Latviešu sievietes portrets

"Latviešu sieieti raksturo tas, ka viņa nevar ciest vīriešus. Arī tad, ja viņa pati to nezina. Latviešu sievietei ir daudz mātišķāka nekā vidējā eiropiete, teiksim tā. Viņa ir panākusi to, ka vīrieši neizaug [..] Nu, tas atkal ir kā fon Trīra Antikristā: latviešu sieviete principā domā, ka viņa ir brīnišķīga! Ka būt mātei ir lieliski. Bet viņa neredz savu agresīvo pamatu, to, cik viņa ir arī šausmīga, - viņa nenolaižas ar liftu sevī. Reiz manā mājaslapā bija aptuveni šāds jautājums: "Vai tad vīrietis, kurš pamet sievu ar vienpadsmit bērniem, nav cūka?!" Te jau ir ietverta doma, ka vīrietis pametis sievu, nevis - ka varbūt sieva viņu ir aiztriekusi vai arī viņi nav pratuši sadzīvot. Taču jāsaprot: ja sieviete šādi pasaka, viņa vairs nav tā, kas viņa ir, bet gan jau tiesnese. Un latviešu sievietei tas ir tipiski - uzskatīt, ka viņa ir nevis tikai puse laulības, bet gan arī tiesnese, tā, kura nosaka, kā ir pareizi. Viņa neredz, ka tas ir agresīvi un destruktīvi un ka tas arī ir cēlonis, kāpēc nav iespējama vienošanās. Klajākā izpausmē tas izskatās šādi: vienīgais, ko man vajag no vīrieša, ir bērns, un, kad tas dabūts, jāizprovocē konflikts, lai vīrietis aiziet. Un, protams, tad viņš ir arī cūka. Viss pēc plāna," Viesturs Rudzītis, žurnāls "Ieva", 2011.gada 21.decembrī, 11.lpp.

Un atbilde par to, kāda ir Tēva kvalitāte: http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/teva_kvalitate/2010-06-21-114

Adele - Set Fire To The Rain (Live at The Royal Albert Hall)

Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem. Protams, to ietekmējusi radio skanošā popmūzika. Taču man šķiet, ka viņai ir spēcīga balss un atšķirībā no visādām citādām šeit neviens tev neuzspiež kādas primitīvi erotiskas vizualiācijas.

Bakalaura darbs

Šeit esmu publicējis savu bakalaura darbu, aizstāvētu 2006. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātē.

E.Šauers "Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un Dž.Lekofa darbos", 2006.

Saite uz Scribd

Maģistra darbs

Mans maģistra darbs - "Attēls un vardarbība Žana Lika Nansī filosofijā"

Darbs pieejams arī iekš Scribd

Šeit publicēju savu maģistra darbu filosofijā, kuru aizstāvēju 2010.gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātē, par to iegūstot 9. Darba vadītāja bija prof. Māra Rubene, recenzentes - prof. Maija Kūle un asoc. prof. Elga Freiberga.

Zeitgeist 2011: Year In Review

Garlaicība, lietderība

Interaktīvajos sociālajos tīklos dominē politika un ekonomika. It kā ne par ko citu nebūtu ko runāt. Garlaicīgi. Neslēdzu tos iekšā, bet vienkārši palasu kādu grāmatu vai skatos datorā filmas. Lietderīgi.

Pirmdiena, 5. decembris

Nereti tevi pārņem dīvaina sajūta, kad redzi un dzirdi kādu runājam, bet nevari atcerēties, kuru citu šī balss atgādina. Tā man bija šodien, kad dzirdēju runājam vienu savu paziņu, bet paralēli, klausoties viņā, centīgi mēģināju atcerēties, ko man šī balss atgādina.


Šodien ar studentiem runājām par A.Adleru. Man saistoša šķiet tēze, ka sastapšanās ar dzīves uzdevumiem ir mūsu brieduma spogulis.

U2 Glastonbury 2011 full

Īsti vairs neatceros, vai teicu, bet atklāju, ka YouTube ir pilns ar Glāstenberijas dzīvajiem koncertiem pilnā apjomā, turklāt labā kvalitātē. Piemēram, šeit ir U2.

MUSE - Glastonbury Festival(2010)

Johannes Brahms - Hungarian Dance No. 5

Rīcības sekas

Man treptelpas kaimiņš aizmiga savā dzīvoklī un dīvānu aizdedzināja. Ugunsdzēsēji atbrauca, policisti atbrauca, ātrie arī. Viss gan beidzās labi, tikai dūmi visās trepēs un neliels satraukums iemītniekos. Mīl kaimiņš ar draudzeni grādīgos lietot, un tā jau otrajā paaudzē. Un tāds tam visam rezultāts, nu, ne jau nu gluži vēlēšanu rezultāts, bet tomēr tas ir kaut kas ļoti līdzīgs - kādu konkrētu indivīdu konsekventi piekoptas rīcības sekas, kuru pamatā ir arī noteikts viņu pasaules redzējums un morālās vērtības, kas rezultējies ar negatīvu (protams, ir gadījumi, kad tas ir pozitīvi) ietekmi uz citu cilvēku dzīvi.

II pasaules kara vēsture

Ja svētdienas vakaros, 21:00 iznāk ieslēgt Latvijas Radio-1, tad paklausieties Eduarda Liniņa veidoto raidījumu par 2.pasaules karu. Ja šodien būtu klausījušies, tad zināt, kam pieder vārdi Ich bereue nichts//I regret nothing - Es neko nenožēloju (tie esot leģendāri vārdi, kas turpinot dažu labu iedvesmot vēl šodien).

Šuvajevs, izglītotie analfabēti un sabiedrība kā receklis

Šuvajevs aktīvi publicējas Kapitālā http://www.kapitals.lv/zurnala/kapitals-062011

Piemēram, rakstot par izglītību jūnija numuram, viņš norāda:

"Atliek vien paskatīties raidījuma Intelektuālā apokalipse rakstisko pārskatu, kas liecina par rakstītneprasmes apokaliptiskajiem apmēriem. Toties radošums gan netiek aizmirsts, un šādi nereti kreatīvi aizkreativizējas pat līdz kretīnismam."

"Patlaban, šķiet, pusizglītoto analfabētu vietā stājas izglītotie analfabēti. Skolas kaut kā pabeigtas, lasītprasme it kā apgūta, taču ar saprašanu ir tā vājāk."

"... mūžizglītība. Vienā ziņā tā ir pārmācīšanās, tā arī neko neiemācoties. Taču tā ir arī nemitīgā gatavība mācīties, kas faktiski rezultējas izmanībā."

Par mūsdienu zinātnieku. "Zinātnieks principā nepārskata pētniecisko lauku un zinātnes vēsturi. Viņš ir specializējies kādā šaurā jomā. Taču fragmentārisms viņu netraucē vispārināt, izlikties par zinātāju citās jomās. Zinātnieks pastāv uz darba dalīšanas pamata, un tas ļauj dzīvot uz citu rēķina." "Zinātnē svarīgs ir jaunākais un visjaunākais, tāpēc zinātniekam nemitīgi nākas apliecināt savu lietderīgumu. Zinātnieks ir kļuvis par strādnieku, tāpēc arī augstskolas tiek pārdēvētas par uzņēmējdarbību. Tādējādi zinātniekam jāiemācās sevis pārdošanas prasmē. Šādi viņš izmanās kļūt par moderno guru, kura runās dominē tādi daudznozīmīgi vārdi kā kontrolings, monitorings, supervīzija u.tml."

"Augstskolas tiek pārvērstas par tirdzniecības un patērēšanas institūciju. Cik atraktīvas ir lekcijas un attiecīgie pasniedzēji? Cik labi students jūtas, cik labi iekārtotas auditorijas? Studējošais ir patērētājs, tūrists izglītības tirgū. Atliek vien atķeksēt, vai nodarbības ir bijušas saprotamas, vai ieteiktā literatūra ir bijusi lasāma, vai tikuši iekļauti jauni mediji, vai ir bijusi iespējama e-apmācība, vai pasniedzēji nav bijuši seksistiski un tml. E-learning un Blended Learning ir jaunie buramvārdi."

Augusta numurā viņš spriež par politiku un Zalteru.

"M.Vēbera skatījumā politiķim izšķirīgas ir trīs īpašības: kaisle, atbildība un acumērs. Kaisle ir lietišķums, nodošanās politikas lietai. Atbildība ir kalpošana lietai, bet acumērs ir distancētības iestrāde. Tā vien šķiet, ka eksprezidentam nepiemīt neviena no šīm īpašībām. Parādoties pie apvāršņa, viņu raksturoja zaglīgums un melīgums. Savukārt pēdējā laikā viņam drīzāk raksturīgs atriebīgums un gļēvulība."

"Parasti šāda jezgaina rosīšanās ir savijusies ar moralizēšanu: tikumu panīkšana, morāla degradēšanās un tml. Zīmīgi, ka tas tiek pausts, atsaucoties vien uz savu statusu vai amatu. Taču paša personības nav. Jo personība nevar pastāvēt, neatkārtojot formālos aktus un procedūras. Savā ziņā publiskā (arī politiskā) trūkums neļauj pastāvēt personībai. Kāds Zatlera un politikas saistībā viņu salīdzināja ar banānu; atļaušos nepamatotu norādi uz viņa uzvārdu, proti, seglinieks nav jātnieks."

"Latvijā ik pa laikam uzvirmo pārspriedumi par pilsonisko sabiedrību. Dažkārt var rasties iespaids, ka šis apzīmējums ir tajā pašā virknē, kādā atrodas vārdi pīrsings vai liftings."

Sabiedrība kā receklis. "Recekļa pastāvēšanā ne bez vainas ir arī tā sauktie plašsaziņas līdzekļi. Recekli nodrošina informācijas trūkums. Bet informācija ir tas, kas ļauj spriest par atšķirībām starp diviem stāvokļiem. Informācijas vietā ir vēstījumi, paziņojumi u.tml. Latvijas informatīvo trokšņu telpu raksturo tas, ko var dēvēt par gvelšanu un vemstīšanos. Var jau gvelšanu paskaidrot, atsaucoties uz visiem (?) saprotamo vārdu bullshit. Runa gan ir par vāvuļošanu, nerūpējoties par patiesību. Savukārt vemstīšanās ir uzņemtā nepārstrādāta vai nedaudz modificēta izdalīšana. Mūsdienu pasaulē tas nav nekas jauns. Sabiedrība ir masificēta, tā ir indivīdu sabiedrība, kuri nemitīgi tiek deindividualizēti. Gvelšana un vemstīšanās satur recekli vai ir tā izejviela.
Dzīvot šādā receklī nav patīkami. Dažs labs dažkārt izteicies, ka viņam ir kauns par notiekošo Latvijā. Iespējams, ka īstā attieksme izpaužas vārdā pretīgi. Un tas izskaidro arī izceļošanu no Latvijas."

Gomorra

Stāsts par itāļu mafiju.

Kas motivē būt nemierniekam Londonā?

Par aktīvu līdzdalību grautiņos ceturtdien aizturēja Londonas olimpisko spēļu sūtnes lomai izraudzītu 18 gadu vecu jaunieti, kuras nodarījumus policijai atklāja viņas vecāki.

Savu atvasi Čelsiju Īvsu vecāki atpazina televīzijā, redzot meitu apmētājam ar akmeņiem policijas mašīnu un izlaupot mobilo sakaru aprīkojuma veikalu, rakstīja Lielbritānijas avīze The Sun. Aizturētā meitene savu vainu noliedza.

Meitenes māte Adriana Īvsa pastāstīja, ka nenožēlo savu rīcību, jo katram jāatbild par savu rīcību, un ģimenē meita bija mācīta atšķirt labu no ļauna.

Čelsija Īvsa kā talantīga sportiste un dziedātāja kļuva par vienu no Londonas olimpisko spēļu sūtnēm, kam jāsagaida olimpiādes viesi un jāiemieso Londonas pozitīvās vērtības.

Nekārtības sestdien sākās Londonā un otrdienas naktī izplatījās uz citām pilsētām. Tūkstošiem cilvēku demolēja un dedzināja ēkas un transportlīdzekļus un izlaupīja veikalus. Tiesas Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās ir sākušas strādāt diennakts režīmā.

P.S. Izrādās, tie tomēr nav nekādi "urlas", bet sociāli aktīvi jaunieši. Jauna veida izklaide. Šajā sakarā atceros, ka reiz, iedams klasē piektajā sestajā, vakarā pārnācis mājās, saviem vecākiem rādīju kaudzi ar Donald kožļenēm, kuras mums, vairākiem zēniem, nopirka klases biedrs, kurš no savu vecāku krājkasītes bija aizņēmies, ja pareizi atceros, rubļus 100. Tie tika ieguldīti Vecrīgā strādājošo poļu restaurātoru eksporta veicināšanā. Tovakar, mani vecāki, ko nelabu nojauzdami, kožļenes man konfiscēja, un otrā dienā skolā šis gadījums tika celts dienas gaismā priekšā arī klases audzinātājai. Nabaga klases biedram pēc tam no viņa vecākiem bija pamatīgas sukas. Tik dēļ tā, ka vēlējos saviem vecākiem paust prieku par klases biedra labo sirdi un vēlmi iepriecināt draugus. Tiesa, mēs, kurus viņš bija aplaimojis ar savu dāsnību, zinājām, ka nauda iegūta nelegāli, turklāt, ar šodienas acīm raugoties, lai panāktu labvēlību no klases "stiprākā", kas mēdza apcelt puisi, kura svars bija ievērojami virs vidējā... Tā kā, kas zin, kas motivēja šos jaunēkļus dauzīt policijas auto. Varbūt vēlme netikt izsmietam no draugu puses?

Dogtooth

Stāsts par ģimeni - pusmūža vīru un sievu, kuri savus trīs bērnus - viņiem jau ap 30 - audzina nošķirti no ārpasaules, proti, neizlaiž no mājām. Vai viņiem izdodas bērnus izaudzināt bez agresijas, bez citām 'nosliecēm'? Diezin vai...

Vampīrsieviete

Ķermenis un tā robežas. Ķermenis kā sensācija un teksts. Ķermenis kā medijs. Runā cilvēks vampīrs

Augstākās izglītības reforma

Tas, kas mani nodarbināja, ir LU rektora pēdējās nedēļas laikā paustais. Pirmkārt, SAKI mājas lapā publicētā Auziņa nedēļas doma - http://www.saki.lv/viedokli/nedas-doma (izvērstāk ir NRA intervija: http://zinas.nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/42877-lu-rekors-auzins-augstakas-izglitibas-reforma-ka-trakonama-baseins.htm). Auziņš raksta:

Ar jaunu sparu aizsākušās diskusijas par augstākās izglītības efektivitāti un principa „nauda seko kvalitātei” ieviešanu. Manuprāt, šī jautājuma risinājums slēpjas šobrīd vēl maz diskutētā iespējā. Tā ir augstskolu daudzveidības un to misijas nostiprināšana, precīzi nosakot atšķirību starp reģionālajām un nozaru augstskolām, nozaru universitātēm un mākslas augstskolām, kā arī zinātnes universitātēm. Šāds modelis atļautu iegūt ievērojamu resursu koncentrāciju un izvairīties no situācijas, kad visas augstskolas nodarbojas ar visu.

Reģionu augstskolu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt - nodrošināt ļoti plaši pieejamu izglītību, fokusējoties uz bakalaura un profesionālajām studijām maģistra līmenī. Nozaru augstskolās un universitātēm uzmanība būtu jāvelta profesionāļu sagatavošanai savās nozarēs, ieskaitot augstskolas profilam atbilstošas doktora studijas.

Savukārt zinātnes universitātes misija ir tāda pati kā Latvijas valsts dibināšanas laikā - attīstīt akadēmisko zinātni, gan Latvijā tradicionāli spēcīgajās dabas zinātnēs, gan sabiedrībai tik ļoti nepieciešamajās sociālajās, un īpaši humanitārajās zinātnēs. Vienlaikus būt jānosaka atšķirīgas kvalifikācijas prasības, it sevišķi sadaļā par augsta līmeņa starptautiski atpazīstamu pētniecību, šo dažādo augstskolu pasniedzējiem.

Esmu boldā iezīmējis jēdzienus, kas man šķiet īpaši problemātiski Auziņa argumentācijā. Ja pareizi esmu sapratis Auziņu, tad faktiski tas, ko viņš piedāvā, kā reformu, ir tas, kas šobrīd jau vairāk vai mazāk jau darbojas - ir viena liela augstskola LU, atsevišķas nozaru augstskolas - RTU, LMA, RSU, RPIVA un, protams, reģionālās - Rēzeknē, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī.
Kāpēc man šķiet problemātiski iezīmētie jēdzieni un izteikumi. Protams, tie ir ļoti nenoteikti. Un tieši to nenoteiktības dēļ Auziņa piedāvātā reforma ir vien pseido-reforma. Īsāk sakot - aicinājums izvairīties no situācijas, kad "visas augstskolas piedāvā visu", manuprāt, pirmkārt, nonāk pretrunā ar apgalvojumu par "profesionāļu sagatavošana savās nozarēs" un "attīstīt akadēmisko zinātni". Jautājums - par ko tad te vispār ir runa? Par priekšmetiem, kas tiek pasniegti "visur", vai par studiju programmām, kas tiek realizētas "visur". Diezin vai te ir domāti priekšmeti, jo ir priekšmeti, kurus vienkārši nāksies pasniegt visur, ja vien attiecīgā augstākās izglītības mācību iestāde pretendē sagatavot kvalitatīvus absolventus. Piemēram, jebkurā programmā būtu lietderīgi pasniegt profesionālo ētiku u.tml. Runa ir par filozofiem. Skaidrs, ka inženieriem anatomiju nevajag pasniegt, bet fiziku būtu jāzina abiem. Tātad arī fiziķi strādās vairākās augstskolās, lai gan fiziku varbūt studēt kā bakalaura programmu varēs tikai vienā augstskolā u.tml. Ja runa ir par dublējošām studiju programmām, tad tās arī noteikti nav simtiem veidu. Es domāju, ka mēs katrs varētu ātri vien uzminēt, kas varētu slēpties aiz Auziņa nemiera vārdiem "visi piedāvā visu" - tā noteiktu būt ekonomika, mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības, daļēji - politoloģija, psiholoģija un jurisprudence. Proti, nebūt ne gara rinda. Tādas programmas, kuras māca labi ja divās augstskolās, ir pavisam maz - piemēram, žurnālisti ir gan LU, gar RSU, līdzīgi ir ar medicīnu (ārsts), lai gan savukārt par medmāsām var kļūt vēl virknē koledžu.
Tāda sajūta, ka visi, kas grib kaut ko reformēt, ir esenciālisma un klasiskās metafizikas pārņemti - atrast vienu īsto un pareizo atbildi, kas ļautu tālāk uzbūvēt visu augstākās izglītības sistēmu. Nereti šī aksioma ir "būs vairāk naudas, būs labāka izglītība". Problēma rodas tad, kad seko nākamais jautājums - kur ņemt naudu?
Man pašam šķiet, ka pasniedzēji un studenti mācību procesā cieš no tā, ka abpusēji ir pavirši, nevelta pārāk daudz laika un rūpju savam darbam - pasniegšanai, studēšanai. Atrunas ir dažādas: pasniedzējam nav laika, jo jāskrien uz vēl desmit augstskolām, jo citādi nepietiek nauda maizei, studentam savukārt negribās iespringt, jo pasniedzējs neiespringst, vai arī nav laika, jo arī jāskrien uz darbu, jo vecāki viņu uzturēt vairs nevar vai arī nav citu variantu, kā segt studiju maksu.
Ja būtu tā, ka tikai daži studenti mācītos attiecīgo kursu un pasniedzējam būtu tāda alga, lai viņš var veltīt vien dažas stundas nedēļā komunikācijai ar studentiem lekcijās, tad noteikti tie daži studenti būtu ar izcilu kvalifikāciju. Bet ko darītu pārējie? Turpinātu strādāt esošās sistēmas ietvaros - visi visiem un bez liekām prasībām? Vai valsts var atļauties, ka, piemēram, filozofijas bakalauru gadā iegūst vien 5 nevis 25 cilvēki? Un ko darīt, ja tomēr to vēlas iegūt 25? Labi, varētu būt tā, ka valsts (Izglītības un zinātnes ministrijas personā) pasaka - šogad mums vajag 10 filozofus, bet nākamgad vajadzēs 30 - tik arī naudu iedodam. Ja studēt grib 40, tad vai nu pa saviem līdzekļiem, vai jāizvēlas kaut kas cits.
Galu galā, šādi reflektējot, nonācu pie atziņas, ka man šķiet, ka būtu svarīgi maksimāli mazināt valsts finansējumu augstākās izglītības programmām, bet ieviest maksas studijas, pat ja vien simbolisku samaksu. Ja cilvēks grib studēt filozofiju vai medicīnu, tad viņš zina, ka filozofos budžeta vietas ir 5, bet medicīnā 200. Citādi iespēja studēt pa maksu, ja vien uzskati, ka to vēlies. Studenti būtu prasīgāki pret pasniedzējiem un pasniedzējiem būtu papildus ienākumu avots, ja vien maksa būtu lielāka par pašizmaksu. Ja neviens nepiesakās studēt kādu no programmām, tad jautājums - vai tai vispār ir jāpastāv?

Un nobeigumā atgriežoties pie Auziņa - izskatās, ka viņš uzskata, ka LU varēs sagatavot visu, bet citas tikai kaut ko vienu, piemēram, LU drīkstēs sagatavot ekonomistu tāpat, kā Rīgas Stokholmas Ekonomikas augstskola (specializētā) vai kā Rēzekne (reģionālā, tātad piedāvā visu) u.tml. Ar ko tad īsti reģionālā atšķirsies no zinātnes augstskolas, man nav skaidrs.

Par tās saucamo "nācijas izmiršanas problēmu" un "imigrantu draudiem"

Seksa policija: tas nozīmē ne vien aizliegumu bardzību, bet arī nepieciešamību regulēt seksu ar derīgu un publisku diskursu palīdzību.

Tikai daži piemēri. Viens no lielajiem jauninājumiem varas tehnikās 18.gadsimtā bija "iedzīvotāju" kā ekonomiskas un politiskas problēmas parādīšanās: iedzīvotāji kā bagātība, iedzīvotāji kā darbaspēks vai darbaspējas, iedzīvotāji līdzsvarā starp viņu pašu skaita pieaugumu un resursiem, kas ir viņu rīcībā. Valdība ieraudzīja, ka tām ir darīšana nevis vienkārši ar pavalstniekiem, pat ne ar "tautu", bet ar "iedzīvotājiem", ar specifiskām parādībām un dažādiem tos raksturojošiem faktoriem: dzimstību, mirstību, dzīves ilgumu, vairošanos, veselības stāvokli, slimošanas biežumu, uztur un mitekli. [..] Šīs ekonomiskās un politiskās problēmas centrā ir sekss: vajag analizēt dzimstības procentu, laulībā stāšanās vecumu, laulībā un ārlaulībā dzimušo skaitu, dzimumattiecību agrīnumu un biežumu, veidu, kā tās padarīt auglīgas vai neauglīgas, celibāta vai aizliegumu sekas, pretapaugļošanās metožu izmantošanu - šo bēdīgi slavenos "postošos noslēpumus", par kuriem demogrāfi revolūcijas priekšvakarā zina, ka laukos tie jau ir pierasti. Protams, jau labi sen tika apgalvots, ka valstij jābūt apdzīvotai, ja tā grib būt bagāta un varena. Taču pirmoreiz, vismaz pastāvīgi, kāda sabiedrība apliecina, ka tās nākotne un bagātība ir saistīta ne vien ar pilsoņu skaitu un tikumu, ne vien ar viņu laulību likumiem un ģimenes organizāciju, bet arī ar veidu, kādā ikviens piekopj seksu. Notiek pāreja no rituālā izmisuma par bagātnieku neauglīgo izvirtību, par vecpuišiem un izvirtuļiem uz diskursu, kur iedzīvotāju seksuālā uzvedība ir vienlaikus gan analīzes objekts, gan iejaukšanās mērķis. [..] Caur iedzīvotāju politekonomiju veidojas vesels seksa novērošanas režģis. Rodas seksuālās uzvedības, tās noteicējfaktoru un seku analīze uz bioloģiskā un ekonomiskā robežšķirtnes. Parādās arī šīs sistemātiskās kampaņas, kuras viņpus tradicionālajiem paņēmieniem - morālas un reliģiskas pierunāšanas, finansiālas ietekmēšanas līdzekļiem - no pāru seksuālās izturēšanās mēģina iztaisīt saskaņotu ekonomisku un politisku uzvedību. 19. un 20. gadsimta rasisms še rod dažu no saviem atbalsta punktiem. Valstij jāzina, kas notiek ar pilsoņu seksu un kā viņi to piekopj, taču katram pašam ir jābūt spējīgam kontrolēt, kā viņš to izmanto. Sekss ir kļuvis par likmi spēlē starp valsti un indivīdu, turklāt par publisku likmi; tajā ir ieguldīts vesels diskursu, zināšanu, analīžu un priekšrakstu klājiens.

M.Fuko "Seksualitātes vēsture. 1.daļa. Zinātgriba" 20.-21.lpp.

Šajā sakarā nāk prātā PSRS laulātā pāra uzvedības grāmatas un Ķīnas "viena bērna politika". Taču attālas atbalsis ieskanas arī "latviešu izmiršanas" "demogrāfijas problēmas" sakarā.

Mana prezentācija par I.Kanta "Spriestspējas kritikas" 59.paragrāfu

Prezentācija rādīta LU VFF maģistru II kursam, 29.11.2010.

ESauers par spk 59paragrafu

View more presentations from Edijs77.

Tauriņa efekta kopija

Apstiprinātā kopija/Copie Conforme. Režisors Abas Kiarostami- vēl viena filma, ar kuru ir vērts sākt brīvdienu rītu. Kiarostami pazinējiem viņa rokraksts filmā būs pamanāms - skaņas un attēla nošķirtība, garas epizodes braucošās automašīnās, arī viens no galvenajiem varoņiem stipri atgādinās jau redzētos citās Kiarostami filmās.
Filmā ir daudz dziļu atziņu. Viena, kas man īpaši palika atmiņā - viens žests var fundamentāli mainīt attiecības. Atziņas, kas runā pretim tik ierastajam, ka dzīve ir mainījusies tad, kad ir noticis kaut kas grandiozs. Taču nereti pietiek ar pavisam nelielu svārstību, nelielu žestu, lai notiktu fundamentālas izmaiņas (tauriņa efekts).

Laika un solījumu politiskā relativitāte

Pirms vēlēšanām - ZZS priekšvēlēšanu programma: "Tuvākajā laikā izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas." (Teksts)

Pēc vēlēšanām - Delfi: "Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) valde pirmdien nolēma atbalstīt Latvijas karavīru dalības pagarināšanu starptautisko atbalsta spēku misijā Afganistānā, portālu "Delfi" informēja ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis." (Teksts)

(Šī vienkārši aizķērās, kā pēdējo dienu spilgtākā deviance. Arī citiem politiskajiem spēkiem šādus varētu sameklēt ne vienu vien, piemēram, http://www.cieti.lv/ un citur.)

Uzskaņošanās dienai

Kā sākt dienu? Parasti diena sākas bez šāda jautājuma. Bet ja tomēr jautā, tad atbildes katram būs atšķirīgas, lai gan būs arī kopīgais. Draugi un paziņas man ir stāstījuši, kā nu kurais sākot dienu. Vienam tā sākoties ar krosu un rīta rosmes vingrošanu, citam ar iešanu pirtī, vēl kādam- ar cigareti gultā. Es izmēģināju dienu sākt ar filmu. Ne tikai tāpēc, ka no rītiem ir možāks prāts un mazāka iespēja aizmigt skatoties. Drīzāk - filma uzskaņo dienas iecerēto darbu un pārdomu veikšanai. Atraisa asociācijas, veido distanci pret rutīnu. Piemēram, šo brīvdienu sāku ar I.Bergmaņa "Persona" (1966) - eksistenciālu tēmu caurvītu darbu par cilvēciskās tuvības iespējamības apšaubīšanu un galīguma apjausmas radītās frustrējošās alkas pēc otra un cīņas ar sociuma uzlikto lomu štampiem:


Vēl kāds labs raksts par noskaņojumu - Nīče.

Sherlock Holmes

Filma-izklaide, kas ievērības cienīga ar izsmalcināto vīriešu draudzības attainojumu (salīdzini ar Sex&City femīno simulakru). Labi aktieri. Spraigs sižets, taču tā kā filmu mājas apstākļos skatījos pa daļām, tādējādi labāk atskārtu, ka tā ir vien viegla izklaide... Laikam jau arī režisors neko citu nebija iecerējis. Un jau arī noskaņojumi, kad tieši šāda žanra filmas arī ir visatbilstošākais laika kavēklis un "pārslēgšanās", "attiešanas" veids.

Šerloka Holmas un dr. Vatsona pāriem noteikti ir vēsturisks duelis, ieprtim tik populārajiem "vientuļniekiem-cīnītājiem" 007, kalniešiem, rokijiem, terminatoriem u.tml. Duelis/pāris, kas ir tik ļoti draudzības vārdā veicamo darbu piesātināta kaislību spēle, kurā racionālais nemitīti mijas ar iracionālo, sievietēm-kaliem, kas groza galvas, atstājot vien otršķirīgu lomu. Pshilogiem/psihoterapeitiem te būtu ko izvērstiem par patriahāla/matriahāla pasaules struktruējuma saspēli. Paralēles varētu vilkt ar Platona-Sokrata gaitām - gan spriestspējas līdzvērtīgumā, gan cīņas mākslā - Platons ('plato'- platais) esot bijis varens cīkstonis, bet Sokrats - aktīvs un krietnis kareivis dienesta laikā. Ir vērts skatīties, ja pēc spraigas ikdienas gribas spraigu izklaidi, taču ne eksistenciālus meklējumus.

Deivņas dziesmas 9 songs

Deviņas dziesmas – 9 songs (2004) britu režisora Maikla Vinterbotoma (Michael Winterbottom) filma, kuru Guardian esot nosaucis par seksuāli visatklātāko filmu. Divu rokmūzikas cienītāju – sievietes un vīrieša – intīmo attiecību anatomija, vinjete. Laba mūzika, sižets – salīdzinoši vienkāršs, aristoteliski trejāds: ievads/iztirzājums, kulminācija, nobeigums. Filma aizkustina ar meistarīgi ataino abu varoņu panesamo esamības vieglumu, kas pārņem tikko iemīlējušos kaisles pārņemots; tik pat vieglas ir arī filmas beigas, kuru iznākums ielaužas skatītāja priekšnojautās jau filmas laikā. Nekādas drāmas, nekādas traģikas, vien halocigēns troka un kaisles transs un eiforija.

P.S. Un, protams, - british english šarms.

Trīs veldzējošas izstādes

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, nenojaušot digitālās fotogrāfijas ēras sākumu un tās masveidīgo izplatību, amerikāņu filosofe Sūzena Sontāga rakstīja, ka „pēdējā laikā fotogrāfija pārvērtusies par gandrīz tikpat plaši iecienītu laika kavēkli kā sekss vai dejas, - kas nozīmē, ka gluži tāpat kā kuras katras masu mākslas gadījumā, vairums ļaužu fotogrāfiju nepiekopj kā mākslu. Pa lielākai daļai tā ir sociāls rituāls, aizsardzība pret bailēm un varas instruments”. Sontāgas vārdos nevar nepamanīt jau agrāk marksistiski ievirzītā domātāja Valtera Benjamina izteikto nožēlu par fotogrāfijas kā tehniski reproducējama izstrādājuma negatīvo ietekmi uz mākslu, kurai tagad tiekot laupīta „aura” – skatītāja un mākslas darba intimitāte „šeit un tagad”. Neskatoties uz kritiku par fotogrāfijas tehnisko izcelsmi un konkurenci ar pašām lietām, tā sevi ir pārliecinoši pieteikusi mākslas telpā, un, manuprāt, Raimo Lielbrieža fotoizstāde to spilgti apliecina.

R.Lielbrieža izstāde „Melnbaltā pietura” piedāvā aplūkot 19 melnbaltas analogās fotogrāfijas. Tajās redzamā pasaule ir tukša no cilvēkiem, tie redzami vien divās fotogrāfijās, turklāt attālināti. Attēlos nav tverta nedz steiga, nedz kņada, fotogrāfs apzināti ir meklējis pretējo. Tajās lielākoties ir redzamas dabas ainavas, kas uzņemtas no „pieturas”, kurā var piesēst vai piestāt ātruma un garā ceļa nogurdinātie, rodot mieru dabas vērojumā: ziemoti ceļi un upes piekraste, koki jūras krastmalā, akmeņi un zvejnieku laivas jūrā, mājas, muzejs, pludmale. Tiesa tādējādi fotogrāfs atkārto dabas romantizējošās klišejas, nevis tās sublīmo – nereprezentējamo – spēku un grandiozumu. Fotogrāfs ir filigrāni notvēris apkārtnes klusuma ģeometrisko uzbūvi, meklējot formas attiecības ar gaismas līniju, kas uzrāda ikdienas redzējuma steigas aizsedzošo dabu pār skatiena dziļumu.

Retais nebūs kaut ko dzirdējis par fragmentēto darbu projektos. Līdzīgi strādā arī daudzi mākslinieki – no viena projekta pie otra. Paulis Liepa ir izstādījis grafikas „Projekts „Dzīve””. Viņa darbi ir atrasti kādas mājas bēniņos. Tā tos varētu raksturot dēļ to nobružātības, burtu un attēloto objektu formām un krāsām. Grafikās ir redzami ēdieni, virtuves un telpu plānojumi. Līdz ar šiem tēliem, iznirst vesela pasaule – ataust atmiņā 1980tie gadi, Maskavas olimpiādes gaidas, pirmās skolas dienas un citi bērnības tēli. Ģeometriski sadalītās telpas attēli, kuros jūtama nostaļģijas garša, pārvērš P.Liepas izstādi darbnīcā, kas restaurē gan bijušas, gan nebijušas sajūtas, atceļot telpas ģeometrisko nosacītību un tā vietā piedāvājot iztēles brīvo spēli. P.Liepas mākslas darbi dekonstruē laika hronoloģisko plūdumu, uzsverot mākslas spēju spēlēties ar laika anahroniskumu un atkārtot jau reiz bijušo, vēsturiskajam piešķirot estētisku vērtību. Savukārt eksistenciālisma iecienītais jēdziens „projekts”, kas sasaistīts ar jau klišejisko tēzi, ka eksistence ir pirms būtības, atkārto, ka tas, kas tu esi, kļūst iespējams caur sevis kā projekta realizāciju, jo tava būtība nav iepriekš noteikta, bet tu pats to veido. Taču tā var izrādīties vien mākslinieka ironija par dzīvi kā projektu, jo P.Liepas mākslas tēli mūs aizved pret mūsu pašu gribu pasaulē, kuru vien esam ciemiņi, ne konstruktori.

Nīderlandiešu mākslinieka Basa de Būera darbs „Dzeguze” – finiera plāksnēs iebūvēts lielizmēra pulkstenis ar dzeguzi ir vien vērojams caur sienās izdobtiem decentrētiem caurumiem. Robežas kļūst pludenas – kurš lūkojas no „koka dobuma” – dzeguze vai izstādes apmeklētājs, vairs nav pašsaprotami. „Dzeguze” piedāvā iespēju „ielūrēt” dzeguzes sadzīvē, izaicinot publiskā/privātā nošķīrumu un uzsverot skatiena un vēlmes saistību – ieskatīties, kā norit un top laiks un atgādinot, ka pats laiks ir attēls dēļ tā sintezējošās dabas sensiblajā plūdumā. Dzeguze, perējot cita ligzdā, piesaka ne tikai abstraktās telpas cilvēciskošanu māju simbolā, bet arī tās identitātes un noturības sabrukumu migrācijas un mobilitātes laikā – nav vienota pasaule, ir vien dažādas vietas, telpas fragmenti.

Studiju biedre, kas reiz interesējās par matemātisko loģiku, bet tagad strādā slimnīcas reanimācijas nodaļā, uzzinot par manām interesēm par estētiku, jautāja, vai tiešām es ticu, ka māksla un skaistai izglābs pasauli. Protams, ka neticu, taču apmeklēt kim? izstāžu vasarīgo pieteikumu ir vērts, jo tas var būt tik pat veldzējoši ikdienas skrējienam kā pelde dzestrā jūrā, turklāt, ja pēc tam vēl izdodas draugu lokā pavadīt laiku sarunās par mākslu un futbolu līdz pat baltajai vasaras rīta gaismai.

Raksts publicēts žurnālā "Ir", Nr.14, 8.-14.jūlijs, 2010, 28.-29.lpp.

Teritorijas skrandas...

"Ja mēs varētu simulācijas visskaistākajai alegorijai izmantot Borhesa sižetu, kurā impērijas kartogrāfi zīmē tik detalizētu karti, ka tā beigu beigās precīzi noklāj visu teritoriju (bet līdz ar impērijas norietu pamazām nodriskājas un sadrūp, vien atsevišķas skrandas vēl atrodamas tuksnešos - šīs sabrūkošās abstrakcijas metafiziskais skaistums, kas apliecina savu lepnību līdzi impērijai un satrūd kā sprāgonis, paliekot par augsnes substanci, gandrīz kā kopija, kas novecojot nav atšķirama no īstā priekšmeta),- taču šī fabula jau ir aizgājusi pagātnē, atstājot mums tikai otršķirīgo simulakru diskrēto šarmu."
Žans Bodrijārs Simulakri un simulācija Rīga: Omnia Mea, 2000, 7.lpp.

Joseph Brodsky - in Venice

Анна Ахматова - Муза (Anna Akhmatova - The Muse)

K piezīmes

K. rakstīja:

"Vakar vakarā, ar autobusu braucot mājup pa tumsnējo pilsētu, sajutos pavisam dīvaini. Tāda sajūta mani piemeklēja pirmo reizi. Man ir tikai nedaudz pāri 30, bet šķiet, ka aiz muguras ir jau gadi 60 - sajūta, ka esi jau dzīvi nodzīvojis, nodzīvojis to mokošās ilgās un skumjās pēc laimes, ne tā, kā vēlētos, bet laiks kaut ko mainīt vairāk nav vairs atlicis, tāpēc atliek vien paciest un izturēt līdz galam, kas nav vairs tālu."

Jau pēc pāris stundām K. atkal rakstīja:

"Jo vairāk filmu es skatos, jo vairāk es zaudēju interesi par dzīvām sievietēm, iemīloties vien aktrisēs un kino varonēs. Un dzīvē sastaptās sievietes man vien atgādina varones no filmām. Pusaudžu elku fenomens tagad pavisam negaidīti un nemanot ir iemiesojies arī manī. Kā skolas laikos. Atceros klases biedrus, kas līmēja uz sienām savus kino varoņus: van dammi, belmondo, rokiju, terminotaru, sabrinu, pamelu andersoni. Tagad tas ir piemeklējis arī mani. Izabela Ipēra no Klavierskolotājas - aiz bargās kundzes aizslēpies nerealizētu alku un dziņu pārņemts trauslums un vājums. Penelope Krūza - izaicinoši nevainīgā jaunības seksualitāte, kas laupa jebkādu acu gaismu. Odrijas Tatū un Sofijas Marsos fraņču šarms. Varbūt laime būtu redzēt viņas visas kopā vienā kino ainā? Varbūt. Bet ko līmēt uz sienas kā nākamo plakātu?"