, tāpēc Dionīs ir dāvājis cilvēkiem tā lietošanas recepti. Viņš māca Atēniešiem, kad un kādās proporcijās vīns ir sajaucams ar ūdeni. Jāatzīmē, ka antīkajā pasaulē dzēra tikai atjauktu vīnu, kurš saistīts ar tajā esošo augsto alkohola daudzumu, kas saistās ar vīnogu vēlīno ievākšanu (vēlā rudenī), jo tikai tad tās kļuvušas, “percoctus”, pilnībā gatavas. Iegūtais dzēriens, ja to dzer neatšķaidītā veidā, padara neprātīgu un nogalina. Tas ir īsts “pharmakon” šī vārda abās nozīmēs – inde un zāles, jo antīkajā pasaulē vīns tiek lietots arī medicīniskos nolūkos [6/15]. Tāpēc neatšķaidītais vīns tiek saukts par “a-kratos” – ne-sajauktais. Dzerts tiek tikai ar ūdeni atšķaidītais, atjauktais vīns – “kratos”. Tas nozīmē, ka ar vīnu ir jāprot apieties, jāprot lietot, jo citādi tas var izrādīties nāvējoša inde.

Vīns tiek saistīts ar patiesību. Plūtarhs saka, ka Likurgs esot Spartā iedibinājis tradīciju, kad vīnu izmanto patiesības atklāšanai. Jaundzimušos esot iegremdējuši tīrā vīnā, lai noteiktu, vai bērns nesirgst ar epilepsiju: slimajiem esot sākušās konvulsijas. Līdz ar to vīns tiek izmantots kā atlases rīks un tiesnesis. Citos gadījumos vīns tiek izmantots arī pedagoģiskos nolūkos. Piemēram, Spartā heloti, vergi, kas veidoja zemāko sociālo slāni, tikuši piedzirdīti un vesti cauri pilsētai, nepieklājīgi dziedot un nepiedienīgi dejojot. Mērķis bijis jauniešos radīt nepatiku pret neatšķaidītu vīnu, kas ir spējīgs izraisīt šādu rīcību. Abos gadījumos tīrs vīns tiek saistīts ar narkotisku iespaidu, kas nozīmē pilnīgu atsvabināšanos: tas izslēdz no sabiedrības nepilnīgu bērnu jau no pašas dzimšanas; tas iezīmē necilvēciskumu, pret ko izturas kā pret dzīvnieku [6/16]. Minētie priekšstati par vīnu tiek izspēlēti arī simposiju norisē.

Dzīrēs ietur maltīti, lai nebūtu vīnu jādzer tukšā dūšā.

Kad simposisti ieradušies simposija norises vietā, notiek ziedošana dieviem – dzīvnieka ziedošana, ko pēc rituāla sadala starp simposistiem un notiesā maltītes laikā pirms simposija, jo simposijā neēd. Vīna baudīšana visbiežāk notiek jau pēc maltītes. Līdz ar to simposijā vīns netiek lietots tukšā dūšā. Platona “Dzīrēs” šī kārtība ir precīzi atspoguļota: „Kad Sokrats un visi pārējie paēduši, [viņi] lēja upuri dieviem, nodziedāja tiem pateicību un izpildīja visu, kas paredzēt. Pēc tam sāka dzert vīnu..” [Plat. Symp/ 176a].

Dzīrēs svarīgs ir pareizs sajaukums: vīna un dzīrotāju.

Grieķu morālei, kuru raksturo nevis tādi ideāli kā frustrācija un askēze, bet gan balanss, izšķiroši svarīgs ir modelis, kad vīns tiek atjaukts ar ūdeni pareizās proporcijās [6/17]. Šī darbība tiek asociēta ar krātera tēlu. Pirms grieķi dzēra vīnu, tas tika atšķaidīts, turklāt arī vienojās, cik daudz vīna tiks lietots – cik daudz krāterus izdzers (galvenais instruments vīna atšķaidīšanai ar ūdeni ir krāters – liels, ovāls māla trauks, kas bieži ir atainots stāvam uz zemes starp dzīrojošajiem). Kratērs ir novietots simposija telpas vidū. Tādējādi krāterim tiek piešķirta simboliska, pat priviliģēta nozīme – tas apvieno simposistus, jo norāda uz vietu, no kuras sāk cirkulēt vīns, kā arī strukturē simposija telpu, būdams tās centrā, turklāt, sarežģītākos gadījumos, kad krāteri tika apgleznoti, uz tiem attēlojot simposija norisi, komosus u.tml. – tas strukturē arī attēlu [6/45].

Dzert tīru, neatšķaidītu vīnu nozīmē būt barbaram, būt skitam. Spartas valdnieks Kleomens pat mirst, zaudējis prātu, kad bijis iedzēris pārāk daudz tīra, neatšķaidīta vīna kopā ar skitu vēstniekiem. Tīrs vai šķaidīts vīns vienmēr antīkajā pasaulē ir arī kultūras indikators, kas saistās ar sajaukšanas nojēgumu. Plašākā kontekstā šis jēdziens – sajaukums – strukturē veselu virkni sociālu, reliģiozu un filosofisku priekšstatu [6/19].

Proporcija, kādā vīnu atšķaida ar ūdeni, var variēt, taču tā nekad nebūs nejauša. Tā tiek veidota atkarībā no vēlamā vīna stipruma: trīs ūdens daļas pret vienu vīna daļu, pieci pret trim vai arī divas pret divām. Piemēram, Hēsiods darbā “Darbi un dienas” norāda: „Ielej trīs daļas ūdens un vienu ceturto ūdens!” [Darbi un dienas, 596]. Šīs proporcijas tiek saprastas kā ļoti smalkas, pat kā muzikāla harmonija. Plūtarhs „Dzīru runās” skaidro vīna dzeršanu muzikālos terminos – vīna kauss tiek ņemts kā lira un vīns tiek atjaukts ar tādu pašu rūpību un uzmanību kā tiek noskaņots mūzikas instruments [Dzīru runas, III, 9, 2].

Lai simposijs izdotos, ir svarīgi veikt pareizu atjaukšanu, sajaukšanos, taču – ne tikai šķidrumu, bet arī simposistu. Tiem savstarpēji ir jābūt labvēlīgi noskaņotiem, līdzīgi kā instrumenta stīgām ir jābūt savstarpēji noskaņotām. Plūtarhs norāda – „ja arī būs klāt daži nemācītie (idiotai), tie, daudzo izglītoto ietverti, gluži kā līdzskaņi starp patskaņiem, būs līdzdalīgi sapratnē un kopsakarīgā runāšanā” [Dzīru runas, I, 3].

Simposijs ir kopā būšanas forma – kopīga laika pavadīšana. Vārdā “symposium” ir ietverta darbības vārda “sun-” sakne, kas nozīmē līdzdalību, un tas nozīmē, ka simposijā dominē biedriskums un sadarbība [6/17]. Grieķi nedzēra vienatnē: vīna lietošana tiek piekopta kā kolektīva prakse. Simposijā piedalās vīrieši, pilsoņi, kas ir aicināti piedalīties. Neaicinātie drīkst piedalīties, taču nedrīkst teikt runas. Sievietēm ir atvēlēta otršķirīga loma, tās drīzāk ir kā aksesuārs vai apkalpo simposistus. Tās sievietes, kas piedalās, nekad nav simposistu sievas, drīzāk hetēras [6/42]. Simposija ietvaros simposisti bauda vīnu, runā dzeju, spēlē mūzikas instrumentus, saka runas un diskutē. Tādējādi simposijā sabalansēti sajaucas dažādas baudas: vīna dzeršana, aromāti, dziesmas, mūzika, dejas, spēles un runas. Simposijā piedalās visas cilvēka maņas.

Lai dzīres būtu izdevušās, ir nepieciešams to vadītājs.

Simposiju vada simposiarhs, kas ir līdzīgs stratēģim, bez kura klātbūtnes ir bīstami doties karagājienā. Tie, kas nepakļaujas simposiarham, tiek izraidīti no dzīrēm un nonāk sociālās dzīves perifērijā. Katra simposija sākumā, simposiarha vadībā tiek atrunāti simposija noteikumi, kā arī muzikālā tēma un sarunas temats. Eriksimahs Platona darbā „Dzīres”, atlaidis ienākušo flautisti, uzņemas simposiarha lomu, kas paredz ierosināt tematu, par ko runāt, un visi dalībnieki tam piekrīt, tālāk jau piekrišana tiek dota arī viņa ierosinātajai tēmai – teikt slavinošas runas par dievu Erotu [Plat. Symp./176e-177c]. Simposiarhu ievēl demokrātiski, visiem klātesošajiem par to vienojoties.

Dzīrēs runā dzīvi un bez sīkumainībām.

Simposijā runas tiek teiktas dzīvi un bez liekas sīkumainības un sofismiem. Kā norāda Plūtarhs, kas apraksta, kā organizēt simposijus, „iztirzājumiem ir jābūt raitiem, problēmām pazīstamām un jautājumiem atbilstīgiem un nevis sīkumainiem, lai tie nenomāktu un nenovērstu nesaprātīgos” [Dzīru runas/ I, 5]. Turklāt „runai ir jābūt tikpat kopīgai kā vīnam, kurā visi var piedalīties” [Dzīru runas/ I, 5]. Simposijos tiek filosofēts. Simposijos ir jāfilosofē, jo „tai kā dzīves mākai (technē peri bion), neklājas novērsties nedz no kādiem jokiem, nedz no kādas baudāmas izklaides, bet tai vajag visā piedalīties, ienesot mēru un savlaicību” [Dzīru runas/ I, 2, salīdz. 13/49]. Turklāt simposijā tiek pārbaudīta arī pati filosofija, ļaujot tai „darbībā apstiprināt to, ko tā māca ar vārdu” [Dzīru runas/I, 22]. Šādas pārbaudes ir iespējamas, ja tiek praktizēta parrhēsija – atklāta runa [3].

Dzīres ir audzinošas, jo ļauj apgūt tikumību un mērenību.

Simposijs sasaistās ar audzināšanas praksi, tikumu mācīšanu. Piemēram, Platons runā par vīnu saistībā ar iespēju izzināt individuālo raksturu, tā patieso dabu, lai raksturu padarītu labāku. Šī uzlabošana notiek ar vīna starpniecību, jo tas, kas zina mēru, ir arī tikumisks, jo mērenība raksturo tikumisko. Simposijā netiek nelietots vīns, jo atturīgums iemācīs tikai reibumu; savukārt mērs ir saistīts ar zelta vidusceļu, kas ir tas pats, kas pareizā proporcija, atjaucot vīnu ar ūdeni. Līdz ar to vīns ir jādzer saprātīgi (episthemos), tad tas ir labums [6/19]. Uz to norāda arī Platona “Dzīrēs” teiktais par Sokrata prasmi dzert vīnu – Sokrats dzer, taču nepiedzeras. Tādējādi runa ir par “paideiā”, audzināšanu [13/48], kas ļauj ievingrināties saprātīgumā un mērenībā.

Dzīres saistās ar skaisto.

Simposijos tiek gan runāts, gan izspēlētas arī erotiskas norises. Arī tām var būt pedagoģiski nolūki – cildināt un norādīt, kas ir labais un skaistais. Par to liecina ne tikai Platona “Dzīrēs” apspriestā tēma (erotika), bet arī virkne dažādu uz antīkajām vāzēm atspoguļotās simposiju norises, kurās tiek uzsvērts jauno zēnu augumu skaistums (kalos) [6/ 42; 2/138-184]. Kā teikts Ksenofonta “Dzīrēs” – „darīt prieku jauneklim” un „vienlaikus [viņam] iemācīt, kādam viņam jābūt” [5/VIII, 12; 2/150].

Dzīres ir dvēseles pārbaudījums.

Tādējādi simposijs ir pārbaudījums, “agons”, sacensība [13/49], kas ir savijusies ar vīna baudīšanu, jo simposija ietvaros vīna lietošana tiek saprasta kā pozitīvā pieredze – apiešanās ar vīnu simposija laikā ļauj ievingrināties dzīvē. Vīns kalpo kā starpnieks saskarsmei starp simposistiem, kas palīdz nonākt pie pārrunājamā patiesības. Platons darbā „Likumi” norāda uz vīna atklājošo dabu – vīns ļauj drošā veidā iepazīt otra dvēseli. Neviena cita bauda, kā pārbaudījums ar vīnu, nav tik piemērota, lai pārbaudītu dvēseli, un lai pēc šī pārbaudījuma to atbilstoši vingrinātu un mainītu [Plat. Nomoi/649e-650b].

Simposijs ir arī izrāde, kurā demonstrē [5/II, 3], turklāt ne tikai prāta veiklību. Simposijos notiek dažādas spēles un sacenšanās ķermeniskā lokanībā un līdzsvara noturēšanā [6/75], atmiņas un atjautības spēles, vārdu spēles, kas nav tikai „ākstu” [6/55] ziņā, par kādiem var uzskatīt, piemēram, Aristofanu Platona „Dzīrēs” [Plat. Symp./189-193]. Līdz ar to vīna un ūdens sajaukšanās pārriet arī uz dažādu baudu sajaukšanos, ļaujot ievingrināties to balansa un mērenības mākslā. Tādējādi vīns ļauj antīkajiem grieķiem pārbaudīt ne tikai otru, kaimiņu, biedru, simposistu, ar ko kopā tiek baudīts vīns, bet arī to citādību, kas nemanāmi cilvēkā parādās līdz ar brīvības apjausmu un iziešanu ārpus savas personas robežām, iedarbojoties vīna reibinošai dabai.

Dzīrēs iepazīst citus un cito sevī.

Vīns atbrīvo ne tikai no kaut kā, bet tam ir noteikti mērķi. Piemēram, dzerot vīnu, sirmgalvja dvēsele atkal jūtas kā jauna, tas atgriež sirmgalvi atkal pie dzīves. Vīns veic arī noteiktu sociālu funkciju, kam ir būtiska loma dažādu reliģiozo ceremoniju laikā. Bez vīna palīdzības nobriedušie vīrieši nevarētu atbrīvoties, nomest sasaistītību, kas raksturīga viņu gadiem. Vīna atbrīvoti, viņi caur dejām un dziesmām varējuši nodot citiem savas zināšanas, tādējādi veicot noteiktu sociālo funkciju. Līdz ar to vīns atbrīvo no aizliegumiem un ieradumiem; tas ļauj īslaicīgi iziet ārpus normu robežām. Sirmgalvji atkal kļūst vingri un saviesīgi kā jaunieši. Simposijā spēles ar citādību tiek izspēlētas arī caur apģērbu. Piemēram, tā dalībnieki var būt pārģērbušies līdzīgi sievietēm – ar sievietēm raksturīgajām cepurē galvā – “sakkos” [6/22]. Simposijos ar vīna starpniecību notiek spēles ar identitāti.

Līdzīgi pārbaudījumi, kas ļauj apspēlēt identitāti un citādību, parādās priekšstatos par satīriem, kas ir puscilvēciskas, pusdzīvnieciskas būtnes, kas ir Dionīsa pavadoņi un kuri veidoja viņa svītu. Satīrs parasti tiek atveidots cilvēka veidolā ar āža kājām un asti. Viņa hibrīdais, dzīvnieciskais tēls ir savdabīga pilnīgi citas civilizētā vīrietī mītošās dabas manifestācija, kuras parādīšanos vīns var provocēt un kuru ir nepieciešams mācēt atpazīt. Satīrs arī var piedalīties simposijā, taču dzer nevis no kausa, bet tieši no amforas, turklāt dzer neatjauktu vīnu. Tāds var būt tikai satīrs – viņš pārkāpj simposija noteikumus, nejūt mērenību, vienmēr traucas pie vīna, sajuzdams tā smaržu. Varētu teikt – simposijos nepiedzers vai vismaz cenšas apgūt dzeršanas mērenību, kas citādi liek kļūt par satīru.

Arī Platona “Dzīrēs” tiek iezīmēta personas identitātes apjēgsme. To iezīmē gan Alkibada teiktais [Plat. Symp./216d-e5], ka zem Sokrata kā „jaunekļu mednieka” tēla slēpjas cits cilvēks, „visu dzīvi viņš vada izlikdamies (eirōneuomenos) un izjokodams (paizōn) cilvēkus”, gan Diotīmas teiktais, ka mīlestības nolūks (ergon) ir „dzemdēšana skaistajā – gan attiecībā uz dvēseli, gan attiecībā uz ķermeni (tokos en kalōi kai kata to sōma kai kata tēn psychēn)” (Plat. Symp./206b7-8) [7/27, 38]. Tas nozīmē – dzemdēšana kā „vēlme radīt jeb reproducēt, kā norāda Diotīma, nav attiecināma tikai uz cilvēkiem – tā ir vēlme, kas piemīt visām dzīvajām un mirstīgajām būtnēm, turklāt par to var runāt divos aspektos, pirmkārt, interpersonāli kā par vēlmi reproducēt sevi vai nu fiziski, vai intelektuāli, otrkārt, intrapersonāli kā katrai dzīvai būtnei dabiski piemītošu vēlmi saglabāt savu tāpatību [Plat. Symp./207a-208a]”[7/39]. Iespējams tieši tāpēc par erotiku tiek runāts simposijā, jo dzemdināšana ir savas tāpatības saglabāšana, ko izzina, izzinot tās robežas, ko vislabāk atklāt simposijā ar vīna klātbūtni. Simposijā var izlikties, taču simposijā arī noskaidro simposistu īsto dabu.

Kad simposijs ir noslēdzies, simposisti var atstāt simposiju gan komosā, gan līdzīgi Sokratam – vienatnē [Plat. Symp./223d].

Kāpēc dzīrot? Lai iepazītu sevi un citus, un vingrinātos labāk un skaistāk dzīvot!

Izmantotā literatūra

1. Eiripīds “Traģēdijas”. (Ā. Feldhūna sast., koment. un pēcv.; no sengrieķu val. tulk. Ā.Feldhūns u. c.) Rīga: Liesma, 1984.
2. Fuko, M. “Seksualitātes vēsture II. Baudu lietojums”. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.
3. Fuko, M. “Vārds parrhesija” (Pieejams: http://filozofija.lu.lv/fuko1.html)
4. Hēsiods “Teogonija. Darbi un dienas”. (Atdz. A.Ģiezens.) Rīga: Zinātne, 1998.
5. Ksenofonts “Dzīres”. (No sengr. val. tulk. Ā.Feldhūns.) Rīga: Zinātne, 2005.
6. Лиссарраг, Ф. (Lissarrague, F.) “Вино в потоке образов. Эстетика древнегреческого пира”. Москва: Новое литературное обозрение, 2008.
7. Neiders, I. “Erots kā vēlme Platona „Dzīrēs””. Kentaurs XXI, Nr.36, 2005.gada aprīlis 26.-47.lpp.
8. Plato “Laws”. (Pieejams: http://www.perseus.tufts.edu)
9. Plato “The Symposium”. (Transl. with intr. and notes by M.C.Howatson, F.C.C.Sheffield.) Cambridge: CUP, 2008.
10. Платон “Государство. Законы. Политик”. Москва: Мысль,1998.
11. Platons “Menons. Dzīres”. (Tulk. G.Lukstiņš.) Rīga: Zvaigzne, 1980.
12. Plūtarhs “Dzīru runas. Pirmā grāmata. Pirmais jautājums. Vai vajag filozofēt pie dzeršanas?” (No sengr. val. tulk. A.Redovičs.) Kentaurs XXI, Nr.13, 1997.gada oktobris, 20.-25.lpp.
13. Šuvajevs, I. “Filosofija. Sarunas par filosofiju 2”. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru